Neraugoties uz vētraino dzīvesveidu, kāds ne vienu vien talantīgu mūziķi novedis kapā, Igijs savā teju 60 gadu vecumā joprojām ir teicamā formā un sniedz iespaidīgus koncertus dažādās pasaules malās.

Latvju pankroka cienītājiem teju tikpat līdzvērtīga faktam, ka notiks Igija koncerts, ir iespēja pirmoreiz uz lielās skatuves redzēt arī pašmāju pankroka leģendu - Dambi ar grupu "Inokentijs Mārpls", kuriem, visu cieņu, piešķirta iesildītāju loma pusstundas garumā. Pēc tam atelpai muzicēs jaunie, daudzsološie utt., u.t.jpr. "Tribes of the City", un tad jau arī skatītāji sagaidīs brīdi, kad savām acīm redzēt un ausīm dzirdēt īstu rokmūzikas leģendu, panku vectētiņu vai kā nu kuram labpatīk Igiju Popu nodēvēt.

Ienirst rokenrolā pāri galvai

Igija Popa īstais vārds, lai gan nedaudz impozants, ir prozaisks - Džeimss Džūels Osterbergs. Savu pseidonīmu viņš guva no pirmās izveidotās grupas, kura saucās "The Iguanas". Tomēr jāsaka, ka Igijs ienira rokenrola pasaulē samērā vēlu - pirms tam viņš bija vairāk vai mazāk kārtīgs puisis, kurš auga skolotāju ģimenē, pabeidza prestižu skolu un iestājās Mičiganas universitātē. Toties, kad viņš to izdarīja, tad pa īstam.

"The Iguanas" nekādus dižos panākumus neguva. Citādi tas bija ar vēlāk radīto "The Stooges". Debijas albums gan komerciāli izgāzās, jo grupas mūziķi neparko nevēlējās pakļauties producenta uzspiestajiem noteikumiem, kas paģērēja avangardu un drūmumu. Otro albumu "Fun House" Niks Keivs (kurš nule kā arī sniedza brīnišķīgu koncertu Rīgā) nodēvējis par labāko roka ierakstu, kāds jebkad radīts, taču komerciālā ziņā arī šim nekādu panākumu nebija. Iespējams, tāpēc, ka Igijs ar savu grupu spēlēja nevis to, kas toreiz bija "topā", bet gan īstenībā apsteidza laiku un spēlēja (dzīvoja!) dumpīgo pankroku.

70. gados popularizēt Igiju, kurš tolaik pārtika gandrīz tikai no narkotikām un arī uz skatuves rāpās, esot citā realitātē (līdz ar to izpildīdamies visos iespējamos veidos, sākot no tolaik vēl jaunās mešanās publikā un beidzot ar sevis graizīšanu), uzņēmās Deivids Bovijs - šis vārds komentārus neprasa. Uz daudziem gadiem viņš kļuva par Igija vilcēju, glābēju, balstītāju un draugu.

Apbrīnojamā spēja izrāpties un izdzīvot

Igija Popa karjera bijusi reti haotiska un grubuļaina, taču katru reizi viņš kaut kā no "bedrēm" ir pratis izrāpties. Viņa trešā atdzimšana bija 1983. gadā, kad uz lielās skatuves pēc pārtraukuma atgriezās arī viņa sargeņģelis Deivids Bovijs, kurš reiz teicis, ka Igijs Pops "ir pārdzimis vai ikvienā uz šīs planētas un joprojām pārsit deviņdesmit procentus no tiem".

Pēdējos gados Igijs vairāk pievērsies kino jomai - viņa mūzika dzirdama filmās "Batman forever", "Trainspotting", "Coffe and Cigarettes", "The Life Aquatic with Steve Zissou", viņš piedalījies Emira Kusturicas filmas "Arizona Dream" skaņu celiņa ierakstā - Latvijā Igiju bieži pazīst kā slavenās Gorana Bregoviča dziesmas "In the Deathcar" izpildītāju. Viņš piedalījies arī kā aktieris kulta režisora Džima Džārmuša filmās "Coffe and Cigarettes" un "Dead man", kā arī Džonija Depa filmā "The Brave".

Igijs tomēr nebūt nav pametis muzicēšanu - 1993. gadā tika atjaunota "The Stooges", viņi koncertē joprojām, un Igijs uz skatuves ir tikpat nevaldāms kā jaunībā.

Brokoļiem - nē!

Panki, kā zināms, lielā mērā ir pofigisti. Viņiem piemīt savs skatījums uz lietām un norisēm, kuru tie arī izpauž, un ne jau tādā veidā, kāds tiktos gludi pieķemmētajai sabiedrības daļai. Igija Popa raideris - prasības, kas jānodrošina koncerta rīkotājiem -, ko sarakstījis Džoss Greins, tam ir brīnišķīgs piemērs. Papildus parastajām prasībām "The Stooges" izceļas ar dīvainām vēlmēm. Tas gan nebūtu nekas, jo dažām zvaigznēm ir tādas prasības, ko vienkāršs plebejs domādams neizdomātu, taču "The Stooges" raiderī tas pasniegts nepiespiestā stilā ar pamatīgu humora kārtu piedevām.

Tā bundziniekam, piemēram, tiek paģērēti divi lieli industriāli ventilatori - šī tehniskā prasība gan nodēvēta par visdīvaināko, taču, ja padomā, pankroku spēlējošam buņģierim ir gana ko norauties, un kāda spirdzinoša vēsma ir tieši laikā! Citi laikam to parasti nav iedomājušies. Kā dzeramais tiek pieprasīts franču vīns: "Kaut kas, par ko mēs esam dzirdējuši, bet vēl joprojām nevaram izrunāt", kā arī labs alus - "lūk, pavediens - tas, visticamāk, nesāksies ar burtu "b" un nebeigsies ar "udweiser"". Dārzeņi saņem izsmieklu un nicinājumu: "Ziedkāposti un brokoļi, kas sadalīti pa atsevišķiem ziediņiem, ir nekavējoties jāizmet miskastē."

Medijiem savukārt tiek pieteikts nejaukties koncerta norisē un nelīst ar kamerām tur, kur nevajag, īpaši tad, ja Igijs sāk nelabi blenzt: "...un, jā, vai es jau minēju, ka Igijam Popam ļoti patīk lauzt kameras... tā ka labāk viņam nemaz ar to netuvoties, īpaši, ja viņš tā dīvaini skatās. Tomēr, ja viņš sāk skatīties tā, it kā gatavotos sagrābt kameru, esiet droši - viņš patiešām gatavojas to darīt!"

Ģērbtuvi tiek ieteikts veidot kādam, kam vienkārši ir laba gaumes izjūta: "Vienkārši ļaujiet kādam ar nelielu māksliniecisku piesitienu brīvi izpausties, lai tā neizskatītos pēc tipiskas rokmūziķa ģērbtuves. Vai jūs zināt kādu homoseksuāli? Vai es drīkstu tā teikt? Visticamāk, ka nedrīkstu."

Reakcija uz 18 lappušu garo netradicionālā stilā uzrakstīto raideri parasti esot ļoti laba.