Apmēram tā varētu raksturot Latvijas un Lietuvas tūrisma kopdarbu Jauna tūrisma galamērķu radīšana, apvienojot Latgales un Augštaitijas pierobežas reģionu piedāvājumu. Tas tapis INTERREG projektā un vērsts uz to, lai iniciētu un atbalstītu pārrobežas projektus. No ko – kas var būt vēl vienkāršāk un arī interesantāk kā iespēja beidzot saņemties un palūkoties kaimiņsētā – kas tur notiek?

Tūkštoš ezeru zeme Augštaitija nav slavena tikai ar saviem ezeriem, lai gan Lietuvas šajā pusē to patiešām ir daudz. Šajā laikā, kad biznesā visi kā traki meklē savu unikālo piedāvājumu, ar ko pievilināt klientus, to dara arī tūrisma industrija. Un, izrādās, šajā novadā unikālus piedāvājumus var atrast gana daudz, ja vien vispār ir vēlme tos atrast un izbaudīt. To, ka šis reģions nav tik ļoti auglīgs un tāpēc piemērots lauksaimniecības biznesam un tāpēc tūrisma attīstīšana ir gluži loģiska izeja no situācijas, zina tikai vietējie... Lietuvas garākais ezers (Asveja), dziļākais ezers (Tauranga), vecākais ozols (Stelmuže), Lietuvā lielākais akvāriju salons... Nu gana vērienīgi apzīmējumi un nopietni āķi tūristiem! Taču šoreiz dosimies pa ne tik skaļām, bet tikpat interesantām takām.

Nikolajs I, Repins un Balzaks

Mazpilsēta Utena ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Lietuvā. Un, lai arī rakstos tā minēta jau 13. gadsimtā, Utenas uzplaukums nāca līdz ar Varšavas–Pēterburgas ceļu. Tieši tāpēc kā viens no galvenajiem objektiem Utenā, ko parasti dodas aplūkot tūristi, ir Utenas vecā pasta ēka. Protams, šis centrālais sakaru objekts ir interesants kā senā liecība par tiem laikiem, kad šī Lietuvas mazpilsēta bija Varšavas–Pēterburgas ceļa sastāvdaļa. Utenas pasta komplekss tika celts laika posmā no 1830. līdz 1835. gadam, tomēr papildus tā tiešajām funkcijām amatu apvienošanas kārtībā te bija izvietotas arī kazarmas... Tālu ceļu braukušajiem bija iespēja pašiem atpūsties un arī zirgiem ļaut atvilkt elpu. Protams, vietējie lepojas ar to, ka šajā vietā viesojies Krievijas cars Nikolajs I kopā ar dēlu Aleksandru, ka te iegriezies krievu gleznotājs Iļja Repins, ka te savai karietei zirgus mainījis pat slavenais franču rakstnieks Onorē Balzaks – tieši 1843. gadā... Šobrīd pasta ēku komplekss ir atjaunots, tur atrodas mākslas skola, un tāpēc tūristiem vientuļniekiem ir lielas iespējas to aplūkot, nevis atdurties pie slēgtām durvīm.

Pasta ēkas pagrabs ir labi saglabājies, tur iekārtota miniatūra galerija, bet īpaši interesanta ir telpa, kurā tika glabāts vai nu zelts un īpaši vērtīgi pārvadājumi, vai nu... ieslodzītie, turklāt šīs telpas specifika ir tāda, ka durvis tajā var aizdarīt tikai no iekšpuses, bet uzraugs no tās var izlīst tikai pa mazu caurumu sienā... Drošība pirmajā vietā! Pasta pagraba telpās atrodas arī kāda nezināma autora darināts cara Nikolaja I krūšutēls... Tas gan nav gatavots no izturīga materiāla un ir visai apskretis, tomēr ļoti interesants ir stāsts, kā tas nonācis šajā muzejā. Vēl padomju laikā tas pavisam nejauši atrasts vietējā parka sakopšanas darbos laikos, un vīri – racēji – atradēji savu trofeju novērtējuši vien dažu litru grādīgās dziras vērtībā. Starp citu, pasta kompleksā tika glabātas arī konfiscētās kontrabandas preces, tai skaitā arī mākslīgās puķes, kas Lietuvā tika ievestas no Polijas...

Savs stāsts Utenai ir arī par pilsētas bruģi, ko pavisam tiešā nozīmē var uzskatīt par visas tautas īpašumu. Izrādās, ka tieši akmens bija noteikts kā nodeva par iespēju savas preces pārdot pilsētas tirgū. Viens andelnieks, viens akmens. Samērīga takse, vai ne? Vietējie lepojas, ka viena no pilsētas centrālajām ielām ir klāta ar izcili skaistu sarkanbrūnu bruģakmeni, tomēr viņi arī sūrojas, jo padomju varas gados tā pārklāta ar asfaltu. Tātad – cerības vēl ir.

Utenas reģionā ir gana daudz apskates objektu, tikai iespējas tos aplūkot gan ir atkarīgas no gadalaika. Piemēram, senās biškopības muzejs ir atvērts vasaras sezonā. Tomēr Augštaitijai (tā sauc šo Lietuvas daļu) ir ko piedāvāt arī citās sezonās. Turklāt te ir īpaša vieta tiem, kas vēlas aizmukt no lielpilsētu burzmas, kas darba nedēļas laikā jau apnikusi. Šajā reģionā ir aptuveni 300 viesu namu – lieli, vidēji un mazi. Šis bizness kļūst arvien rentablāks. Par to liecina fakts, ka tieši pēdējos gados Augštaitijā tiek atvērtas arvien jaunas atpūtas mājas, kas starp citu, ir īpaši pieprasītas arī ziemā, tiesa, sākot no piektdienas vakara. Te atrodas arī Labanoras reģionālais parks, kas vilina, piedāvājot maldīties pa visdažādākajām takām, kas domātas gājējiem, velosipēdistiem, reto augu pētniekiem...

Grādīgais segments jeb samane

Savukārt mazās viesu mājas jeb miniatūri hoteļi mēģina pievilināt ar senatnīgu interjeru, īpatnēju vietējo ēdienkarti, kuras neiztrūkstoša sastāvdaļa ir samane jeb pašdarinātais degvīns. Kaimiņzemē gan aizliegts šis rūpals, tomēr tas nenozīmē, ka tieši tādu jums nepiedāvās pie pusdienām... Ir visai ticams, ka lietuvieši izcīnīs savas tiesības attīstīt kulinārā mantojuma grādīgāko segmentu, jo diezgan asas ir diskusijas par to, ka šo rūpalu noteikti nedrīkst liegt mazajām viesu mājām, kas tūristiem piedāvā iepazīties ar kultūras mantojumu, arī gastronomisko...

Izbraucieni ar velosipēdu, izjādes ar zirgu, braucieni ar drošku un vēl citas izklaides ir gluži vai norma ikvienā viesu mājā. Ja nav iespējas šo pakalpojumu piedāvāt pašiem, viņi noteikti zina, kas un par kādu samaksu tūrista iegribu var apmierināt.

Tomēr arī šajā pusē domā, kā piedāvāt to, ko citi nepiedāvā. Piemēram, piedalīties vai vismaz ar acīm sekot maizes cepšanai, protams, seno laiku stilā, kad šis process – no mīcīšanas līdz izņemšanai no krāsns – ilga vismaz divas dienas. Tā nu iznācis, ka maizītes cepšanu brauc skatīties arī skolēnu grupas... Tieši tāpat kā šakotis – lietuviešu nacionālais kāruma – tapšanas procesu.

Viens no trim

Augštaitijas pievilkšanas spēks ir ezeri un tas, ka šī ir kalnainākā vieta Lietuvā. Tieši te – Ignalinā – arī atrodas padomju laikos tik slavenais Ziemas sporta centrs, kas šobrīd gan kārpās uz priekšu, kā vien var. Iespējams, eksotikas dēļ šurp var doties arī tie letiņi, kuriem brīvdienas uz kalna ziemā ir gluži vai likums. Tiesa, lietuvieši ar neslēptu skaudību raugās uz mūsu pusi un skaita te pieejamās vietas slēpošanai, lai gan neskādē arī savējās, kuru ir tikai trīs (!). Ziemas sporta centrs atrodas gleznainā vietā, un, raugoties uz lielo trasi no ezera otras puses, šķiet, ka bremzēšanas ceļš ieiet tieši ezerā... Tā nu gluži nav, tomēr nevienam jau nav liegts domās uzjundīt ekstrēmas asociācijas. Ziemas sporta centrā ir septiņarpus kilometru gara slēpošanas trase, kuru izmanto ne tikai amatieri, bet te treniņus (arī vasarā) organizē profesionāļi. Ir četras nobraucienu trases un arī vieta, kur trakot snovbordistiem. Inventāra noma ir, instruktori ir, pacēlājs ir, apgaismojums ir, tomēr darba laiks vienalga ir tikai līdz sešiem vakarā, jo trases tehniskais nodrošinājums tomēr nav tāds, ka īpašnieki var garantēt drošību diennakts tumšajā laikā. Vidēji 18 000 apmeklētāju gadā – tā skaitļos un faktos var izteikt šī centra pieprasītību.

Ja, atrodoties Augštaitijā, uzdosit jautājumu, kādi ir šejienes ļaudis, tad, visticamāk, saņemsiet atbildi, ka viņi ir dāsni, jo patīk dalīties. Un vēl viņi esot lepni, un, ja kaut ko dara, tad grib, lai arī citi to zina un novērtē. Viņi patiešām cenšas, lai tūristi te baudītu ne tikai visiem zināmo, bet riskētu paiet sāņus no stereotipu lielceļa un doties iekšā vēl neiepazītajā Augštaitijā.