Ir 1926. gada 28. oktobris. Filmu iznomāšanas biedrība "ARS" ir ieguvusi Padomju Krievijā uzņemtās kinorežisora Sergeja Eizenšteina filmas "Bruņukuģis "Potjomkins"" kopiju, un lielākā Rīgas kinoteātra "Splendid Palace" īpašnieks Vasīlijs Jemeļjanovs rīko slēgtu filmas izrādi Saeimas deputātiem, preses pārstāvjiem un kultūras darbiniekiem. Sergejs Eizenšteins ar 974 balsīm ir 184. aptaujas "100 Latvijas personības" sarakstā.

Šoreiz ne par to, ka Sergejs Eizenšteins ir dzimis rīdzinieks, un ne par to, ka aptaujas "100 Latvijas personības" sarakstā ievēlēts arī viņa tēvs – arhitekts Mihails Eizenšteins, kura projektētās jūgendstila ēkas vēl šobaltdien Alberta un Elizabetes ielā apbrīno tūristu grupas. Viņa dēls Sergejs Eizenšteins no Rīgas aizbrauc 1915. gadā, lai 17 gadu vecumā dotos skoloties Pēterburgas Civilinženieru institūtā, bet kļūs slavens kā padomju režisors. 1925. gadā uz ekrāniem iznāk viņa filma "Bruņukuģis "Potjomkins"". Tā kļūst par absolūtu grāvēju un šobaltdien tiek uzskatīta par vienu no visu laiku izcilākajiem kino mākslas sasniegumiem. Kā Eizenšteinam tas izdevās? Atbild viņš pats savos memuāros.

"Ikviens kārtīgs bērns dara trīs lietas: lauž mantas, uzplēš leļļu vēderus un pulksteņu vēderiņus, lai uzzinātu, kas tur iekšā, un moka dzīvniekus. Piemēram, no mušas taisa ja ne ziloni, tad vismaz sunīti. Šajā nolūkā noplēš vidējo kāju pāri (paliek četras). Izrauj spārnus: muša nevar aizlidot un skraida uz četrām kājām. Tā rīkojas kārtīgi bērni. Labie.

Es biju nejauks bērns. Es bērnībā nedarīju ne pirmo, ne otro, ne trešo. Uz manas sirdsapziņas nav neviena izjaukta pulksteņa, nevienas nomocītas mušas un nevienas tīšām saplēstas vāzes… Tas, protams, ir ļoti slikti. Jo, iespējams, tieši tāpēc es biju spiests kļūt par kino režisoru. [..]

Savlaicīgi neizjauktie pulksteņi manī pārvērtās kaislībā rakņāties "daiļrades mehānisma" slēptuvēs un atsperēs.

Savā laikā nesadauzītās servīzes izvērtās necieņā pret autoritātēm un tradīcijām.

Cietsirdība, kas toreiz netika vērsta pret mušām, spārēm un vardēm, nepārprotami atgādināja par sevi manās filmās un režisora darba metodē."

Graus. Izraisīs. Rādīs To graušanas noti pilnīgi noteikti pamanīja Latvijas kino cenzūras darbinieki. Viņi uzskaitīja virkni nebūšanu, ko filma var izraisīt skatītājos. Graus armijas disciplīnu; izraisīs iedzīvotāju nemierus, jo rāda, kā gāžama pastāvošā valdība un kā noturami revolucionāri mītiņi; vēstures fakti ir pilnīgi sagrozīti – tie ir galvenie apsvērumi, kāpēc 1926. gada kino cenzūra Latvijā aizliedza filmu "Bruņukuģis "Potjomkins"", ko amerikāņu kinoakadēmija atzina par labāko 1926. gada filmu, bet Parīzes mākslas izstāde piešķīra visaugstāko apbalvojumu "Super Grand Prix". Tomēr tik vienkārši viss nepalika – demonstrēšanas jautājumu 1927. gada sākumā atkal iekustināja dzejnieks Rainis izglītības ministrs Marģera Skujenieka kreisajā valdībā. Kino cenzūras kolēģija tiek reorganizēta. Darbakārtībā – jautājums par "Bruņukuģa "Potjomkins"" rādīšanu Latvijā. 1927. gada 15. martā Izglītības ministrijā notiek Kino cenzūras pārsūdzības komisijas konfidenciāla sēde, kas nozīmē, ka par runāto presi nedrīkst informēt. Šī lieta glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā un nudien ir apskatīšanas vērta.

Latvijas Bērnu draugu biedrības pārstāvis Hermanis Kaupiņš izsaka neizpratni, kāpēc "šī vērtīgā un skaistā filma Latvijā aizliegta. Pat Roberts Kroders to nosaucis par himnisku, par brālības filmu. Tā nesatur komunistisku propagandu, bet viņā redzama vienīgi cīņa pret carisko patvaldību. Tā nav arī zvēriska filma un negrauj armijas disciplīnu. Un ja viņa atļauta Krievijā, kur norisinājušies šie notikumi, ko tad baidīties mums, demokrātiskas valsts pilsoņiem? Filma ir vēsturiski patiesa. To apliecina arī nelaiķe Anna Liepa, kura tēlota filmā un kura atstājusi sīku filmā tēloto notikumu aprakstu [1879. gadā Lietuvas ebreju aptiekāra ģimenē dzimusī Anna Lifšica kā ebreju "Bunda" biedre aktīvi piedalījās 1904. – 1905. gada notikumos Odesā, uzstājoties revolucionāro matrožu mītiņos, par ko tika vēlāk notiesāta. Par Liepu viņa kļuva emigrācijā Dānijā, apprecoties ar latviešu politisko emigrantu Mārtiņu Liepu, 1920. gadā viņi atgriezās Latvijā. Mirusi 1926. gada 21. decembrī. Nav gan pagaidām izdevies noskaidrot, vai tiešām filmā ir tēlota viņa. – I. L.]. Latvijā nevar izcelties nemieri, ja izrāda šo filmu. To pierāda filmas "Melnā svētdiena" izrādes, kuras norisinājās bez lielākiem incidentiem. Protams, filmā dažas vietas izgriežamas un jaunatnei tā nav atļaujama. Vai to drīkstētu izrādīt kareivjiem, šis jautājums vēl jāpārrunā. Ja filmu aizliegtu, tas aizskartu valsts demokrātisko iekārtu".

Savukārt Vidusskolas skolotāju biedrības pārstāvis Pēteris Zālīts bija kardināli pretējās domās. "Filma rādīta, lai parādītu, kā gāžama pastāvošā valdība, un tamdēļ, raugoties no pedagoģiskā viedokļa, tā noliedzama. Karstā laikā gaļa bieži sabojājas, tas var gadīties kurā katrā armijā. Uz "Potjomkina" revolucionārās kustības nemaz nebija, tā bija vienīgi uz "Očagara". Filma vienīgi rāda, kā noturēt revolucionārus mītiņus. Vēsturiski fakti viņā pilnīgi sagrozīti. Kareivji nekad nešauj uz ļaudīm, kas bēg. Šaušana uz Odesas trepēm pilnīgi nepatiess fakts. Pūlim pie tam vajadzēja bēgt pa trepēm uz augšu. Nepareizs arī pats beigu skats, jo "Potjomkins" aizmuka uz Rumāniju naktī pirms eskadras ierašanās. Nepareizs arī skats, kur iedzīvotāji piegādā kuģa ļaudīm pārtiku. To darīja ielas meitas, kuras rīkoja uz kuģa orģijas. Ņemot visu šo vērā, filmu Latvijā nedrīkst izrādīt, jo tā kūdītu vienu iedzīvotāju daļu pret otru, bet no izrādes iedzīvotos vienīgi filmas īpašnieks." Arī kara ministrijas pārstāvis pulkvedis Aleksandrs Kalējs, "raugoties no militārās audzināšanas viedokļa, atzīst, ka filmā izvesta tendencioza demagoģija". Viņš uzsver, ka nekā laba militārai audzināšanai filma nevar dot, tāpēc aizliedzama. Tūdaļ ģenerālis Jānis Francis paziņo, ka kara ministrs ir pret filmas rādīšanu.

Iekšlietu ministrijas pārstāvis Fricis Šāberts gan aizrāda, ka "mēs tomēr tiesiski tik stipri, ka visus ekscesus pratīsim novērst. Atzīst, ka varbūt vecās kolēģijas locekļi ir sarūgtināti par jaunās kolēģijas darbību un tamdēļ debates pieņēmušas tik asu raksturu. Bet vecā kolēģija atļāvusi daudzas "bandītu" filmas, žūpošanas skatus utt. Filmā "Dr. Mabūze" parādīts, kā jāvilto nauda. Bet, varbūt patiešām "Potjomkina" filmas izrāde pašlaik nav vēlama? Beigās aizrāda, ka, ja jau vispāri vēsturiskas filmas ir atļautas, tad notikušie fakti jāapgaismo vispusīgi. Tas atkarājas no režijas."

Latvijas ārpusskolas izglītības padomes pārstāvis Rūdolfs Drillis aizrāda, ka filma ar dažiem izņēmumiem atļauta visā pasaulē, kur to skatās arī karavīri. Viņš uzskata, ka filma ir jāatļauj, ņemot vērā, ka dažās Latvijā atļautās filmās ir redzami daudzkārt neķītrāki skati. Viņam pievienojas Ārlietu ministrijas preses nodaļas pārstāvis Reinholds Resels, sakot, ka "pie mums uz plašāku publiku tā nevar iedarboties", jo Latvijas iedzīvotāji kara laikā ir bijuši aculiecinieki daudz brutālākiem šausmu skatiem. Aktieris Teodors Lācis, pārstāvot Latvijas Aktieru aroda savienību, atzina, ka "viņš, redzot filmu, galīgi "vīlies savās cerībās", jo filmā nekādu "šausmu" nav un tas nesaprot, kamdēļ presei vajadzējis sacelt tādu traci. Daudz šausmīgākas filmas izrāda visos 2. un 3. šķiras kinematogrāfos. "Tārpiņi gaļā armijas disciplīnu nevar graut, bet to grauj gan siksnas staigāšana pa kailo muguru, gan ar brezentu apsegto kareivju nošaušana. Mums, kur armija ir pietiekoši apzinīga un kur šādas parādības nenotiek, nav ko bīties, ka filma graus armijas disciplīnu."

Galu galā Kino cenzūras kolēģijas priekšsēdētājs Indriķis Zubāns nolasa iekšlietu ministra konfidenciālo vēstuli un konstatē, ka kategoriski pret filmas izrādīšanu iestājās tikai kara ministrijas un Vidusskolu skolotāju biedrības pārstāvji. "No debatēm arī redzams, ka, ja filma būtu atļauta no paša sākuma, tad nekādu iebildumu pret viņas izrādīšanu nebūtu. Paziņo, ka, ņemot vērā izglītības ministra vēlēšanos, galīgo lēmumu šodien vēl nevar pieņemt."

Galu galā pēc tam, kad filma pārdzīvoja trīs "operācijas", to sāka izrādīt 1927. gada 3. oktobrī. Pirmizrādes diena nepagāja bez skandāliem. "Filma bieži bija jāpārtrauc svilpienu, starpsaucienu un citu trokšņu dēļ. Gaismai iedegoties, troksnis aprima, un policija ar grūtībām atrada vaininiekus, lai izraidītu tos no zāles," raksta Elvīra Dreibande un Rems Trofimovs grāmatā "Sergejs Eizenšteins". "Policija bija burtiski ielenkusi kinoteātrus, kur demonstrēja "Bruņukuģi "Potjomkins"": "Palladium" zālē atradās apmēram 80 kārtībnieku." Kaut gan otrajā dienā incidentu vairs nebija, atsākās runas, ka filmas demonstrēšana jāaizliedz. Oktobra beigās filmas demonstrēšanu pārtrauca.