Un patiesi – ja vien ir kāre iejusties 20. gadsimta 30. gadu Rīgas modernitātē, tad raugiet pēc "Līgavu medniekiem" – sava laika modernajam cilvēkam Eglītim, to rakstot, atlika vien tā dziļāk sevī pašā un draugos ieskatīties.

"Jaunākās paaudzes lasītāji izplatījuši domu, ka Anšlava Eglīša labākie darbi ir "Līgavu mednieki" un "Homo novus". Anšlavs pats tā nedomāja. Kā varēja rasties šāds pieņēmums? Iespējams, ka šie gudrinieki vairāk neko no Anšlava Eglīša nebija lasījuši kā šos divus darbus. Sevišķi tie, kas paši bija mazražīgi, negribēja pieļaut domu, ka ražībā ir kas pārāks. Anšlava romāni "Cilvēks no Mēness", "Laimīgie", "Ilze", "Bezkaunīgie veči", "Es nepievienojos", "Omartija kundze", "Es nebiju varonis", "Piecas dienas", "Vai zini zemi, citronas kur zied/", "Cilvēks mežā" un citi bija labāki par Eglīša diviem pirmajiem darbiem. Vairākām šīm grāmatām esmu zīmējusi vākus un taisījusi ilustrācijas. Vai tad es to būtu nosapņojusi?" rakstīja Anšlava dzīvesbiedre, gleznotāja Veronika Janelsiņa. Bet ko lai dara, ja tieši "Līgavu medniekos" 30. gadu dzīves izjūta – tā, kas tos laikus atšķīra no iepriekšējiem, – tik aizgrābjoši fiksēta?

"Pie visa vainīgs Anšlavs" Iespējams, talants to pamanīt un saistoši uz papīra uzlikt Anšlavam Eglītim ierakstīts gēnos vai ikdienā apgūts – līdz 30. gadu sākumam Anšlava Eglīša tēva dzejnieka Viktora Eglīša salonā pulcējās ievērojamākie Rīgas intelektuāļi – topošie un esošie literāti. Salons bija kā atspēriena vieta, no kuras iziet tautās. Korifejs Eglītis daudziem jaunajiem palīdzēja sākt karjeru literatūrā, iesakot viņus izdevniecībām. Ieteiktie juta pateicību, uzstājās labvēļa salonā. Taču 30. gadu sākumā šī kārtība sašķobījās. Valdemārs Dambergs, Jānis Veselis, Viktors Eglītis gāja laukā no modes. Jaunie talanti lūkojās citā virzienā, un Eriks Ādamsons un Anšlavs Eglītis ieņēma viņu vietu. "Modē nāca cita veida sabiedrība. Tur vairs nelasīja dzejas, bet visādi ģeķojās. Oskars Norītis piemeta karbonādi pie griestiem – tur tā palika karājoties. Volis – Volfgangs Dārziņš – mētāja saldumus uz krāsnaugšas. Oļģerts Saldavs šāva griestos ar mana brāļa revolveri. Un Anšlavs priecājās. Eriks Ādamsons bija iekritis savos vemdakos uz grīdas, un Velta Toma brīnījās: "Kā tas ir iespējams? Erik, tu esi pievēmis sev ausis!" Vedu Eriku uz vannas istabu mazgāties," rakstīja Veronika Janelsiņa. "Jautrā sabiedrība, izmetusies kreklos, dzīroja. Neviens te neklausījās dzeju. Un Viktors Eglītis, aizpogājies līdz ausīm, vestē un šlipsē sēdēja savā pustukšajā salonā un skaitīja dzejas. Un domāja, ka pie visa vainīgs Anšlavs ar savu huligānu bandu. Anšlavs aizvien retāk sāka parādīties tēva salonā."

30. gadu beigās, kad šo sabiedrību ar Volfganga Dārziņa starpniecību iepazina politiķa Voldemāra Bastjāņa dēls Ilmārs, Rīgā jaunie dzejnieki un rakstnieki laiku pa laikam tikās trijos salonos. Visu triju saimnieces bija dāmas: Ilona Leimane, Velta Sniķere un Ingrīda Vīksna. Vēlāk pievienojās ceturtais – pie Universitātes docenta Hugo Vītola. Pie Ilonas Leimanes pulcējās tie, kam ap četrdesmit, tātad teju paaudzi vecāki par jauniešiem, kas nupat ienāca literatūrā. Pie Veltas Sniķeres – viņas vienaudži. Bet Ingrīdas Vīksnas salonu apmeklēja gan zaļi iesācēji, gan nobrieduši meistari.

Leimanes salons atradās greznā dzīvoklī lielā īres mājā, kas piederēja viņas vīram ārstam Pārupam, Ganību dambī pie Strēlnieku dārza. Tur Ilmārs Bastjānis-Krasts viesojās tikai vienu reizi. Lielākā daļa no ielūgtajiem, piemēram, Knuts Lesiņš, Marģeris Zariņš, Anšlavs Eglītis par viņu bija gadus divpadsmit līdz piecpadsmit vecāki. Bastjānis nav juties omulīgi un pavisam apjucis, kad ap deviņiem vakarā Ilona lūdza viesus atvainot – lai padzīvojoties bez mājasmātes, jo viņai tagad esot jāraksta. Toties sanāksmēs Veltas Sniķeres vecāku mājā Mežaparkā allaž valdīja omulība un draiskums. Jau vidusskolas gados Valts Grēviņš teicis, ka Velta ir "vella pilla". Turklāt Veltas draugu pulkā bija tādi paši jaunieši kā viņa, Bastjānis un Andrejs Johansons, kuri dzimuši ap 1920. gadu. Viņi daudz ģeķojās, apcēla viens otru, bet pa vidu nopietni klausījās dzejoļus, kas tikai nupat bija radušies.

Ingrīdas Vīksnas salona lokācijas vieta – Ausekļa ielas sākums, netālu no Andrejostas. Bastjānim atmiņā spilgti iesēdusies viena no daudzajām viesošanās reizēm – 1939. gadā, kad iznāca Ilonas Leimanes stāstu krājums "Sērmūkšu vīns". Tovakar literāro jauniešu vidū gadījās arī Aleksandrs Čaks, Anšlavs Eglītis un Eriks Ādamsons – tie trīs, kuri, kā Bastjānim šķita, pārveidoja Latvijas literatūras gaisotni, dibinādami jaunus dzejas un prozas standartus un noteikdami nākotnes virzienus.

Anšlavs Eglītis šajās sanākšanās savus darbus nekad pats nelasīja, jo viņam mazliet raustījās valoda, un arī šī reize nekļuva par izņēmumu. "Mazs starpgadījums gan palicis prātā vēl līdz šīm dienām. Sanākšanā bija ieradusies arī kāda vidēja vecuma aktrise, kas bieži uzstājās radio raidlugās. Vakara gaitā, jau manāmi ieskurbusi un dažus dzejoļus skaļi nodeklamējusi neaicināta, aktrise pēkšņi metās virsū Anšlavam. "Ko jūs tā sēžat un nesakāt ne vārda?" viņa uzstājās. Es biju rakstniekam turpat blakus un saklausīju, ka viņš pavisam mierīgi atbild: "Kad lielgabali runā, mūzas klusē,"" tā rakstīja Ilmārs Bastjānis-Krasts.

"Lai satiktu L."

Kad gleznotājai Veronikai Janelsiņai, kas nākamībā kļuva par Eglīša kundzi (sareģistrējās viņi 1941. gada 31. decembrī), Mākslas akadēmijā parādīja daudz apjūsmoto puisi, Anšlavs viņai šķita pārāk gludi nokopies, nosukājies un atgādināja nevis mākslinieku, bet švītīgu bankas ierēdni. Frakas vietu Anšlava tēlā atklāj viņa paša savulaik pierakstītais. 2004. gadā, zinātnieču Veras Vāveres un Ievas E. Kalniņas sagatavotas publicēšanai, izdevniecībā "Zinātne" tika izdotas "Anšlava Eglīša dienasgrāmatas, 1919 – 1944". Lūk, piemēram, 1936. gada 18. decembrī (pavisam nesen iznākusi viņa pirmā grāmata – stāstu un noveļu krājums "Maestro") Anšlavs dienasgrāmatā ieraksta: "Vakar naktī biju Angļu institūtā ballē, lai satiktu L. Pirms gada šajā pašā ballē (14. XII) es viņu pirmo reizi redzēju. Kesenfelds man pašuva ļoti krietnu fraku, ko atnesa pašā balles vakarā. Izskatījos, liekas, labāk nekā citas reizes. Iepriekšējās nedēļās biju slimojis ar visādām saaukstēšanās kaitēm un vēl arvien jutu plevrītiskas sāpes, īpaši labajos sānos, bet jāiet vien bija." Bet, lūk, viņa vārdi par frakas milzīgo nozīmi moderna jaunekļa dzīvē, kurus viņš ieraksta romānā "Līgavu mednieki": "Balles vakarā, jau diezgan pavēlu, Epalta drēbnieks atnesa sengaidīto fraku. Jā, tas bija pavisam kas cits nekā īrēts uzvalks. Šī fraka bija vesels burvju mehānisms, līdzīgs slavenajam Prāgas pulkstenim, kas rāda ne tikai stundas un minūtes, bet dienas, mēnešus, gadus un visas spīdekļu un zodiaka zīmju gaitas. Neaplēšams daudzums pētījumu, novērojumu un secinājumu bija tajā iešūts. Katra poga, katra vīle liecināja par neskaitāmiem speciāliem žurnāliem, magazīnām, labā toņa rokasgrāmatām, ko Epalts bija izšķirstījis, un lielu vairumu angļu un amerikāņu filmu no augstākās sabiedrības dzīves, ko noskatījies. Kas prata lasīt adatu dūrienu maģiskos hieroglifus, tas tūdaļ redzēja, ka Epalta frakā spokojas ekstravagantā rantjē Ādolfa Menžū, konservatīvā džentlmeņa Klaiva Bruka, biznesmeņa Klarka Geibla, afērista Viljama Povela un izlutinātā aristokrātiskā zeņķa Montgomeri smalki un rūpīgi niansētie vakartērpi. Vairāk nekā mēnesi spriezdams, apcerēdams, rādamies, skaidrodams, zīmēdams un tēlodams, likdams sadiegt, piediegt un pāršūt, piegriezt, atgriezt un nogriezt, ieņemt, saņemt un uzņemt, Epalts nomocīja savu drēbnieku, sirmu un klusu vecīti, līdz galīgam izmisumam. Apvilcis fraku, Epalts ilgi stāvēja ieplīsušā spoguļa priekšā. Tiešām, pēc šī darba meistaram varēja durt vai acis ārā, tāpat kā Prāgas pulksteņtaisītājam, lai tas vairs nespētu uzbūvēt otru tādu pašu brīnumdarbu."

Kas zina, varbūt tieši tāds bijis paša Anšlava Eglīša ceļš uz to "ļoti krietno fraku", kurā viņš parādījās 1936. gada ballē Angļu institūtā?

***

1944. gadā Anšlavs Eglītis kopā ar dzīvesbiedri Veroniku Janelsiņu emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz ASV, kur tapa daudzi viņa romāni, stāsti, lugas un raksti. Mūžībā aizgājis 1993. gadā Kalifornijā.