Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ērika Ķiģeļa “Zīlītes” teksta autora biogrāfijas līkloči

Ērika Ķiģeļa “Zīlītes” teksta autora biogrāfijas līkloči
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Viņa atceres pasākums "Esmu tikai cilvēks grēcīgs…" notika Cēsu Izstāžu namā, kas pulcēja dažādu paaudžu skatītājus. Pasākumā skanēja dziesmas, atmiņu stāstījumi par dzejnieku, kā arī varēja uzzināt plašu informāciju par dzejnieka daiļradi un atklāt kaut ko līdz tam nezināmu. Izstāžu namā bija iekārtota arī neliela ekspozīcija, kurā bija aplūkojamas dzejnieka fotogrāfijas, pastkartes ar viņa dzejoļiem, arī dzejnieka literārais mantojums – dzejoļu krājumi, izlases, kupleju apkopojumi, viņa izdotie "Zvārguļa zobgala kalendāri" un citi izdevumi.

Neesmu ne velns. Ne Dievs.

Esmu tikai cilvēks grēcīgs:

Bieži smagi maldījies,

Bieži bijis labs un spēcīgs.

Tā 1909.gada novembrī Cēsīs rakstīja dzejnieks Edvards Treimanis – Zvārgulis. Šogad apritēja 140 gadi kopš viņa dzimšanas, tāpēc Dzejas un grāmatu dienas Cēsīs bija veltītas šim mūsu slavenajam novadniekam.

Klausoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas mūzikas nodaļas pārstāves Lienas Teterovskas stāstījumu par dzejnieka devumu latviešu mūzikā, uzzinājām, ka visvairāk ierakstītā dziesma ar viņa vārdiem ir Ērika Ķiģeļa "Zīlīte". Savukārt, vispopulārākā ir dziesma "Uz kalna stāv vientulis ozols". Visvairāk komponētais dzejolis ir "Golgātas krusts". Zināma ir arī Jāņa Lūsēna dziesma "Taisnība". Dziesmu ciklu ar dzejnieka vārdiem sarakstījis arī dziesminieks Haralds Sīmanis.

Cēsu vēstures un mākslas muzeja pārstāve Valija Šalgunova pastāstīja par dažiem dzejnieka biogrāfijas posmiem, atzīmējot arī to, ka līdz 11 gadiem viņš nav pratis lasīt un rakstīt, jo nākamā dzejnieka māte lasīšanu uzskatījusi par tukšu laika šķiešanu. V. Šalgunova arī informēja par materiāliem, kādi par dzejnieku ir muzeja krājumā.

Interesants bija "Kalāču" muzeja vadītāja Jāņa Krieviņa stāstītais par E. Treimaņa – Zvārguļa vēstulēm, kas vairākus gadus pēc viņa nāves atrastas bišu stropā, kur izmantotas kā siltināšanas materiāls. Šīs vēstules sūtījuši daudzi tā laika dzejnieki, rakstnieki un citi pazīstami cilvēki.

Cēsu teātra režisore Rasma Bērziņa pastāstīja par dzejnieka teatrālajām gaitām, kas sākumā nav bijušas pārāk veiksmīgas. Pirmā uzstāšanās, kurā viņš atrādījis savas kuplejas, nav bijusi veiksmīga, taču dzejnieks nav metis plinti krūmos. Pēc laiciņa viņš mēģināja atkal, un otrā uzstāšanās bija lieliska. Ar to arī sākās viņa spožā aktiera karjera Cēsīs un Rīgā. Savā aktiera mūžā E. Treimanis – Zvārgulis nospēlējis vairāk nekā 30 lomas. Pats rakstījis arī ludziņas un bieži izklaidējis skatītājus ar savām kuplejām, kas nav zaudējušas aktualitāti arī šobrīd.

Interesants bija dzejnieka mazdēla Eināra Treimaņa stāstījums par savu vectēvu: "Viņu saticis neesmu, tāpēc varu paust vien netiešas atmiņas, kas nākušas no manas vecmāmiņas, tēva un tantes Noras. Šīs atmiņas savijušās ar noskaņu, kas valda "Leukādijā". Par vecotēvu man saglabājušās gaišas un ideālistiskas atmiņas. Laikam Imants Ziedonis ir teicis – mana sirds ir labāka par mani pašu. To var pilnībā attiecināt uz manu vectēvu, kurš bijis uz sabiedrību vērsts cilvēks, viņa dzīve un daiļrade bijusi veltīta tai. Līdz ar to ģimene bieži vien cietusi no ģimeniskuma un mīlestības trūkuma. Varbūt sirdī viņš to juta, bet ārējās izpausmes bijušas stipri pieticīgas.

Mans tēvs savās atmiņās kā negatīvo atzīmē vectēva plašo paziņu loku, kurā bijuši ne tikai radoši cilvēki. Nav smādēts arī uguns ūdens, kas manam tēvam kā mazam zēnam radījis nepatīkamas atmiņas.

Vectēvs bijis aizrautīgs runātājs, ko vislabāk apliecinājis šāds notikums. "Leukādijā" viesojies kāds pazīstams diplomāts, vectēva draugs, un viņi kopā pavadījuši visu dienu. Vakarā vectēvs noguris devies pie miera, bet diplomāts esot žēlojies vecaimātei, ka Edvards runājis septiņas stundas no vietas, bet viņš neesot varējis iebilst ne vārda.

Mans tēvs nav piedzīvojis vectēva ziedu laikus, kas bijuši gadsimta mijā, kad, kā vēstī atmiņas, viņš ar savu dzeju un kuplejām bijis populārāks par Raini. 20. – 30. gados viņa popularitāte bija norietējusi, taču valsts novērtējusi savus radošos dižgarus, Latvijas brīvvalsts laikā viņš saņēmis 200 latu pensiju, ar ko pieticis pašam un ģimenei. Pēc tam, mainoties varai, bijuši brīži, kad bijis finansiāli grūti. Padomju varas sākumā nesaņēmis neko, jo tad par radošām personām neviens nav domājis.

Vectēvs ir bijusi sarežģīta personība, bet es, un ceru, ka arī mani dēli, viņu pieņemam tādu, kāds viņš bijis, pat varbūt tādu, kādu mēs viņu vēlamies redzēt."

Mani visvairāk pārsteidza dzejnieka plašais kupleju klāsts, kas apkopots arī trijās burtnīcās. Interesantākais, ka pagājušā gadsimta sākumā rakstītie teksti ir aktuāli arī šobrīd, it īpaši priekšvēlēšanu laikā, kad notika dzejnieka jubilejas pasākums. Kaut vai šāda kupleja:

Kāds pīlārs plātās katru dienu:

"Man tautas labums dārgs un svēts!

Kas tautu ciena, to es cienu,

Kas viņu nīst, lai nolādēts!"

Bet brīnums – cik tam daudz ir zelta,

Pat māja it kā pils tam celta.

Vai tautu mīlot palikt var

Bagāts ar?

Tur es šaubos! Tur es šaubos!

Lasītākais šobrīd
Top raksti
Uz augšu