Ar Mārci Bendiku (50) varētu runāt un runāt. Turklāt par dažādām tēmām un metaforās. Jo papīra uzsūktspēju viņš izskaidro salīdzinājumā, iestāstot, ka kvalitatīvs papīrs ir kā vislabākie pamperi. Viņš pārzina fotogrāfiju ar precizitāti, ko neiespējami būtu pat hiperbolizēt.
Fotogrāfs Mārcis Bendiks (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Arī "Melnā kaķa" zoles kluba prezidenta gods pieder viņam. Savā dzīvē iepazinis gan baņķiera profesiju, gan bijis padomnieks vienam no slavenākajiem Latvijas politiķiem/uzņēmējiem? — Andrim Šķēlem. Piedzīvojis nopietnu depresiju, par kuru gan runāt nevēlas.
Saruna notiek galvenokārt par divām lietām: vienu, kas pašreiz aktuāla sabiedrībai, otru, kura vienmēr bijusi aktuāla pašam Mārcim.
liels vēders, šmuguļi un zanzibāra
KAS IR LABĀKS AMATS: BAŅĶIERIS VAI PREMJERA PADOMNIEKS?
Ne viens, ne otrs. Tur jau tā lieta, ka tiem, kas nav strādājuši bankā, šķiet, ka baņķieri braukā apkārt lepnā mašīnā, ēd pusdienas trīs reizes dienā un nēsā apaļu vēderu. Bankā pie rezultātiem tiek tikai ar nopietnu darbu. Visādā ziņā galvu tas sačakarē pamatīgi.
Arī premjera padomnieka amatu neiesaku, jo tā ir politika. Cilvēki, neejiet politikā! Lai gan droši varu teikt, ka mani skaistākie dzīves gadi bija, tieši pildot šo darbu.
?...
Tas ir smags un nepateicīgs darbs, taču man bija iespēja piedalīties darbā situācijā, kad ļoti īsā brīdī var sasniegt ļoti daudz. Tolaik premjera padomniekam bija daudz lielāka ietekme nekā mūsu valdībā diviem ministriem, kopā ņemtiem. Bija iespēja ātri realizēt savas idejas. Tagad tā vairs nevar. Toreiz tā bija kā revolūcija.
KĀDU CILVĒKU MĒRĶIS IR IESAISTĪTIES POLITIKĀ?
Lielākoties to, kam ir zināmi sasniegumi uzņēmējdarbībā. Viņiem šķiet, ka, saredzējuši problēmas savā vidē, redz risinājumu valsts mērogā. Un par lielisku iespēju kaut ko darīt lietas labā daudzi uzskata došanos politikā, tādējādi izslēdzot starpniekus — jau esošos deputātus. Nu, neiesaku šādu rīcību. Jo politikā nepieciešams cits prasmju komplekts un uzvedības modelis. Jo politiķim jāpiemīt padziļinātai sapratnei politiskos procesos, kā arī jāprot pārliecināt gan ar demagoģiju, gan ar retoriku, ja vajadzīgs. Ļoti svarīgi ir saprast publisko komunikāciju, tā politikā ir svarīgāka nekā uzņēmējdarbībā. Ar šo gribu pateikt: ja būsi veiksmīgi izveidojis sveču fabriku, tā nav garantija veiksmīgai politiķa karjerai. Turklāt pastāv liela iespēja, ka sačakarēsi savu biznesu, jo daudzi sāks uzskatīt tevi caur citu prizmu: skat, tas ienācis politikā, tātad viņa biznesā noteikti ir šmuguļi.
IR TAČU LIELA LĪDZĪBA STARP BIZNESU UN POLITIKU… VALSTS ARĪ SAVĀ ZIŅĀ IR UZŅĒMUMS.
Normālā mūsdienu sabiedrībā uzņēmumam nav tādu sociālo funkciju kā valstij. Otrajai jāgādā, lai tās ekonomika attīstītos un vērtība pieaugtu. Tādā ziņā Andra Šķēles 1996. gada ideja ir pareiza, un to kā principu izmanto arī citur pasaulē: katru gadu tiek veidota valsts bilance — nevis tikai budžets, bet pārskatīti visi valstij piederošie aktīvi un pasīvi. Valsts bilance, starp citu, mums nav bijusi sastādīta. Interesanti, kā varēja izlaist sertifikātus, nezinot, cik mantas ir pretim? Jaunzēlandē, piemēram, uzskaitīts katrs nacionālais parks. Tāpēc sadaļa, kas paredz radīt vidi, kurā valda ekonomiskā aktivitāte un pieaug vērtība, valstij un uzņēmumam sakrīt.
BET…
Ir punkts, kur šie jēdzieni strikti nodalāmi. Biznesā ne vienmēr nepārtraukti jāpiekāpjas. Tas ir, ja skaidri zini, ka tev ir labākais produkts, droši ej kā tanks ar pilnu jaudu uz priekšu. Bet, ja politikā uzdrošinies iet kā tanks, pēc mirkļa atradīsies grāvī.
Un vispār — valstij ir lielāka sociālā atbildība.
UZŅĒMUMĀ IR DARBINIEKI…
Jā. Bet ir savējie darbinieki un svešie darbinieki. Lūk, tas ir dzērājs, esmu tiesīgs viņu atlaist un pieņemt citu. Valsts nevar pateikt: tu esi dzērājs, mēs tevi izslēdzam no pilsoņiem, še tev biļete, brauc uz Zanzibāru.
Ir cilvēku kategorija, kuri objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ nespēj par sevi gādāt. Tāpēc valstij jāveido lielāks drošības siets saviem iedzīvotājiem nekā uzņēmumam saviem darbiniekiem. Pensijām un pabalstiem tiek tērētas prātam neaptveramas summas. Uzņēmumā tā nav.
Turklāt politika kā nodarbošanās ir daudz negodīgāka par biznesu. Arī biznesā ir negodīgi cilvēki, taču tas kopumā kļūst aizvien solīdāks.
KĀDA IR JŪSU REAKCIJA UZ NEKAUNĪBU?
Diezgan dažāda. Nevaru teikt, ka vienmēr uzsprāgstu, taču esmu diezgan nesavaldīgs — tāda horoskopa zīme. Aizvien biežāk nereaģēju vispār. Bet, ja nākas, cenšos rīkoties tā, lai nekaunības nesējs "dabū trūkties".
PAR KO BALSOJĀT?
Neteikšu. Bet varu atklāt, ka Rubiks manu balsi nesaņēma. (Smejas.)
Šoreiz nebija viegli izšķirties, taču izvēle bija citāda nekā pirms četriem gadiem. Interesanti, ka katrs balsojums Saeimas vēlēšanās ir kā pirkums ārzemēs?— nav iespējams atvest visu suvenīru veikaliņu. Parasti ierobežo tādi sīkumi kā transportēšana un nauda. Tāpēc izvēle krīt uz vienu, piemēram, plīša zilonīti, nevis stikla glāzi [Vieglāk pārvest, nav trausls.?— A. Š.]. Vēlētāja balss ir visspēcīgākā valūta. Taču tā ir nedalāma, un tās realizācijas termiņš ir pārāk īss.
Nasa, mūžība un matemātika
TAS GAN. LABI, KA FOTOFILMIŅA "DZĪVO" ILGĀK. JAU KURO NEDĒĻU NEESMU TO AIZNESUSI ATTĪSTĪT…
(Smejas.) Jā. Fotogrāfija ir temats, par kuru runāju daudz un labprāt.
PASTĀSTIET, KĀPĒC PROFESIONĀĻI NONIECINA DIGITĀLO FOTOGRĀFIJU?
Atbildei ir vairāki slāņi. Viens no tiem ir tāds, ko tik vienkārši nevar uztvert. Atceros, pirms vairākiem gadiem biju aizbraucis pie Ingus Baušķenieka uz mājām. Man vajadzēja pārrakstīt no radiofona dabūtu māsterlenti. Vajadzēja iegūt vienkāršāku formātu, un zināju, ka Ingum mājās tāda iespēja ir. Ierosināju paklausīties kādu kompaktdisku, bet viņš atbild: "Man nav CD atskaņotāja." Lai gan viņš strādā ar digitāliem ierakstiem, pats tādus neklausās.
Man nav tik smalka auss. Es vēl varu. (Smejas.) Bet ir cilvēki, kuri principā klausās tikai vinila plates.
Lūk, tā tad arī ir mana metafora filmiņu fotogrāfijai, kas iegūta no negatīva, ar precizitāti līdz graudam. Līdz ar to rodas cita sajūta. Latvijā diemžēl nav pieprasījuma profesionālām filmiņu fotogrāfijām, kuru diapozitīva izmērs ir, piemēram, 9x12 centimetri. Taču, ja cilvēks vēlas iegūt fotogrāfiju par piemiņu, nevis uzskatīt par īstu mākslas darbu, kāpēc lai tas netiktu darīts ar digitālo aparātu? Tāpat, kad cilvēks brauc ar auto, kāpēc viņam būtu jāklausās kaut kas sprakšķošs un sens, ja var ielikt CD un nospiest pāris podziņu?
JĀ, NEVAR NOLIEGT, KA KOMPAKTDISKU ATSKAŅOTĀJS UN DIGITĀLĀ FOTOGRĀFIJA PADARA DZĪVI ĒRTĀKU UN DAUDZ PRAKTISKĀKU.
Katrā ģimenē ir kāds albums, kurā gandrīz teicamā kvalitātē saglabājušās vecvecāku, bet, kam paveicies, arī senāku radu fotogrāfijas. Pie manis bijuši klienti, kam ir 19. gadsimta beigu albumi. Šīs bildes ir saglabājušās. Mūsu mazbērni neredzēs NEVIENU mūsu fotogrāfiju. Es parakstos zem šiem vārdiem. Vai esat mēģinājusi atvērt divpadsmit gadus vecu elektronisko failu un "piešķilt" sešus gadus vecu datoru? Tie ir jūsu faili, neviens gar tiem negribēs krāmēties. Turklāt tie nomirs reizē ar jums, nē, pat ātrāk. Jebkurš, kuram kaut reizi dzīvē ir "nobiris" dators, zina, par ko runāju…
BET KĀ TAD AR DIGITĀLO ARHĪVU?
Ārprāts!!! Digitālais arhīvs ir viena no negodīgākajām vārdu kombinācijām. Tas ir tāpat kā Padomju savienības Komunistiskās partijas centrālais demokrātisms… Ja kaut kas ir digitāls, tas nevar būt arhīvs. Papīra lapa, ielikta mapē — tas gan ir arhīvs. Tāpēc daudz pareizāk ir uztaisīt bildi, vēlams melnbaltu. Tā stāv albumā un nemaitājas.
CIK ILGI TĀ TUR VAR STĀVĒT?
Mūžīgi. Jo melnbalta fotogrāfija glabājas ilgāk par eļļas gleznu, kuras mūžs ir apmēram 400 gadu ideālos apstākļos. Melnbaltā fotogrāfijā nav krāsas. Melnais tonis ir sudrabs, tāpēc nav kam izbalēt un sabojāties.
KAS IR IDEĀLIE APSTĀKĻI?
Ja albums glabājas sausā vidē bez agresīvām gāzēm, tā materiāls nav balināts, proti, nesatur nekādas ķīmijas, un fotogrāfija ir uz pareizi apstrādāta papīra (ar selēnu vai zelta toneri, kas garantē to, ka virsma paliek ķīmiski neaktīva), tas var glabāties mūžīgi. Vēl labāk, ja var to atļauties ielikt ledusskapī — tajā visi ķīmiskie procesi palēninās.
NASA zinātnieki, piemēram, nopirka ASV vidienē vecas sāls raktuves, kurās ir ļoti auksts un vide nav mitra, un pārveidoja tās par dokumentu glabātuvi. Tas arī ir NASA arhīvs, kurā glabājas uzņēmumi no Mēness gluži vienkāršā fotogrāfijas veidā.
MANĪJU JŪS SAKĀM, KA PAPĪRS IR KĀ "PAMPERI", KĀ ARĪ ZINU, KA ESAT IZSLAVĒTS METAFORISTS… VAI IR KĀDA METAFORA, KURU UZSKATĀT PAR SAVA VEIDA ŠEDEVRU?
Metafora ir mans domāšanas veids, un izcelt kādu būtu ārkārtīgi grūti. Arī mans lekciju kurss tiek rakstīts metaforās. Varbūt izklausīsies neparasti, taču šo tēlaino domāšanu man iemācīja matemātika. Tāpēc, ka šo priekšmetu nevar iezubrīt. Tas jāuz-tver. Visefektīvāk to var uztvert kā sakarību un tēlu sistēmu.
KAS IR JŪSU DRAUGI UN CĪŅU BIEDRI?
Manā mobilajā telefonā ir kādi 600 līdz 700 kontakti. Tik precīzi zinu tāpēc, ka man vajadzēja nomainīt sakaru līdzekļa modeli, jo iepriekšējam limits bija 500. Taču cilvēki, ar kuriem izveidotas ciešas attiecības, ir labi ja kādi pieci. Iespējams, pārspīlēju ar šo konkrēto ciparu, taču draugu noteikti nav daudz. Jo draugi var būt tik, cik tu vari atļauties. Ja esi pārāk daudz aizņemts pats ar sevi, rēķinies, ka draugu tev nebūs daudz, tāpēc, ka laiks ir limitēts resurss. Bet jaunībā jau liekas, ka cilvēks ir nemirstīgs un laika pietiek visam. Es tikai pirms dažiem gadiem sapratu, ka esmu mirstīgs. Bez liekas muldēšanas, tikai pirms dažiem gadiem.
Cīņu biedri… Kādreiz mans cīņu biedrs bija "Solingen" šķēres. Ja tās bija noklīdušas, bez tām pat nevarēju sākt strādāt. Tagad divi fotoaparāti atrodas tuvu fetiša stāvoklim. Arī Šveices armijas nazis jau kļuvis par lietu, kurai esmu cieši pieķēries. Kad lidmašīnā to nedrīkstu ņemt līdzi rokas bagāžā, vienmēr pārdzīvoju.
***
ĪSI & KODOLĪGI
Dzimis: 1955. gadā 22. oktobrī.
Horoskopa zīme: Svari.
Hobiji: fotografēšana, orientēšanās (Latvijas čempions 1969. gadā) un zoles spēle (2003. gadā — "Melnā kaķa" zoles kluba prezidents).
Izglītība: nepabeigta augstākā — 1973. līdz 1986. gadam mācījies LVU Fizikas un matemātikas fakultātē.
Darbs: 70. un 80. gados kāzu un bēru fotogrāfs; privāti nodarbojies ar foto tehnoloģiju un diapozitīvu attīstīšanu. Sasniegts personiskais rekords — 220 filmiņas vienā reizē sešas naktis no vietas, aklā tumsā, ārkārtīgi nogurušā agregātstāvoklī.
Bijis Medicīnas vēstures muzeja fotolaboratorijas vadītājs, lasījis lekcijas, vadījis fotografēšanas grupas VEF fotoklubā. 1991. gadā — viens no firmas "Baltic Consulting & Computer Services" dibinātājiem, pēcāk direktors. 1993. gadā — a/s "Latvijas
Depozītu banka" viceprezidents mārketinga jautājumos (1995. gadā kļuvis par padomes priekšsēdētāju); a/s "Centra banka" akcionārs. 1995. gadā — Tautsaimniecības pētniecības fonda (TPF) prezidents; 1996. gadā — Ministru prezidenta Andra Šķēles padomnieks.
Dārgākā manta ofisā: skeneris; dārgāks par paša auto "Volvo Cross Country".
Autoritātes, nevis pusdievi: divi pedagogi — skolotājs Leons Raģis, klases audzinātājs no 5. līdz 11. klasei Rīgas 2. vidusskolā, un orientēšanās sporta treneris Rusins Vilks; fotogrāfijas meistari Leons Balodis, Gunārs Binde un Egons Spuris; matemātikā — Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes docents Vilnis Detlovs. Arī politikā ir autoritātes, taču Bendiks negrib saukt vārdos. Tomēr neviena no autoritātēm neesot neapstrīdama.
Ļoti patīk: mācīties.
Karstākā vēlēšanās: beigt bomžoties. Nu jau kādus trīs gadus Bendikam nav pastāvīgas dzīvesvietas. Ja pavērtu vaļā viņa somu, pirmais, ko manītu, būtu pirmās nepieciešamības lietas, arī zobu suka. Cer, ka "mocības" beigsies pirms Ziemassvētkiem.
Neprot: dziedāt korī un zīmēt (vidusskolas atestātā tieši rasēšanā iegūts vienīgais trijnieks; vidējā atzīm — četri ar pusi piecu baļļu sistēmā).
***
1. Ne viens, ne otrs. Labāk fotografēšana un darbības ar fotogrāfiju.
2. Skatoties, kāda ir vajadzība (Smejas.) Tā kā esmu orientierists, šis dalījums man šķiet primitīvs. Taču, godīgi sakot, ar laiku krūmājs var kļūt par mežu. Atceros, kā, vēl puika būdams, iegāju mežā, orientējoties pēc 50. gadu kartes. Tur, kur pēc kartes bija jābūt laukumam, auga koki. Piedzīvotā sajūta liek saprast — nekas nestāv uz vietas. Tieši tāpēc svarīgi ir redzēt laiku. Tas ir jāmācās.
3. Humors. Melanholija man nav pazīstama, lai gan es zinu, kas ir depresija — nācies ar to cīnīties mēnešiem ilgi. Bez jokiem, bet tas ir sens stāsts.
4. Izmantoju abas. Digitālo fotokameru ņemu rokās, kad tas vajadzīgs citiem. Kad vajag pašam — filmiņu kameru, turklāt tikai melnbaltu.
5. Esmu izteikts tējas dzērājs. Pamatā melnās. Ar tējas dzeršanu aizraujos kopš laika, kad strādāju laboratorijā. Tējas vārīšanai pievēršu lielu uzmanību; pērkot izvēlos smalkāko no visām šķirnēm. Un mani ļoti aizkaitina, kad labā tējas veikalā no 186 tējas šķirnēm 184 nav dzeramas, jo ir aromatizētās, nevis dabiskās.
6. Pēc noskaņojuma. Praksē vairāk iznāk krogs, jo uz restorānu jāiet bez bremzēm naudas ziņā. Tā kā liekas naudas man parasti nav, restorānu apmeklējumi bieži iet secen.
7. Mani aizrauj mākslas virziens, ko sauc par naivismu. Kad braucot pa Latgali un fotografējot ainavas, ieraugu kādu apkrāsotu šķūnīti vai vārtus, tik knipsēju. Šis ir gadījums, kad izmantoju digitālo kameru. Sajūsmā var apraudāties.
8. Fotogrāfijā rāmis jeb formāts ir ļoti svarīga lieta. Fotogrāfija bez kompozīcijas ir avangards.
9. Ne šis, ne tas. Lietus laikā skrienot ļoti aizsvīst brilles. Tā kā esmu orientierists, man tas nepatīk. Arī fotografēt ainavu lietū ir sarežģīti. Ar negaisa mākoņiem, kuri pārvietojas ar ātrumu 20 km/h, ir tā — ja pagūsti tiem pa priekšu, vari iegūt fantastiskas fotogrāfijas. Arī manā kolekcijā tādas ir.
10. Negribu kaitināt Dievu, neizvēlēšos.