Mūzikas vēsturē Jāņa Ivanova ierakstītās lappuses savā radošajā būtībā ir absolūti neatkarīgas no pretrunīgā laikmeta konteksta, kas gan atnesa komponistam LPSR Tautas mākslinieka nosaukumu un kļūdaini liek nezinātājiem uz viņa personību raudzīties ar aizdomām. Taču jubilejas koncerts LNSO izpildījumā kalpoja par lielisku mācību stundu visiem, kas, lai arī ne pārspīlēti kuplā skaitā, bija ieradušies atzīmēt komponista jubileju.

Koncerta programmu veidoja trīs pilnīgi atšķirīgi, bet Jāņa Ivanova daiļradi daudzpusīgi raksturojoši skaņdarbi – simfoniskais tēlojums Varavīksne, Vijoļkoncerts mi minorā un lielās, vokāli simfoniskās formas darbs – 4. simfonija mi bemol minorā, kurai dots nosaukums Atlantīda. Pie diriģenta pults savu smalko meistarību latviešu komponistu daiļrades interpretācijā sadarbībā ar orķestri un solisti demonstrēja Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents Imants Resnis. Starp citu, tieši viņa zizlim pieder liela daļa latviešu simfoniskās mūzikas ierakstu, bet īpaši jāatzīmē pagājušajā gadā tapušais disks ar latviešu simfoniskās mūzikas pērlēm.

No Latgales nākušā komponista atmiņas par dzimtās puses dabu un dziļš dvēselisks pārdzīvojums jautās simfoniskajā tēlojumā Varavīksne. Tas atklāja Jāņa Ivanova daiļrades lielumu tieši caur iedvesmas smelšanos lokālajā pasaules izjūtā, radot impresionistisku skaņu gleznu, gaistošu vīziju, kurā tomēr līdzās arfu treļļiem un bagātīgajai stīgu instrumentācijai jaušams mazliet zemniecisks pamatīgums. Tieši stīgu kolorītie ansambļi lika atsaukt atmiņā čehu komponista Bedržiha Smetanas Vltavu, kas tagad kļuvusi pat par Čehu aviolīniju muzikālo ilustrāciju. Snobi droši vien teiks, ka tā ir kultūras profanizēšana, tomēr kāpēc gan airBaltic lidmašīnās nevarētu skanēt fragmenti no Jāņa Ivanova muzikālā mantojuma, tādējādi veicinot šīs mūzikas atpazīstamību un ceļot nacionālo pašapziņu mums pašiem? Lai nu kā, Varavīksnes tēlainība rosina radošo iztēli līdz pat mirklim, kad melodija, apžilbinot ausis, pakāpeniski izdziest gaistošajā finālā. Koncerts ļāva arī pašam simfoniskajam orķestrim demonstrēt stilistisko elastību, pirmajā daļā atskaņojot lirisko Varavīksni, bet otrajā – satricinot auditoriju ar milzīgu krāsu un dinamikas bagātību simfonijā Atlantīda, kur orķestriem pievienojās skaistākais no instrumentiem – cilvēka balss – Valsts akadēmiskā kora Latvija dziedātāju izpildījumā.

Taču koncerta lielais atklājums un gardākais kumosiņš klausītājiem bija Jāņa Ivanova vijoļkoncerts mi minorā un jaunās solistes Paulas Šūmanes uzstāšanās. Turpinot varavīksnes tēmu, Paula apburoši un pārliecināti kāpa uz skatuves zaļā, hameleoniski zvīļojošā tērpā. Jaunā bet ļoti temperamentīgā vijolniece kļuva par vakara naglu. Šobrīd Paula mācās Parīzes Nacionālās Augstākās mūzikas un dejas konservatorijas vijoles klasē, otrajā kursā pie profesora Borisa Garļicka. Viņa ir kārtējā latviešu bezdelīga Eiropas debesīs, kuras vārdu der iegaumēt priekšdienām. Jāņa Ivanova skaņdarba muzikālā interpretācija liek Paulu Šūmani ierindot pie kaislīgām un emociju pilnām mūziķēm, tādām kā, piemēram, Meksikā mītošā latviešu vijolniece Rasma Lielmane. Vijolnieces graciozajās kustībās jautās augsta mākslinieciskā meistarība, kas gan vēl tikai sākusi vērties kā daudzsološs pumpurs. Zālē bija arī Paulas draugi, ģimene un bijušie skolotāji no Jūrmalas mūzikas vidusskolas. Līdzīgi Baibai Skridei, arī Paula ir vairāku nozīmīgu konkursu laureāte, un tas viņai devis iespēju muzicēt kopā ar Prāgas studentu simfonisko orķestri, Bādenbādenes simfonisko orķestri. Tomēr Baibas Skrides stilistiskās līnijas turpinātāja latviešu vijoļmūzikā drīzāk ir otra jaunā vijolniece, kas arī par savu mītnes zemi šobrīd sauc Franciju – Vineta Sareika. Paulai Šūmanei nepiemīt abu pārējo vijolnieču trauslums, smalkums un tendence uz lirisku priekšnesumu. Ja vien nenotiks kas neparedzēts, Paula Šūmane ar laiku kļūs mūsu vijoļmūzikas Karmena.