20. gadsimta 30. gadu Rīgas modernitāte ir neiedomājama bez Kārļa Padega spilgtuma. Ir skaidrs, kāds tolaik ir modernās sievietes tēls, – tāda, kura kopā ar vīrieti izklaidējas un ir viņa draugs, zēniski slaida, īsiem matiem. Tāpēc ka tehnikas radītā steiga arhitektūrā un interjerā apaļo līniju nomainījusi ar taisno atbilstoši darba cilvēka prasībām. "Šādā apkārtnē vairs neiederas resna, apaļa sieviete. Viņas vietā nāk tievā. Pilnīgas krūtis un gurni nav vairs cieņā. Un, ja kādai dāmai – ak nelaimīgā! – tie vēl atlikuši kā mantojums no agrākiem laikiem, tos mēģina nolīdzināt ar masāžu, badošanos. [..] Kupli, uz galvas sasprausti mati traucē taisno līniju – tādēļ nost ar tiem! Agrāko frizūru un parūku vietā radušās zēngalviņas," rakstīja "Jaunākās Ziņas". Bet kāds bija modernā vīrieša tēls?

Modernais vīrietis

Tēlnieks Mārtiņš Zaurs Padegu sauc par viselegantāko, visteatrālāko un… viskautrīgāko kungu. "Padega eleganti šūtie mēteļi, viņa šalles, svītrainās bikses, pasūtītās kurpes, melnā platmale, pelēkais katliņš, spieķis. Gredzens ar lielu, zaļu, četrstūrainu akmeni. Ar to jau vēl nepietika – vajadzēja radīt augstāku pieri, bālāku seju, garākus tumšos bakenus un ar krāsu akcentēt uz vaiga mazo kārpiņu. Senatnīgs kakla saites kārtojums ar pērli. Viss it kā ļoti vienkārši, atturīgi. Jā, bet arī nē! Skrejošā tirgoņu, veikalnieku, nabaga raibo studentiņu un bagāto korporeļu – krāsnešu pūlī Padegs bija pilnīgi savrups indivīds."

"Viņš lauza mietpilsoņu priekšstatus par ārieni, par izturēšanos. Manuprāt, viņš tēloja angli. Oskars Vailds savā laikā rīkojās tāpat. Viņš, piemēram, nēsāja pogcaurumā saulespuķi. Vai, ārkārtīgi eleganti ģērbies, satika uz ielas kaut kādu nodzērušos plenci, paņēma aiz rokas, aizveda uz "Ricas" hoteli, kur ieradās tikai aristokrātija. Un šokēja visu publiku, kas tur atradās. Arī Padegs gribēja šokēt publiku un reizē radīt acu svētkus. Viņš tomēr bija estēts. Īsts mākslas darbs, it kā izkāpis no savas gleznas ārā," mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača sakārtotajā atmiņu grāmatā "Variācijas par Kārļa Padega tēmu" liecina mākslinieks Gunārs Vīndedzis. Vārdu sakot, Padega ārišķībai piemita dziļa iekšējā dimensija, kas apliecināja jaunu dzīves izjūtu.

Dendijs ir švīts, modes āksts – 1933. gadā skaidro Juris Vidiņš "Svešvārdu grāmatā". Toties šā kultūras fenomena pirmais pētnieks francūzis Barbjē d" Oreviljī jau 1844. gadā norādīja, ka dendijs nav tikai modes likumdevējs, – viņš "nav staigājoša fraka, gluži otrādi – tikai zināma maniere tās valkāšanā rada dendijismu". Šo dzīves kā mākslas dzīvošanu uzsver rakstnieks Anšlavs Eglītis. "Palaikam viņš turējās ja ne drūms, tad nopietns, kā svarīgu un neatliekamu domu domādams. Bet drūma, dažkārt pat briesminoša, ir arī viņa tēlu un grafiku pasaule. Padega savādā pašpostīšanas tieksme [domāta dzeršana. – I. L.] turpmāk arvienu pieauga. Liekas jau, ka viņš labi apzinājās, ka tā neved uz labu, bet viņam bija ieskats, ka labam, modernam māksliniekam piederas būt iedragātam, "samaitātam", varbūt par liktenīgi traģiskam. [..] Šaubos, vai Padegs bija alkoholiķis. Viņš kāroja apreibināties, šķiet, to pašu iemeslu dēļ, kāpēc 60. gadu Amerikas hipiji dullinājās ar visdažādākiem līdzekļiem cerībā un nolūkā "paplašināt apziņu", kaut vai ar murgiem un halucinācijām."

Ar mērķi šokēt

Tolaik populārajā kara tēmā Padegs izceļas – ciklā "Sarkanie smiekli" viņš nezīmē karotājus, bet upurus, un karu tēlo vēl drausmīgāku, nekā to izjutuši paši cīnītāji. Kāpēc? Lūk, viņa paša vārdi: "Jūs, nosvērtie, jūs, šausmīgi mierīgie! Es rakstu, es gribu satricināt jūsu šausmīgo mieru. Ir tik daudz rakstīts par asinīm, ir tik daudz raudāts un būts nopietnam, es rakstīšu ar žulti, stāstīšu jums ko traki jautru. Iegaumējiet, traki jautru. Daži sašutīs par to, kā var smieties par kropļiem, bet mēģiniet smieties man līdzi – un jūs redzēsiet galu galā, cik šausmīgi tas ir. Un taisni jūs, nosvērtie, jūs ar savu auksto mieru, jums jāzina, ko nozīmē karš, un jāzina arī tas, ka karš var pārsteigt jūs negaidot, – kur tad paliksies jūsu lielais optimisms?"

Pirmajā izstādē, kas rīkota kopā ar Valdi Kalnrozi 1933. gadā, Padegs skatītājus šokē ar pašportretu – kails, atzvēlies klubkrēslā, vien sarkanu šalli pār plecu pārmetis. Nākamajā gadā rīkoto izstādi zem Merķeļa ielas liepām apmeklēt intriģē skandāls: kādā naktī "ļaundaru" mests ķieģelis izlidoja cauri Padega pašportretam. Izstādi 1936. gadā aplūkot mudina Padega prātojums: "Man bieži bijuši jādzird pārmetumi: "Kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma?" Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga, un tas arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, ka citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus. Lai taču atļauj man zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu labsajūtu vai apetīti."

"Man vajadzīga reklāma"

"Viņš ap sevi veidoja mākslas klimatu, kas savukārt viņu reizē izolēja un reizē eksponēja kā mākslas kvalitātes zonas bruņinieku. Liekas dīvaini, ka sava laika izņēmums varēja kļūt par sava laika simbolu. Viņš pats ļoti gribēja atšķirties un sasniedza to, reprezentējot visvairāk sava laika prasības, mērķus un pat sapņus," spriedis Kurts Fridrihsons.

"Sākumā viņš staigāja ar "Borsalīno" veikalā pasūtītu hūtīti, kurai nebija vēlākās briesmīgi lielās malas. Viņam bija dažādas šallītes, kuras viņam ļoti patika nēsāt. Spieķis, kura galu viņš iebāza kabatā. Kājās bija strīpainas vizītbikses. Bija lakotas kurpes ar laķierētajām špicītēm, kas maksāja 6 latus. Un baltās audekla getras. Kad es ieraudzīju viņa baltās getras, tad arī nopirku baltas un gāju gar Brīvības pieminekli," raksta Gunārs Vīndedzis.

Padegs krāso melnus matus. No pieres izskuj matus, izveidojot gandrīz pliku galvvidu. Pūderējas, līmē skaistuma kārpiņas, cenšas izskatīties pēc spāņa. Tā laika tabloīdi ironizē, ka pat vietējie dendiji par Padegu brīnoties. "Kāpēc Padegs izdzen matus uz pieres? Labi gan tāda frizūra izskatoties, bet kā panākt, lai nodzītie mati neataugtu? Dendiji gribot uzzināt, pie kāda Rīgas friziera matus tā varot nodzīt un kas esot jāēd, lai tie jau otrā dienā neataugtu? Neviens negribot ticēt, ka viņš katru rītu iet vienkārši pie friziera." Lūk, cita ne īpaši glaimojoša "ziņa" – "Mākslinieks Padegs, kurš imitē spānieti, atgādina drīzāk kādu trešās šķiras filmu komiķi. Baltās getras mūsu dubļainajām ielām pilnīgi nepiemērotas. Arī baken bārzdas un biezā pūdera kārta neatgādina spānieti. Tiešām ļoti vājš jēdziens par vīriešu skaistumu dāmām, kuras par viņu jūsmo."

Kādā 1932. vai 1933. gada rītā iepretim gleznotājas Ērikas Romanes logiem pa vārtiem iznāca jauns, elegants vīrietis ar melnu cepuri ļoti platām malām un baltās getrās virs kurpēm vai zābakiem. Pelēkas getras toreiz valkāja daudzi, bet baltas Ērika redzēja pirmo reizi. Vieglā, lidojošā gaitā kungs, kas izrādījās Padegs, aizgāja uz Marijas ielas pusi. Citudien viņa galvu rotāja apaļa, melna cepure, saukta par "oktobri", sarkana šalle. "Visskaistāk viņš ģērbās pavasarī. Krējuma baltā vilnas mētelī ar baltu "oktobri", baltām getrām un melnām laka kurpēm. Dažreiz viņam bija arī viegls – it kā niedres – spieķītis pie rokas. Kā sapnis viņš iznira no tumšajiem vārtiem, vieglā un ātrā gaitā ar paceltu galvu izslīdēja caur staiguļu baru, pazuda Vērmaņa dārzā, iznāca no tā laukā Brīvības bulvārī, kur viņu jau gaidīja sirdsdāma un modelis – skaistā Cecīlija."

Padegs vīzīgi uzvedās Rīgas ielās un krogos. Gleznotājs Jānis Kalmīte atceras studijas Mākslas akadēmijā: "Tie bija diezgan jautri brīži, kad restorānā "Rīga" Dzirnavu ielā pasūtījām pudeli degvīna un dzērām no "špicglāzītēm", bet ne Padegs. Viņš ielēja alus glāzē un mēģināja vienā paņēmienā izdzert un, protams, ātri sāka reibt un taisījās krist, bet vēl ar aprēķinu, lai iekristu pagaldē. Tad viņš tajā kādu laiciņu pagulēja, mēs nedrīkstējām viņu celt augšā, jo, lūk, vajadzēja ļaudīm redzēt, ka Padegs guļ pagaldē. Varbūt pat rītdienas "Pēdējā Brīdī" parādīsies apraksts par to, un tas bija būtiski nepieciešams Padegam."

Uz skolasbiedra Raimonda Veilanda jautājumu, kāpēc tāda ekstravagance, Padegs atbildējis: "Man vajadzīga reklāma. Lai ar saviem darbiem es kļūtu ievērojams un kaut cik naudīgs, man vajadzētu daudz gadu. Tagad es katru dienu parādos vienā otrā kafejnīcā. Svarīgi arī tas, ka es lēnā gaitā eju pa Brīvības bulvāri. Man ir draugi avīžu korespondenti, kas mani fotografē un liek avīzē, pierakstot kādu fantāziju."

1938. gadā Padegs salaulājas ar kantoristi Elvīru Feodoroviču, kura tāpat kā viņš kopš agras jaunības slimo ar plaušu tuberkulozi. Kārlis Padegs mira no diloņa 1940. gada 19. aprīlī. No 90. gadu beigām, eleganti atspiedies pret apmali zem Merķeļa ielas liepām, tēlnieka Andra Vārpas iemūžināts piemineklī, Kārlis Padegs atgriezies jau šolaiku Rīgā.