Palicis imūns pret zvaigžņu slimību, Grinbergs pratis saglabāt cilvēcisku vienkāršību un zēnisku smaidu sejā – visa viņa 50 gadus garā skatuves dzīve saistīta ar latviešu izcilākajiem komponistiem. Fotoalbums pilns krāšņām bildēm no neskaitāmiem koncertiem, dziedātājs kāpis uz dažādu valstu lielajām skatuvēm, un viņu pavadījuši augstas klases orķestri.

Līdzīgi daudziem tēvzemes dižgariem arī Ojārs Grinbergs 1942. gada 19. novembrī dzimis vienkāršu ļaužu ģimenē - karš viņam atņēma tēvu, ko izsūtīja uz Sibīriju. Grīziņkalna zēnam nācās agri ķerties pie maizītes pelnīšanas – jau 15 gadu vecumā viņš sāka strādāt par virpotāja mācekli rūpnīcā Stars, mācības turpinot 7. vakarskolā, kur notika iepazīšanās ar komponistu Imantu Kalniņu. Te bija arī skolēnu pašu ansamblītis, kurā Ojārs, kas līdz tam ar līkumu gāja apkārt koriem, sāka dziedāt! Arī viņam kā bulta trāpīja Elvisa Preslija rokenroli, kuriem vārdi tika norakstīti no skaņuplatēm vienkārši pēc dzirdes. Arī turpmākie gadi, strādājot Rīgas vagonu rūpnīcā un «Sarkanajā zvaigznē», saistās ar mūziku. Meitenes zibošām acīm klausījās jauneklī, kurš dziedāja «Rīgas filca» klubā, tad 1961. gadā kļuva par solistu TTT ansamblī. 60. gadu sākumā savulaik par basketbolista karjeru sapņojušais, sportiskais un ašais puisis regulāri uzstājās populārākajos Rīgas klubos, arī prestižajā Skolotāju namā, kur uz dejām pulcējās visprasīgākā publika. No salkanajiem vācu šlāgeriem viņš pārgāja uz amerikāņu dziesmām, kroņa numurs bija «Strangers in the night» no Frenka Sinatras repertuāra. Secen nepagāja arī darba pieredze restorānos, tostarp aveņkrāsas samta rotātajā «Tallinā», kur jauniņo dziedātāju ievēroja kāds padomju armijas pulkvedis. «Gribu, lai jūs dienētu pie manis,» viņš teica. «Tikai sagādājiet septiņus cilvēkus orķestrim, tad garantēju, ka atstāšu Rīgā.» Ar šo solījumu bija gana, lai taptu slavenais latviešu karavīru ansamblis «Zvaigznīte», kurā Ojārs Grinbergs aizvadīja divus gadus, nonākot pat «Liepājas dzintara ’66» laureāta godā – puiši armijas formās todien uz skatuves nodziedāja «Pie dzintara jūras», un zāle stāvēja kājās!

Bet Ojārs, iesaukts par Oici, jau nebūtu viņš pats, ja armijas gadus ņemtu pie sirds. Līdzīgi viņa iemīļotajam varonim Šveikam – un, ticiet, grāmatu dziedātājs bērnībā izlasījis ļoti daudz, turklāt ar kabatas lukturīti zem segas – podi tika gāzti uz nebēdu! Tikpat palaidnīgā noskaņā, formastērpu mugurā, nākamajā dienā pēc demobilizācijas Grinbergs devās līdzi Rīgas estrādes orķestrim pārstāvēt latviešu estrādi Moldāvijā. REO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, izcilais komponists Raimonds Pauls šo gaišmataino siržu lauzēju un prasmīgo dziedātāju bija ievērojis jau labu laiku iepriekš. Ojāra maigajā baritonā ugunssārtiem ziediem neskaitāmos koncertos uzziedēja «Mežrozīte», mātes notrausa asaru, klausoties, kā «Dziesma nenosalst», sirdi sildīja «Mežābele», «Gaujai», «Ceļā», «Sens ir tas stāsts», smaidu sejā iededza «Somu pirts», «Tik dzintars vien», «Jautrā dziesmiņa», «Aijas smaids». Dziesmiņa «Hallo, Rostoka» kļuva par īpašu veltījumu Rīgas sadraudzības pilsētai, kur katrugad notika Eiropā ievērojami šlāgerfestivāli: 1971. gadā Rostokā 3. vietu žūrija piešķīra mūsu Ojāram, bet publika viņu ierindoja pat pozīciju augstāk! Bez toreiz jau stabilās dueta partneres Margaritas Vilcānes Grinbergs solo rāva vaļā slavenos «Zilos linus» – «vai, vai, vai», līdzi vaidēja visa Latvija, tāpat apjūsmoja abu ideālo balsu saskaņu grāvējos «Nepārmet man», «Vectētiņš un vecmāmiņa», «Neskaties tā», «Gaujas bigbīts» un daudzos citos.

Arī pēc Paula aiziešanas no REO Ojārs turpināja dziedāt orķestrī. Tad sev raksturīgajā sportiskajā stilā uz gadu to pameta ar mērķi, dziedot restorānā, sapelnīt naudu kārotajai automašīnai! Tika pie moskviča un atgriezās, bet lielo kolektīvu ēra jau tuvojās savam norietam – Grinbergs un Vilcāne pierunāja komponistu Uldi Stabulnieku kļūt par vadītāju jaunam vokāli instrumentālam ansamblim, kas darbojās pie Latvijas PSR Filharmonijas. Ojāra izcilajai balsij un dramatiskajam talantam tapa cikls «Grīziņkalna zēni», tika iestudētas Ivara Vīgnera dziesmas Leļļu teātra izrādei «Šveiks». Vēlāk Stabulnieks sacerēja tikpat drastisko vesterna ciklu par Bilu un Mēriju un četras variācijas par retroroka tēmu, kur atkal uzdzirkstīja Ojāra lieliskā humora izjūta. Grinbergu mierā nelika arī Pauls un citi skaņraži – radio lūgtin lūdzās ievērojamo solistu iemūžināt arī tais laikos obligāto padomju repertuāru, ko Grinbergs izdarījis ar pienācīgu cieņu un izcilu gaumes izjūtu. Jau REO un arī vēlāk, ierakstu laikā radio iznāca ciešāk saskatīties ar sieviešu vokālā ansambļa dalībnieci, dziedātāju Agniju, kas kļuva par uzticamu līdzgaitnieci un dāvāja dēlu Lauri un meitu Daci, bet ar meitu Endiju no pirmās laulības Ojārs radio ieskaņojis duetu «Mēnestiņa kamanās».

Kad 1979. gadā ansambļa vadības groži pārgāja komponista Imanta Pauras rokās, sākās riņķa dancis pa sociālisma bloka valstīm. Padomju Savienību Ojārs bija izbraukājis jau REO laikos, bet nu viņš ar Margaritu kļuva par Centrālās televīzijas un radiostacijas «Majak» zvaigznēm, Čehoslovākiju un Vāciju izbraukāja kopā ar pazīstamā diriģenta Gustava Broma orķestri un divus mēnešus strādāja arī Kubā ar vietējo bigbendu. Pabijuši i Bulgārijā, i Polijā, pat eksotiskajā Nepālā, līdz 80. gadu beigās mode sāka mainīties – klasiskajiem estrādes dziedātājiem nācās pakāpties maliņā dārdošās rokmūzikas un jaunizcepto šlāgeransambļu priekšā.

Kā solists Ojārs ieskaņojis vairāk nekā 100 dziesmu, vismaz tikpat - duetā ar Margaritu Vilcāni. Turpinot dziedāt arī šajā gadsimtā, viņš pamanījis, ka dažas dziesmas ar gadiem izdodas arvien labāk. Savus lielākos grāvējus, kā «Tev, mana labā», Grinbergs droši vien varētu nodziedāt, pat pamodināts nakts vidū. Ir gadījies arī, ka Ojārs, būdams galīgi aizsmacis, nostājas publikas priekšā, un balss kā uz burvju mājienu atlec vaļā. Kā nekā Ojāra Grinberga misija ir dziedāt – atradis savu īsto vietu dzīvē, mākslinieks uz laiku laikiem palicis latviešu estrādes meistaru pulkā.»

Jau ziņots, ka šorīt 73 gadu vecumā Ojārs Grinbergs devies mūžībā.