Deviņdesmito gadu sākumā Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins bija viens no pasaules ievērojamākajiem politiķiem. Jeļcina nenovērtējamo lomu Latvijas valstiskās suverenitātes atgūšanā, pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeni, uzsvēra arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris – Boriss Jeļcins (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
22. augustā Rīgas pils Ģerboņu zālē Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza Pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni pirmajam Krievijas Federācijas prezidentam Borisam Jeļcinam. Sveikt Jeļcinu bija ieradies bijušais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kā arī bijušais Lietuvas premjerministrs Aļģirds Brazausks un vairāki citi Atmodas laika sabiedriskie un politiskie darbinieki.
Profesionālā un politiskā karjera
Boriss piedzima 1931. gada 1. februārī Sverdlovskas apgabala Butkas ciemā zemnieku Nikolaja un Klaudijas Jeļcinu ģimenē. Saime dzīvoja no rokas mutē, jo visu iestrādāto iedzīvi zemniekiem bija atņēmuši pie varas esošie boļševiki, kas uzskatīja, ka arī vidusmēra zemnieki Jeļcini ir pārāk labi pārtikuši budži.
Pēc vidusskolas beigšanas Boriss iestājās Urālu Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē, kuru pabeidza 1955. gadā. Turpmākos 13 gadus Jeļcins nostrādāja iegūtajā specialitātē un izgāja cauri visiem celtniecības industrijas dienesta hierarhijas posmiem, būdams gan celtniecības tresta meistars, gan Sverdlovskas ēku celtniecības kombināta direktors.
1961. gadā Boriss Jeļcins iestājās Padomju Komunistiskās partijas rindās, taču tikai pēc septiņiem gadiem sākās viņa politiskā karjera, kad viņš tika iecelts par partijas Sverdlovskas apgabala komitejas celtniecības nodaļas vadītāju. Šajā amatā Jeļcins nostrādāja turpmākos septiņus gadus, bet 1975. gadā viņu ievēlēja par apgabala komitejas sekretāru, bet vēl pēc gada jau par pirmo sekretāru. Nostrādājis deviņus gadus par Sverdlovskas apgabala komitejas pirmo sekretāru, 1985. gada decembrī nākamais Krievijas prezidents kļuva par Komunistiskās partijas Maskavas komitejas pirmo sekretāru un Centrālās komitejas Politbiroja locekļa kandidātu.
1987. gada oktobra plēnumā Boriss Jeļcins uzstājās ar runu, kas bija pilnīgā pretrunā ar toreizējo politisko situāciju. Enerģiskais politiķis kritizēja ilggadējo Politbiroja locekli Jegoru Ligačovu un pieprasīja veikt reformas Komunistiskās partijas rindās. Plēnums asi nosodīja Jeļcina uzstāšanos un atstādināja viņu no pilsētas komitejas vadītāja amata. Tiesa gan, vēlāk Boriss Jeļcins partijas konferencē atzina savu runu par kļūdainu un lūdza viņu politiski reabilitēt, un tas arī tika izdarīts.
Pirmais Krievijas prezidents
1990. gadā Boriss Jeļcins ieguva Krievijas Padomju Federatīvās Republikas tautas deputāta mandātu un, neraugoties uz partijas aparāta liktajiem šķēršļiem, kļuva par Augstākās Padomes priekšsēdētāju. Tā paša gada 12. jūnijā pēc Jeļcina iniciatīvas tautas deputātu kongress pieņēma Padomju Krievijas valstisko suverenitāti.
Pēc nepilna gada Padomju Savienībā tika sarīkots referendums par PSRS saglabāšanu kā vienlīdzīgu un suverēnu republiku atjaunotu federāciju. Otrs referenduma jautājums bija par Krievijas prezidenta amata izveidošanas nepieciešamību. "Par" nobalsoja vairāk nekā 70 procenti iedzīvotāji, un 1991. gada 12. jūnijā Boriss Jeļcins kļuva par Padomju Krievijas prezidentu.
Jaunā savienības līguma parakstīšanu izjauca 1991. gada augusta pučs. Jeļcins nekavējoties nostājās pretošanās kustības pret pučistiem priekšgalā un par to izpelnījās plašu popularitāti iedzīvotāju vidū. 1991. gada 6. novembrī pēc Borisa Jeļcina rīkojuma tika pārtraukta PSKP darbība, kā arī Padomju Krievijas kompartijas darbība visā Krievijas teritorijā. Tiesa gan, vēlāk Krievijas Komunistiskā partija atkal varēja legāli nodarboties ar politiskajām aktivitātēm.
Godam nopelnīts ordenis
Deviņdesmito gadu sākumā Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins bija viens no pasaules ievērojamākajiem politiķiem. Jeļcina nenovērtējamo lomu Latvijas valstiskās suverenitātes atgūšanā, pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeni, uzsvēra arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.
"Šajā valstsvīrā visa pasaule saskatīja cilvēku, kam ir tālredzīga izpratne par vēstures gaitu, un šodien Latvija ar sava ordeņa pasniegšanu vēlas godināt valstsvīru, kas pierādīja savā darbībā izpratni par starptautisko taisnīgumu, par cilvēku ilgām pēc brīvības, parādīja pats savu izpratni kā demokrāts, bet vairāk par visu parādīja vīrišķīgo drosmi draudīgā situācijā," teica prezidente.
"Latvijas valsts ir pateicīga jums, Prezidenta kungs, par jūsu drosmīgo un principiālo stāju, jau 1991. gada asiņaino janvāra notikumu laikā aicinot bruņotos spēkus nevērsties pret nebruņotiem civilajiem iedzīvotājiem. Latvijas valsts, Latvijas tauta un visa demokrātiskā Eiropa nekad neaizmirsīs to, ka jau trīs dienas pēc tam, kad Latvijas Augstākā Padome bija paziņojusi pārejas posma beigas un ar likumu nostiprinājusi mūsu neatkarību "de facto", jūs parakstījāt dekrētu, kas atzina Baltijas valstu neatkarību."
Boriss Jeļcins savā atbildes runā atvainojās, ka 2000. gadā atteicies pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni, un paskaidroja, ka tas bija "diplomātu radīts pārsteigums", kas viņam liedza pieņemt Latvijas valsts apbalvojumu.