Pirms vāciešu ienākšanas sarkanarmieši atkāpjoties Daugavpili nodedzinājuši. Sadeguši visi īpašumi, arī padomju piekritēju (krievu un ebreju), paši dabūjuši bēgt. Nodegusi Skaidrītes ģimenes jaunuzceltā māja. Lai gan vācieši metuši bumbas, pilsētai uguni pielaiduši sarkanie. Skaidrītes tēvs ar māti stāstījuši, ka ūdensvadi jau iepriekš noslēgti, sarkanarmiešu ķēdes bijušas apkārt mājām, neviens nav laists klāt, lai nevarētu neko dzēst. Tā Daugavpilī nodeguši divi tūkstoši māju. Dzīvojuši kādā pamestā dzīvoklī. 1944. gada 5. aprīlī Skaidrīte beigusi ģimnāziju, tas bijis saīsinātais mācību gads. Kad nākusi atpakaļ padomju armija un Daugavpils zemesgrāmatu nodaļa evakuēta uz Kuldīgu, tās darbinieki varējuši ar paņemto iedzīvi braukt līdzi. Ģimene izmantojusi iespēju un atbēgusi uz Kuldīgu, lai gan oficiāli skanējis, ka evakuējušies. Daugavpils bombardēta pamatīgi, katru nakti dzīvojuši pa pagrabiem. Briesmīga bijusi pēdējā nakts, kad bombardēta stacija. Tai naktī aizbraucēji gulējuši vagonos, brīnums, ka palikuši dzīvi. Skolas biedreni Elvīru Vecumnieci, kuras māsa ir Dailes teātra aktrise Venta Vecumniece, nositusi bumba. Skaidrītes ģimene tikusi no Daugavpils ārā, braukuši cauri Lietuvai, stacijās ilgi bijis jāgaida, kamēr tikuši līdz Kuldīgai. Mammai bijusi iespēja strādāt zemesgrāmatu nodaļā, bet tēvs līdz rudenim atgriezies Daugavpilī kārtot lietas. Pēc kara padomju vara viņu ielika filtrācijas nometnē Kuldīgas tagadējā raidstacijā, pēc tam izsūtīja uz lēģeri Komi autonomajā apgabalā. Pēc gada tēvs smagi saslimis un palaists mājās, jo strādnieks no viņa nav iznācis, miris 1957. gadā.
Darbā tikai ar piesardzību
Kuldīgā Skaidrīte jau maijā sākusi darbu pienotavā un divus gadus nostrādājusi, jo ar pienotavas vadītāju Eduardu Šteinbergu draudzīgās attiecībās bijis zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks. Viņš piezvanījis un pajautājis, vai nav kāda brīva vieta. Tas atbildējis, ka vajadzīga viena kantoriste.
1946. gadā Skaidrīte nolēmusi mācīties Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Vēsturi studēt meitene izvēlējusies tāpēc, ka Daugavpils ģimnāzijā to mācījusi skolotāja Meldere un Skaidrītei bijuši tikai piecnieki. Skolotāja iemācījusi mīlēt vēsturi. Sekmīgi jauniete nokārtojusi eksāmenus, kļuvusi par studenti.
Visu mūžu no politiskām lietām Reķes kundzei vajadzējis sargāties, jo ne komjaunatnē, ne partijā viņa nav iestājusies. Katrā skolotāju seminārā priekšniecība atgādinājusi, ka lielākais grēks ir skolēniem pateikt, ka PSRS okupēja Latviju. "Jūs tikai Dieva dēļ nepieļaujiet šo kļūdu un nesakiet, ka Latvija ir okupēta!" Tas turpinājies daudzus gadus, kad skolotāju semināri notikuši Rīgā. Skolotājas darbā viņa izvairījusies runāt par šo faktu, jo skolā bijušas dzirdīgas ausis, protams, vajadzējis stāstīt par sociālistisko revolūciju.
Bieži no partijas komitejas bijušas kontroles un revīzijas, bet skolotājai nav varējušas piesieties.
Reķes kundzei bijušas pamatotas bailes, jo viņas vīru Arnoldu izsūtīja vēl pēc Staļina nāves 1953. gadā, jo uzskatīja par nelojālu padomju varai, dzīvesbiedrs strādājis par zemnieku saimniecību sagādes aģentu. Sibīrijā viņš nomocījās trīs gadus. Sieva skolotāja, un tāda šmuce! Tad saukuši Kuldīgā uz čeku, bet nav varējuši neko izspiest, bet Skaidrīte vienmēr jutusi, ka jāuzmanās. Komunistiskās partijas Kuldīgas rajona komitejas sekretārs Zandbergs bieži pats nācis uz vēstures stundām un klausījies, ko skolotāja runā, ko un kā māca, saucis uz pārrunām, pat ieteicis Reķes kundzei šķirties no vīra, ja viņa gribot mācīt skolā vēsturi. Bijis ieradies pat PSRS izglītības ministra vietnieks un klausījies, kā norit vēstures stunda, tas bijis šoks. Toreizējais Latvijas izglītības ministrs Aldonis Builis sēdējis viņam blakus un tulkojis. Temats neitrāls – nav bijis, kur piesieties. Skolotāja stundu beigusi ar slapju muguru, bet pēc stundas kontrolieris no Maskavas nācis klāt un devis roku, slavēdams, ka stundas laikā bērnus iemācot labi un pareizi domāt.
"Es nekad neko lieku neteicu, nepalaidu muti, vārdu sakot, nepļāpāju. Man arī nekad neviens no bērniem neko nejautāja un neteica, lai gan daudzi bija cietuši, "stāsta pedagoģe.
Pēc neatkarības atgūšanas, kad skolā vēstures pulciņā vākuši ziņas par izsūtītajiem rajona cilvēkiem, daudz jauna uzzinājusi arī skolotāja.
1988. gadā, kad Reķes kundze pēdējo gadu strādājusi skolā, atcelts eksāmens vēsturē, bijušas tikai pārrunas. Lai gan sabiedrībā virmojušas alkas pēc patiesās vēstures, skolotājas Reķes klase to pareizi uztvērusi un eksāmenā norunājusi, kā vajadzīgs, pat pieminot Ļeņina rakstus, tā izglābjot sevi un skolotāju. Vēlāk visi kopā par to pasmējušies.