1939. gada 23. augusta Molotova – Ribentropa pakta sekas bija tādas, ka PSRS 1940. gada 17. jūnijā okupēja Latvijas Republiku. To pieredzējusi un darbā ar to tieši saskārusies ilggadējā 2. vidusskolas vēstures skolotāja Skaidrīte Reķe (dz. Bērzone).
Izjauktie Dziesmu svētki
Skaidrīte 1939. gadā pēc Krišjāņa Valdemāra pamatskolas beigšanas iestājusies Daugavpils 1. Valsts ģimnāzijā. 1940. gadā, ienākot Sarkanajai armijai, viņai bijuši 14 gadi, beigusi 5. klasi. Toreiz otrādi skaitītas klases, nevis no 1. līdz 5. klasei, bet no 5. līdz 1., tātad beigusi ģimnāzijas pirmo klasi. Tajā vasarā notikuši Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī Stropos, vasarnīcu rajonā. Apkārt Stropu ezeram slējies skaists priežu mežs, kurā bijusi estrāde. Skaidrītes ģimnāzistes pienākums svētkos – kaisīt puķītes, jo gaidīts Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš tomēr neesot ieradies. Nācis vakars, un pasākuma beigās trīs reizes nodziedāta Latvijas himna. Kad cilvēki devušies uz pilsētas pusi, kas bijusi trīs četrus kilometrus attālu, sākušas klīst valodas, ka kaut kas nav labi uz valsts robežas, ka Latvijā nāk iekšā krievu armija. Meitene aizgājusi mājās, mamma un tētis raudājuši, pēc tam arī Skaidrīte. Zinājuši, ka labi vairs nebūs.
Visādas dīvainības un zaudēts darbs
Nākamajā dienā, 16. jūnijā, pilsētā ienākusi Sarkanā armija. Skaidrīte dzirdējusi un jutusi, ka rīb zeme un tanki nāk no Stropu puses, bet nav gājusi skatīties. Daugavpils bijusi ļoti krieviska pilsēta, tajā dzīvojuši arī ļoti daudz ebreju, tie bijuši stāvā sajūsmā un sarkanarmiešus sveikuši ar puķēm. Sagaidītāju bijis ļoti daudz, tie priecājušies, saukdami: " Kak eta Latvija nas zamučila!"(Kā tā Latvija ir mūs nomocījusi!).
Bērzoņu ģimene dzīvojusi tuvu Daugavpils cietumam, naktīs nav varējuši gulēt, jo daudzi pilsētnieki aurojuši, gribējuši, lai atbrīvo padomju varas piekritējus, kas sēdējuši cietumā.
Radio ģimene dzirdējusi Kārļa Ulmaņa pēdējo runu, sapratuši, ka nekas labs tas nav. Prezidents mazliet tautiešus nomierinājis, sacīdams: "Es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās," bet daudz ne. "Pēc manām domām, tas bija pareizi, ka Ulmanis nesāka karu. Mums nebija tādu spēku, kas varētu turēties Sarkanajai armijai pretī. Mēs būtu samalti kā visi pārējie. Tas būtu bijis galīgi aplam," pārliecināta Reķes kundze.
Vēlāk prezidentu izsūtīja uz Krieviju, un vairāk par viņu neko neviens nav zinājis.
Jaunā vara Skaidrītes tēvu un māti atlaidusi no darba, viņi bijuši ierēdņi. Tēvs – sekretārs Daugavpils apgabala tiesā, māte – mašīnrakstītāja un valodu pratēja zemesgrāmatu nodaļā. Pēc atlaišanas māte iekārtojusies poliklīnikā par mašīnrakstītāju. Tā gadu līdz karam vēl dzīvojuši savā mājā.
1940. gadā vietējie iedzīvotāji smējušies par padomju virsnieku sievām, kas uz ballēm gājušas naktskreklos un apakšsvārkos, ja vēl kafijas ar pienu krāsā, tad tas bijis augstākais šiks. Daugavpilī veikali ātri izpirkti tukši, ienācēji ņēmuši visu pēc kārtas un sūtījuši pakas uz Krieviju. Arī Skaidrītei mamma pirmo reizi tāpat vien iedevusi desmit latu, lai meitene ejot un pērkot, ko sirds vēlas, bet tad jau vairs neko nav varējusi nopirkt.
Jaunā brīvība
Pēc sarkanarmiešu ienākšanas arī skolā krasi mainījusies atmosfēra. Daugavpils 1. Valsts ģimnāzija skaitījusies ļoti elitāra skola. Tajā valdījis katolicisks gars, direktors un viņa pirmā vietniece bijuši pārliecināti katoļi. Ģimnāzisti piektdienās vienmēr ieturējuši gavēni, ēduši tikai maizītes, neko citu. Skolā bijusi priekšzīmīga kārtība, laba izglītība, skolēniem tā devusi izcilas zināšanas. Kad sākušies padomju laiki un Skaidrīte bijusi 4. klasē, atvērtas paralēlklases krievu plūsmā, skolā saplūdušas visādas padibenes, sākusies patvaļa, zagšana. Skaidrītei garderobē nozagti zābaki, pēc tam lakats. Viss mainījies par 100%, ģimnāzisti jutušies brīvi, visu darījuši pa jaunajai modei. Skolā bieži rīkotas ballītes un katru dienu dažādi pasākumi, kuros dejots un dziedātas častuškas. Klasē sākušās iedzeršanas un smēķēšana, to iepriekš audzēkņi pat iedomāties nav varējuši. Skaidrītes kundze atceras, ka arī viņi, 15 gadus veci pusaudži, sametuši naudu, nopirkuši vienu grādīgā pudeli un skolā iedzēruši, bet, kad nācis klases audzinātājs, pudeli iegrūduši krāsnī. Sākuši bēgt no stundām, arī Skaidrīte ar savām trijām nešķiramajām draudzenēm aizgājušas no stundām un iedomājušās, ka audzinātājam jāaizsūta jautra ziņa. Iegājušas pastā un uzrakstījušas telegrammu: "Sveiciens no saulainajām Daugavpils ielām!" Aizsūtījušas un pašas, ziņkāres dzītas, skrējušas uz skolu skatīties, kas tur notiek. Skolēni taisījuši visādus pekstiņus ar pārprasto brīvību.
Represijas
Skaidrītes draudzenei Norai tēvs bijis pulkvedis Daukšs, kuram bijusi piešķirta zeme. Viņas brālis beidzis Malnavas lauksaimniecības tehnikumu un saimniekojis lauku mājās. Skaidrīte 1941. gada vasarā bija uzaicināta tajā kā saimniece, vārījusi ēst, saimniekojusi. Dzīvojuši jaunieši zaļi, ka prieks. Represijas tieši nav jutuši, lai gan vēlāk izrādījies, ka izsūtīti ir Noras māte un tēvs. Uz Sibīriju izsūtīta arī Skaidrītes tēva brāļa ģimene, kurš Cēsīs bijis dzelzceļa stacijas priekšnieks. Karam beidzoties, nākot atpakaļ padomju karaspēkam, meitene bēgusi uz Vāciju un aicinājusi līdz Skaidrīti, kura nav braukusi. Tur trīs gadus Nora dzīvojusi bēgļu nometnē un tālāk devusies uz Austrāliju. Visu mūžu esot apmainījušās ar vēstulēm.
Kara laikā
Pirms vāciešu ienākšanas sarkanarmieši atkāpjoties Daugavpili nodedzinājuši. Sadeguši visi īpašumi, arī padomju piekritēju (krievu un ebreju), paši dabūjuši bēgt. Nodegusi Skaidrītes ģimenes jaunuzceltā māja. Lai gan vācieši metuši bumbas, pilsētai uguni pielaiduši sarkanie. Skaidrītes tēvs ar māti stāstījuši, ka ūdensvadi jau iepriekš noslēgti, sarkanarmiešu ķēdes bijušas apkārt mājām, neviens nav laists klāt, lai nevarētu neko dzēst. Tā Daugavpilī nodeguši divi tūkstoši māju. Dzīvojuši kādā pamestā dzīvoklī. 1944. gada 5. aprīlī Skaidrīte beigusi ģimnāziju, tas bijis saīsinātais mācību gads. Kad nākusi atpakaļ padomju armija un Daugavpils zemesgrāmatu nodaļa evakuēta uz Kuldīgu, tās darbinieki varējuši ar paņemto iedzīvi braukt līdzi. Ģimene izmantojusi iespēju un atbēgusi uz Kuldīgu, lai gan oficiāli skanējis, ka evakuējušies. Daugavpils bombardēta pamatīgi, katru nakti dzīvojuši pa pagrabiem. Briesmīga bijusi pēdējā nakts, kad bombardēta stacija. Tai naktī aizbraucēji gulējuši vagonos, brīnums, ka palikuši dzīvi. Skolas biedreni Elvīru Vecumnieci, kuras māsa ir Dailes teātra aktrise Venta Vecumniece, nositusi bumba. Skaidrītes ģimene tikusi no Daugavpils ārā, braukuši cauri Lietuvai, stacijās ilgi bijis jāgaida, kamēr tikuši līdz Kuldīgai. Mammai bijusi iespēja strādāt zemesgrāmatu nodaļā, bet tēvs līdz rudenim atgriezies Daugavpilī kārtot lietas. Pēc kara padomju vara viņu ielika filtrācijas nometnē Kuldīgas tagadējā raidstacijā, pēc tam izsūtīja uz lēģeri Komi autonomajā apgabalā. Pēc gada tēvs smagi saslimis un palaists mājās, jo strādnieks no viņa nav iznācis, miris 1957. gadā.
Darbā tikai ar piesardzību
Kuldīgā Skaidrīte jau maijā sākusi darbu pienotavā un divus gadus nostrādājusi, jo ar pienotavas vadītāju Eduardu Šteinbergu draudzīgās attiecībās bijis zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks. Viņš piezvanījis un pajautājis, vai nav kāda brīva vieta. Tas atbildējis, ka vajadzīga viena kantoriste.
1946. gadā Skaidrīte nolēmusi mācīties Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Vēsturi studēt meitene izvēlējusies tāpēc, ka Daugavpils ģimnāzijā to mācījusi skolotāja Meldere un Skaidrītei bijuši tikai piecnieki. Skolotāja iemācījusi mīlēt vēsturi. Sekmīgi jauniete nokārtojusi eksāmenus, kļuvusi par studenti.
Visu mūžu no politiskām lietām Reķes kundzei vajadzējis sargāties, jo ne komjaunatnē, ne partijā viņa nav iestājusies. Katrā skolotāju seminārā priekšniecība atgādinājusi, ka lielākais grēks ir skolēniem pateikt, ka PSRS okupēja Latviju. "Jūs tikai Dieva dēļ nepieļaujiet šo kļūdu un nesakiet, ka Latvija ir okupēta!" Tas turpinājies daudzus gadus, kad skolotāju semināri notikuši Rīgā. Skolotājas darbā viņa izvairījusies runāt par šo faktu, jo skolā bijušas dzirdīgas ausis, protams, vajadzējis stāstīt par sociālistisko revolūciju.
Pārbaude pēc pārbaudes
Bieži no partijas komitejas bijušas kontroles un revīzijas, bet skolotājai nav varējušas piesieties.
Reķes kundzei bijušas pamatotas bailes, jo viņas vīru Arnoldu izsūtīja vēl pēc Staļina nāves 1953. gadā, jo uzskatīja par nelojālu padomju varai, dzīvesbiedrs strādājis par zemnieku saimniecību sagādes aģentu. Sibīrijā viņš nomocījās trīs gadus. Sieva skolotāja, un tāda šmuce! Tad saukuši Kuldīgā uz čeku, bet nav varējuši neko izspiest, bet Skaidrīte vienmēr jutusi, ka jāuzmanās. Komunistiskās partijas Kuldīgas rajona komitejas sekretārs Zandbergs bieži pats nācis uz vēstures stundām un klausījies, ko skolotāja runā, ko un kā māca, saucis uz pārrunām, pat ieteicis Reķes kundzei šķirties no vīra, ja viņa gribot mācīt skolā vēsturi. Bijis ieradies pat PSRS izglītības ministra vietnieks un klausījies, kā norit vēstures stunda, tas bijis šoks. Toreizējais Latvijas izglītības ministrs Aldonis Builis sēdējis viņam blakus un tulkojis. Temats neitrāls – nav bijis, kur piesieties. Skolotāja stundu beigusi ar slapju muguru, bet pēc stundas kontrolieris no Maskavas nācis klāt un devis roku, slavēdams, ka stundas laikā bērnus iemācot labi un pareizi domāt.
"Es nekad neko lieku neteicu, nepalaidu muti, vārdu sakot, nepļāpāju. Man arī nekad neviens no bērniem neko nejautāja un neteica, lai gan daudzi bija cietuši, "stāsta pedagoģe.
Pēc neatkarības atgūšanas, kad skolā vēstures pulciņā vākuši ziņas par izsūtītajiem rajona cilvēkiem, daudz jauna uzzinājusi arī skolotāja.
1988. gadā, kad Reķes kundze pēdējo gadu strādājusi skolā, atcelts eksāmens vēsturē, bijušas tikai pārrunas. Lai gan sabiedrībā virmojušas alkas pēc patiesās vēstures, skolotājas Reķes klase to pareizi uztvērusi un eksāmenā norunājusi, kā vajadzīgs, pat pieminot Ļeņina rakstus, tā izglābjot sevi un skolotāju. Vēlāk visi kopā par to pasmējušies.
