Lai gan amerikāņu roka leģendas Aerosmith uzstāšanās tika gaidīta ar lielu interesi un cerībām, ka tas patiešām latvju mūzikas dzīvē būs Notikums, koncerts lika vilties. Nu vismaz tiem, kuri sevi neuzskata par šīs grupas faniem līdz kapa malai un nezina visu dziesmu tekstus. Jā, puiši vēl spēj nospēlēt kārtīgu roku, taču aizraut fanus – vairs ne.

Iesākumā oficiālā informācija: koncertaģentūra FBI informē, ka grupas Aerosmith koncertu otrdien vakarā Skonto stadionā apmeklējuši vairāk nekā 26 000 cilvēku, kas ir lielākais mūzikas mīļu skaits, kādu ārvalstu grupa spējusi pulcēt šajā arēnā. Aerosmith Latvijā ieradās ar divām privātajām lidmašīnām, bet pēc koncerta devās nakšņot uz Somijas galvaspilsētu Helsinkiem. Plānoto un izsludināto divu stundu vietā komanda iekļāvās stundā un 40 minūtēs, kā kulaks uz acs bija pēc publikas ovācijām un pieprasījuma izpildītā "Walk This Way" – tiesa, bez grupas Run DMC pārstāvju dalības. It kā viss bija kārtībā, tomēr...

Zaudējam igauņiem

Pirms koncerta tā organizatori neskaitāmās preses relīzēs apgalvoja, ka Aerosmith koncerts Rīgā būšot šā gada lielākais brīvdabas rokkoncerts visā Baltijā. Visticamākais, ka saskaņā ar statistiku tā arī ir, tomēr mūzikas cienītāju aprindās ir pieņemts vārdu "liels" uzskatīt par sinonīmu jēdzienam "lielisks" un ar to patiešām bija zināmas problēmas. Nepretendējot uz salīdzinājumiem ar Vemblija stadionā notiekošajiem koncertiem, atgādināsim tikai pērn Tallinā Metallica uzstāšanās laikā piedzīvoto, un, ja vērtējam ar šī pasākuma mērauklu, tad, atvainojiet, bet Aerosmith saviem Štatu kolēģiem nebūtu cienīgi pat aizšņorēt kurpju auklas.

Ar ļautiņu savākšanu uz koncertu problēmu patiešām nebija, jo to uzskatīja par pienākumu apmeklēt ne tikai Aerosmith uzticamākie fani, bet arī cilvēki, kuriem šī grupa varbūt nav pat iemīļotāko divdesmitniekā. Taču viņiem principā patīk rokmūzika, un laist garām iespēju savām acīm skatīt leģendas viņi uzskatītu par muļķību. Lai nu kā, bet par vērienīgumu liecināja jau pirms stadiona redzamās rindas: sen nebija nācies uz koncerta norises vietu spraukties tik garumgaros fanu pūļos. Iekļūšana uz paša futbola plača bija samērā ekstremāla, taču neviens nebija cerējis, ka tāda koncerta dēļ tiks sagrautas Skonto tribīnes un ierīkoti papildu vārti.

Tiem, kas atnāca laikus (jāņem gan vērā – koncerts notika darbdienā un ne visiem bija iespēja līdz Skonto nokļūt ātrāk par astoņiem vakarā), lielas problēmas neradās, un arī iesildītāji nostrādāja godam: igauņa Tanela Padara grupas S.U.N. noslēdzošais gabals "Welcome To The Estonia" lika gatavoties lielākiem darbiem, savukārt ekstravagantie somi "Los Bastardos" vispār radīja ierosmi doties, kā minimums, pēc alus. Taču visi gaidīja aerosmitus.

Perijs trumpī

Iesākuši ar "Love In An Elevator", Stīvens Tailers ar saviem līdzbiedriem pamatīgi sajauca visas kārtis – nākamais gabals bija mazzināmais "Same Old Song", kas maķenīt jau iesilušajai publikai lika neizpratnē saskatīties – kas tas tāds?! Par laimi, pēc tam Aerosmith ar publiku neeksperimentēja: "Cryin" bija tieši tas, ko lielākā daļa vēlējās dzirdēt. Pierādījās iepriekš prognozējamais; Skonto stadions ir labs no milzu tusiņa, taču nevis no kvalitatīvas skaņas viedokļa – to tur vienkārši aizpūš. Dažos komentāros jau gadījies lasīt žēlabas par latviešiem, kuri nedzied līdzi, taču šoreiz varbūt labi, ka tā – citādi blakusstāvētāji varētu sūdzēties, ka nekā nav dzirdējuši no paša Tailera. Nu nav taču normāli, ka liela koncerta laikā ar savu čomu var brīvi sarunāties gandrīz pašā skatuves priekšā...

Interesants bija vizuālais noformējums, tas būtu vēl interesantāks, ja viens no videoekrāniem nebūtu aizgājis pa skuju taku vēl pirms pirmās dziesmas: arī tas neliecina neko labu par pasaules klases grupu. Divi atlikušie ekrāni brīžiem radīja sirreālu sajūtu, ka redzi piecmetrīgu vokālistu Stīvenu Taileru vai ģitāristu Džo Periju. Pēdējo nevajadzēja pat redzēt, viņš bija jādzird! Savulaik Džo tika gratulēts kā viens no labākajiem smagā roka ģitāras virtuoziem, un nu arī Rīgas koncerta apmeklētāji varēja pārliecināties – tam ir pamats. Diemžēl bez viņa vēl izcelt varētu vienīgi bundzinieku Džoju Krāmeru – pārējie, ieskaitot smieklīgajā rozā kostīmā tērpto Taileru, uzdzina žāvas. Katrā gadījumā pērn Dublinā Aksels Rouzs ar savējiem, ko ar viņu Guns N"Roses versiju uzskata par tādiem kā ar vienu kāju kapā esošiem, plosījās krietni vairāk un patiešām mēģināja radīt kontaktu ar publiku.

Bez emocijām

Tailers jau arī it kā mēģināja, taču nenoķēris atsaucību, kaut kā sanīka un, šķiet, turpināja koncertu pašam sev saprotamā autopilotā. Pazīmējušies fotogrāfu priekšā pirmās trīs dziesmas, grupas mūziķi noplaka, un brīnums, ka neuzprasīja organizatoriem ķeblīti, kur piesēst; tad perfekti atstrādāja savu programmu un bija gatavi doties TV vērot kādu meksikāņu seriālu – vismaz tāds iespaids radās. Un kur tad bija tās solītās latviešu valodas zināšanas, ar kurām kompānija plānoja šokēt Latvijas publiku? Ka tikai viņiem nav iznācis tāpat kā kādai sabiedrībā plaši pazīstamai kundzītei, kas arī reiz solījās mācīties krievu valodu, bet tālāk par voblām un častuškām netika...

Pārmetumi par grupas atpakaļnesaukšanu un steidzīgo laušanos uz šaurajām izejām, kas arī izskanējuši interneta telpā, liekas pavisam nepamatoti. Kāda te var būt izsaukšana uz bis, ja pēc Tailera monologa (uzreiz pēc Walk This Way) tiek iedegti visi stadiona lielie prožektori un ļautiņiem skaidri un gaiši norāda, ka pienācis laiks iet mājās. Jā, iespējams, tie cilvēki, kas sēdēja tribīnēs varēja būt kādu kripatiņu aktīvāki, iespējams, katram bija jāattaisno latviešu kā dziedātāju tautas reputācija, bet iespējams, pašiem Aerosmith vajadzēja pazondēt, ko tad īsti vēlas dzirdēt tas statistiski vidējais latvietis, kurš vēlas un var atļauties iet uz koncertiem.

Pēc šādu rokazauru viesošanās parasti izvērtē – vai bija vērts? Paskatīties Aerosmith noteikti bija vērts. Taču Tailers varētu pats aizstaigāt, piemēram, uz Whitesnake līdera Deivida Kaverdeila vai Nazareth balssvīra Dana Makafertija uzstāšanos: viņi var nodemonstrēt, kā arī 60 gadu vecumā iespējams iemaukt pa īstam. Iespējams, ka Aerosmith nedaudz nepaveicās, jo dienu iepriekš Rīgā jau bija sniegts šā gada labākais rokkoncerts – to jau bija paveikuši Muse. Taču tas nav attaisnojums.

Aptaujājot publiku pēc šī koncerta, izkristalizējās apbrīnojami vienprātīgs viedoklis: neviens nevēla lāstus pār Aerosmith mūziķu galvām, bet nebija arī neviena, kas būtu gatavs sajūsmā vai paģībt. Rezumējums: ja kāds aizņemtības vai naudas trūkuma dēļ uz koncertu netika un nu mokās sirdēstos, nomierinieties – neko lielu neesat zaudējuši.