Scarlett Johansson "Anywhere I Lay My Head"

(Atco)

10/12

Vienmēr esmu bijis nedaudz skeptisks pret, tā dēvētajiem, dziedošajiem aktieriem (Dženiferu Lovu Hjūitu, Artūru Skrastiņu, Ediju Mērfiju), taču, kā jau visās mākslās, arī šeit var atrast veiksmīgus izņēmumus. Es nesaku, ka Skārletai Johansonei (Scarlett Johansson) ir spēcīga balss (patiesībā, lai kļūtu par rokzvaigzni tāda nav pat īsti nepieciešama), taču, pateicoties viņas smalkajai stila un gaumes izjūtai (acīmredzami labai muzikālai gaumei), savas balss robežu apjaušanai, spēcīgām dziesmām (Toms Veitss), radošai producentu komandai, rezultāts ir, manuprāt, pat ļoti baudāms.

Albums tapis sadarbībā ar producentu Deividu Siteku (David Sitek) no grupas TV On The Radio. Ierakstā piedalījies arī grupas Yeah Yeah Yeahs ģitārists Niks Zinners (Nick Zinner) un Šons Antanaitis (Sean Antanaitis) no rokgrupas Celebration. Divās albuma dziesmās – "Fannin Street" un "Falling Down" (skat. video) fona vokālu iedziedājis pats Deivids Bovijs, kas bija Johansones ekrāna partneris filmā "Ilūzija" (The Prestige).

Sākumā gan Skārleta šaubījusies, vai vispār ieskaņot "Falling Down", taču dziesmas pirmās rindiņas likās tieši kā radītas Johansonei:

"I have come 500 miles just to see a halo Come from St. Petersburg, Scarlett and me"

Ja atskatāmies rokmūzikas vēsturē, tad ne vienmēr par slavenām dziedātājām kļuvušas dāmas ar spēcīgu vokālu, Johansones kontekstā prātā nāk gan Džeina Birkina, gan Niko, gan Marianna Feitfula - visas, starp citu, arī aktrises. Vokāla ziņā radnieciskākā Johansonei varētu būt tieši Marianna Feitfula ar savu zemo, gadu sloga (viņas gadījumā) apzīmogoto balsi, protams, arī mūzikas kritiķu piesauktā vācu modele un aktrise Niko no The Velvet Underground.

Šo albumu Johansone ierakstīja pagājušajā pavasarī, piecas nedēļas kopā ar mūziķiem eksperimentējot Luiziānas štatā piecus hektārus lielajā lauku saimniecībā iekārtotajā vēsturiskajā "Dockside" studijā. Lielākā daļa albumā iekļauto Toma Veitsa dziesmu nāk no mūziķa vēlīnās karjeras gadiem, tikai viena dziesma radīta pirms 1983. gada albuma "Swordfishtrombones". Titulskaņdarbs ņemts no 1985. gada "Rain Dogs" plates.

Mūzikas presē gan viedokļi par šo ierakstu ir krasi atšķirīgi, vieni to slavē, otri nolīdzina līdz ar zemi, uzskatot, ka labāk Johansonei ar savu vārdu reklamēt kādas jaunas smaržas... Nezinu, tā kā neesmu no tiem mūzikas melomāniem, kas Toma Veitsa specifisko balsi un ierakstus var baudīt lielās devās, uztveru Johansones plati kā tādu muzikāli uzlabotu un vokāli pieradinātāku Veitsa versiju. Tas pats "Falling Down" tikai lieku reizi apliecina, ka Veitsa mūzika spēj būt izcili melodiska, neskatoties uz nedaudz neierasto aranžējumu un izpildījumu.

Deivids Siteks Skārletas izpildījumu salīdzina ar Deboru Heriju no Blondie un Elizabeti Freizeri no Cocteau Twins. Vēl jāpiemin "4AD" izdevniecības superprojekts This Mortal Coil, kas bijis viens no Siteka iedvesmas avotiem. Titulskaņdarbs "Anywhere I Lay My Head" droši varētu būt ņemts no brīnišķīgā 1984. gada albuma "It''ll End in Tears". Tiešas Cocteau Twins ietekmes gan saklausīju tikai 80. gadu bungmašīnas pavadītajā "I Don’t Wanna Grow Up".

Toma Veitsa netiešu klātbūtni šajā platē nezinātājs, iespējams, varētu tikai nojaust pēc "Green Grass" "veitiskā" aranžējuma, citādi viss ieraksts muzikāli ir pavisam atšķirīgs no Veitsa skaņu pasaules.

Visticamāk, dzīvajā izpildījumā tas viss izklausās savādāk, taču šādā iekonservētā veidā - ļoti skaisti!

Mani favorīti: "Falling Down", "Fannin Street" (audio), "Anywhere I Lay My Head" un "I Don’t Wanna Grow Up".

Izdošanas datums - 16.05.2008.