Izskanējis 60. Kannu kinofestivāls. Kā jau jubilejas pasākumam pienākas, tas tika atzīmēts godam – plašā kinovēstures kontekstā (galu galā festivāli vispār un Kannas īpaši jau veido šo kinovēsturi!) un ar lēcienu nākotnē, kā rakstīts uz festivāla plakātiem, kuros redzam dažādu kalibru kinozvaigznes palēcienā (Magnum – pēc Filipa Halsmana pārliecības, ka lēcienā cilvēka personība izpaužas vispatiesāk), – ar labu festivāla programmu.

Svinēšana – sākot ar iepriekšējo festivālu laureātu un kino klasiķu (Vajda, Veins, Olivjē, Brando, Pialā, Makdouels un Andersons, Henrijs un Džeina Fondas) godināšanu, aktiera Serdžio Kastelito, režisora Mārtina Skorsēzes, komponista Houvarda Šora un režisora Deivida Kronenberga darbnīcām, brīnišķīgu aizvadīto gadu fotomirkļu galeriju gar Kruazeta krastmalas un festivāla pils celiņiem, jubilejai veltīto režijas izlases īsfilmu almanahu Katram savs kino, kas tapis pēc festivāla prezidenta Žila Žakoba iniciatīvas un pulcināja Kannās neredzēti kuplu režisoru buķeti. Vēl – jau minētais Pasaules kino fonds ar Mārtinu Skorsēzi kā priekšsēdētāju, kas festivālā jau rādīja pirmo trīs restaurēto filmu kopijas, festivāla sekcijā Klasika – arī deviņas citas restaurētas filmas.

Taču svarīgāka, protams, ir šī nākotne – un to var nojaust no šā gada filmu piedāvājuma, arī – lielās žūrijas, ko vadīja Stīvens Frīrs, un citu, tā saukto, blakus žūriju, (FIPRESCI, Ekumeniskās u. c.), lēmuma. Šo rindu autorei īpašs gandarījums, ka saspringtajā festivāla ritmā izdevies noskatīties un nedaudz aprakstīt īstās filmas, respektīvi, ka manas simpātijas sakritušas ar žūrijas.

Zelta palmas zars un FIPRESCI balva rumāņu filmai 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas (to režisoram pasniedza Džeina Fonda) ne tikai liecina par starptautiskās žūrijas cilvēcisko un profesionālo atvērtību pret sev būtībā svešu sistēmu sociālisma laika Rumānijā, bet arī par jaunu valstu, kuru kinoindustrijas situācija nebūt nav spoža, radošo potenciālu. Plašās rezonanses un panākumu formula – filmas autora Kristiana Mungiu patiesā ieinteresētība stāstā un tēmā, savienībā ar talantu piešķirt tam adekvātu formu un atrast vislabākos interpretētājus – aktierus. Tas varētu būt arī stimuls citām mazām postsociālisma valstīm droši, atklāti un talantīgi pārcelt uz ekrāna savas problēmas – gan garīgo pieredzi, gan sāpes. Šīs filmas aktrisi Annemariju Marincu gan izkonkurēja korejiete Do Jona Džona, kuras darbs filmā Slepenā saules gaisma (Secret Sunshine) tika atzīts par labāko. Pārsteigums (duāls) bija žūrijas balva labākajam aktierim Konstantīnam Lavronenko par lomu Andreja Zvjaginceva izteiksmīgajā filmā Izraidīšana, kuru arī minēju savās reportāžās no Kannām. Man personīgi labāks šķita franču aktiera Matjē Amalrika darbs filmā Skafandrs un taurenis (Le scaphandre et le papillon), kuras veidotāju Džūljenu Šnābelu žūrija apbalvoja kā labāko režisoru.

Īpaši interesantas šķiet žūrijas speciālbalvas diviem neparastiem darbiem festivāla konkursā – animācijas filmai Persepolis, kas vēsta par jaunas irāņu sievietes revolucionāres gaitām 1978. gadā. Tieši pirms šīs filmas preses konferences photo call atskanēja visskaļākie saucieni (tā fotogrāfi mēģina pievērst sev zvaigžņu skatienus) – animētos personāžus ierunājuši slaveni aktieri ar Katrīnu Denevu un Danielu Darjē priekšgalā. Otra speciālā balva tika vislabākajai festivāla filmai (pēc mūsu korespondentes domām) – meksikāņu režisora Karlosa Reigadasa filmai Klusā gaisma (Stellet Licht), kuru arī jau tiku apjūsmojusi iepriekš. Preses konferencē, kas Kannās notiek uzreiz pēc balvu pasniegšanas, Reigadass novērtēja saņemto balvu kā globālu – ne par scenāriju vai aktieru darbu, pasvītrojot savdabīga (tāda, ar kuru varbūt ne katrs spēj identificēties) kino pastāvēšanas tiesības, uzsverot arī speciālās balvas nozīmi Meksikas kino atbalsta kontekstā.

Vēl daži ievērības cienīgi festivāla notikumi: turku izcelsmes vācu režisora Fatiha Atkina (Zelta lācis par filmu Pret sienu – 2003) filma Otrā pusē (Auf der anderen Seite), kas ieguva balvu par labāko scenāriju. Tie ir tādi kā turku un vācu noslēpumi un meli (pēc analoģijas ar Maika Lī tāda nosaukuma filmu). Dēls – turks – ir vācu valodas profesors Hamburgas universitātē, atraitnis tēvs pieņem savā mājā turku prostitūtu (pret kuru tomēr nespēj izturēties ar cieņu un nejauši nogalina), viņas meita – cīnītāja par turku tiesībām – caur universitātes ēdnīcu iekļūst kādā buržuāziskā vācu ģimenē, sarežģījumi un pārpratumi risinās gan Vācijā, gan Stambulā, patiesībā – cilvēku apziņā, audzināšanā, aizspriedumos. It kā tradicionāli, reālpsiholoģiski veidota filma ar labiem aktierdarbiem (vācu meitenes, kas satuvinās ar jauno turcieti, mātes lomā Hanna Šigulla), kas izgaismo svarīgu mūsdienu multinacionālās pasaules spektru. Tā izpelnījās arī Ekumēniskās žūrijas balvu. Vienā no pēdējām festivāla dienām tika demonstrēta Katerīnes Breijā filma Vecā mīļākā (Une vieille maitresse) – pirmā skandalozās režisores (atcerieties kaut vai Romanci kinoteātrī Daile un mūsu tautas kalpu reakciju!) kostīmfilma – lielu kaislību drāma, kuru režisore varonīgi uzņēmusi pēc smagas slimības. Galvenās vaininieces, temperamentīgās skaistules Vellīnī lomā Esija Ardžento (kura spēlēja vēl divās festivāla filmās – Fereiras un Aisaiasa). Tieši viņa izrādās klupšanas akmens kāda jauna cilvēka Rīno (Fuāds el Atū) ceļā, kurš gatavojas laulībām ar piemīlīgu, jaunu meiteni Hermgardi (Roksana Meskvida), tomēr netiek vaļā no ilggadējās mīļākās (latviskā apzīmējuma "veca" viendimensionalitāte īsti neder Ardžento varonei). Pārsteidzoši, cik organiski (bez jebkādas mūsdienīgošanas no režisores puses) Breijā varoņi mīl un cieš īstos laikmeta kostīmos. Tādējādi – spilgti apliecinot kaislību mūžīgo dabu. Spoža marķīzes Flēras, līgavas vecmāmiņas, lomā, kas izprovocē līgavaini atklāt savus mīlas piedzīvojumus un ar neslēptu baudu tos uzklausa, ir franču vecākās paaudzes aktrise Kloda Sarā. Kannu festivāls, kurā šogad no 22 konkursa filmām tikai pāris bija tādas, par kurām varēja brīnīties, kā un kāpēc tās te nokļuvušas (Kristofa Onorē Les chansons d" amour, Tarantīno Nāves pierādījums (Death Proof), diemžēl arī Kusturicas Apsoli man (Prometsmoi – cik var skriet, ķert, spēlēt un dziedāt, parupji jokojot!), noslēdzās ar Denī Arkāna filmu Bēru gadi (L"age des tenebres) – režisora triloģijas Amerikāņu impērijas pagrimums, Barbaru invāzija noslēdzošo daļu. Asprātīga, melanholiski rezignējoša komēdija par vidusmēra pilsoni, sociālo padomdevēju, viņa ģimeni, karjeru un... sapņiem. Vienā no viņa sapņu būtņu lomām – starptautisko atzinību guvusī vācu aktrise Diana Krīgere, kas vadīja 60. Kannu kinofestivāla atklāšanas ceremoniju. Seši gadu desmiti – apmēram puse no šīs jaunākās kino mūzas mūža vispār – jau aiz muguras. Svētki nosvinēti, sākas darbs, lai nākamajā Kannu kinofestivālā varētu sarūpēt labu konkursa programmu. Varbūt arī latviešiem vērts mēģināt startēt šajā kino Mekā?