a vadās no apgalvojuma par kino kā savdabīgu apsēstību tiem tūkstošiem, kas šajās maija dienās Kannās to rāda, skatās, vērtē un mēģina aprakstīt, tad septītā festivāla diena vēsturē iezīmējās ar to, ka pēc Martina Skorzēzes iniciatīvas tika nodibināts Pasaules kino fonds (World Cinema Foundation) ar 14 pazīstamu režisoru padomi, kas rūpēsies par to, lai agrāk uzņemtās filmas tiktu saglabātas, restaurētas un rādītas visā pasaulē.

Pirms 17 gadiem līdzīgs fonds tika izveidots, lai glabātu amerikāņu kino, jaunradītā organizācija mēģinās aptvert arī citu valstu kinematogrāfu, lai tas neietu zudumā un, galvenais, kļūtu pieejams šodienas skatītājam, kuram kino kā mākslas veids, kas iedarbotos uz viņa jūtām un pasaules uztveri, diemžēl ir diezgan nepazīstams.

Turpinot festivāla filmu apskatu, meksikāņu režisora Karlosa Reigadasa filma Klusā gaisma (Stellet Licht) ir tāda kā Augstā dziesma kinomākslai un – cilvēcībai. Tā sākas ar sešu minūšu garu ainavu – lec saule. Dabai ir milzīga nozīme visā filmā – tās varoņu pastorālā un reizē kaislību pilnā dzīve risinās dabas vidū un saskaņā ar dabu. Ar daudziem bērniem svētīta ģimene – vīrs Johans, sieva Estere, lūgšana pie brokastu galda, dienišķās gaitās. Tikai ģimenes galva paliek sēžot un raud, jo laimīgās lopkopju ģimenes harmoniju izjaukusi viņa mīlestība pret citu sievieti – Mariju. Abas sieviešu lomu tēlotājas – viena, dzimusi Kanādā, otra – Kazahijā – pēc sejas vaibstiem varētu būt arī meksikānietes. Divas stundas un 24 minūtes garā filma pārņem savā varā, parādot, ka no sāpēm var nomirt, arī – ka iespējami brīnumi. Reigadass kopā ar neprofesionāliem tēlotājiem un izcilo operatoru Aleksi Zabe ļoti askētiski, bez gaismām un mūzikas to parāda. Kaut Johans apņēmies atteikties no savas mīlestības, noziedzīgie mīlētāji tomēr tiekas vēlreiz, lai skaisti un kaislīgi savienotos pēdējo reizi.

Zīmīgi, ka abas sievietes saka viena par otru nabadzīte, taču reiz Estere neiztur, izlec no mašīnas, ilgi nenāk atpakaļ, kamēr Johans viņu atrod lietū jau mirušu. Valoda, kādā viņi sarunājas, platdoič (Plautdietsch), bēru rituāls, atvadīšanās, savdabīgie dziedājumi – vēl neredzot filmas finālu – kaut ko tas tik ļoti atgādina. Ak, jā, Karla Teodora Dreiera Vārdu (Ordet). Vēlāk noskaidrojas, ka meksikāņu režisora filmas varoņi ir savulaik no Šveices izceļojušo anabaptistu – ortodoksālu baptistu, pacifistu, menonītu – pēcteči, kas dzīvo šajā apvidū Ziemeļmeksikā kopš XIX gadsimta, tā pati reliģija, kuras dibinātājs Menno Simons nāk no Dānijas, tie paši, kas Dreiera klasiskajā filmā. Izrādās arī, ka Dreiers ir viens no Reigadasa mīļākajiem režisoriem, un brīnums, kas notiek Klusās gaismas finālā, ir tik tuvs tam, kas notiek Vārdā. Augšāmcelšanās. Filmu noslēdz garš kadrs – saule noriet.

Pēc savu pirmo divu filmu Japon un Kauja debesīs (arī Rīga rādīta) panākumiem šis režisors atkal apliecina to, ka iespējams ar vienkāršu stāstu izteikt tik bezgala daudz jūtu. Manuprāt, viens no visnozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem, starp citu, dzimis 1971. gadā. Tāds, kuram nav svarīgs viņa statuss, kuram nav karjeras plānu, kurš veido filmas tā, kā jūt un domā, elpo un dzīvo.

Par citiem notikumiem – rītdienas numurā, arī par otru vizuāli un jēdzieniski vispiesātinātāko Kannu festivāla kinodarbu – Belas Tāra filmu Cilvēks no Londonas – pēc Simenona tāda paša nosaukuma romāna, kuras operators ir Latvijas kinoveidotāju jaunajai paaudzei labi pazīstamais Freds Kelemens (KA darbnīcas vadītājs, Krišanas režisors), viens no pieciem producentiem – Joahims fon Fitinghofs, un vienā no lomām – Tilda Svintone, kas tikko preses konferencē pauda gandarījumu par iespēju strādāt modernā kino, kas atgriežas pie oriģināla – cilvēka enerģijas, atmosfēras, cilvēka dvēseles, kas nav literatūra un nav tikai tehnika.