ā skaisti teicis Valters Salless, kura kinonovele uzņemta mazā Brazīlijas pilsētiņā 5557 jūdzes no Kannām: "Valsts bez kino ir kā māja bez spoguļa." Daudzas no etīdēm liek gan raudāt, gan – smieties. Vai tā būtu nostalģija pēc Fellīni, kuru biļešu kasiere skatās atkal un atkal kā Andreja Končalovska novelē, vai mīlestība pret Mastrojāni, kuru pauž lieliskā Žanna Moro Teo Angelopolusa filmiņā, vai ekrāna maģija, kas pārvērš pat pusaudzi, kad apzagšanai paredzēta meitene aizkustināta par Bresona Baltazara sakarā satver roku, kas jau ielīdusi somiņā, vai asprātība kā Romāna Polaņska Erotiskajā kino, kura seksa ainu laikā nepiedienīgi vaidošais apmeklētājs izrādās vienkārši... nokritis no balkona. Darbības vietas – veci, noplukuši kinoteātri, kādā no tiem pats Takeši Kitano rāda filmu vienam skatītājam, un kino zem atklātām debesīm, pa kādam multipleksam un Kannu festivāla pils, kur pats Larss fon Trīrs, smokingā, etīdē Profesijas (Occupations) neiztur blakus sēdošā biznesmeņa aktivitātes filmas Manderleja seansā.

Tāda kā robežas iezīmēšana festivāla straujajā tempā ir svētdiena. Vēlā pēcpusdienā Somijas kino fonds kopā ar trim Baltijas valstīm aicina uz pieņemšanu, var mēģināt atvilkt elpu, reflektēt par pirmajā posmā redzēto un izjusto. Nav iespējams aizsūtīt lasītajiem ne Kannu festivāla garu, to tirgo nelielā veikaliņā Spirit of Cannes pretī slavenajam sarkanajam paklājam, ne atmosfēru, kuru veido kinomīļi, pacietīgi gaidot zvaigžņu parādīšanos uz pils kāpnēm (dežurējot ielas malās ar saliekamām kāpnēm u.tml.), pat – ne simt foto no sešdesmit festivāliem, kas izvietoti gar visiem Kruazeta krastmalas celiņiem. Vienīgā iespēja raksturot filmas. Šo rindu autores kontā līdz svētdienai to sakrājies 16, no tām – septiņas konkursā iekļautās.

Vona Karvaja filma Manas melleņu naktis lika vilties – librets ar Noras Džonsas un Džudas Lova varoņu tikšanos un iemīlēšanos uz melleņu kūkas bāzes neraisa organisku nepieciešamību pēc jutekliskajām un vizuāli skaistajām starpspēlem, kuru veidošanā režisors ir liels meistars iepriekšējos darbos. Pat Roja Kūdera mūzika (blūzi no Krustcelēm, Vendersa filmas) šoreiz šķiet pārāk salda un jūtām spēlējoša.

Pārsteigums ir rumāņu režisora Kristiana Mungiu (atzinību guvis ar filmu Mr. Lazaresku nāve) filma 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas. Tās varones ir divas studentes, Otīlija un Tabita, turklāt pēdējā gaida bērniņu. Filmas atmosfēru raksturo fakts, ka Čaušesku valdīšanas laikā aborti bija nelegāli, un visa šā murgainā pasākuma šausmas (operācijas veicēja Bebes kunga uzvedību un prasību samaksu no meitenēm graudā ieskaitot), tā laika bezcerība un nospiestība jaušama katrā epizodē, katrā tās tēlotāju vaibstā un kustībā. Garos kadros uzņemtajā (operators Oļegs Mutu) filmā vide un fons ir tikpat nozīmīgs kā aktieri. Gan kopmītnes, kur meitenes dzīvo, gan Otīlijas drauga vecāku dzīvoklis (sarunas viņa mātes dzimšanas dienā vien ir ko vērtas, īsta burleska!), gan pilsētas ielas – viss strādā uz laiku, kurā jāatrod sevī spēks vismaz izdzīvot, ja ne izrauties. Laikmeta sociālais šķērsgriezums – caur cilvēkiem – līdzīgi kā brāļu Dardēnu (Zelta palmas zars 2003 – Bērns) kinematogrāfs. Īpaši jāizceļ Otīlijas atveidotāja Anemarija Marinca, kas varētu būt viena no nopietnākajām pretendentēm uz festivāla labākās aktrises godu. Tāds savāds spēks un noslēpums ir viņas varonē. Personība – arī nomāktajā laikā.

Arī festivāla izdevuma Screen International kritiķu aptaujā rumāņu filma pagaidām ir līdere, dalot šo godu ar brāļu Koenu darbu Nē veciem cilvēkiem (No Country for Old People). Pēc Kormena Makartija pazīstamā romāna veidotajā filmā ierasti brāļiem Koeniem sastopams daudz naudas, narkotikas un veiksmes, kas pāriet no viena pie otra, kāds mistisks svešinieks (sev neparastā ampluā spāņu aktieris Havjers Bardems), šerifs (Tomijs Lī Džonss) un – spožs melnais humors. Viedokļi dažādi – no "šā režisoru pāra labākā filma" līdz – vēl viena no neskaitāmajām, kur vieni bandīti uzmet citus.