“Kā jau zināms, pirmajos piecos ierakstu mēnešos situācija kļuva nedaudz nekontrolējama,” viņš atzīst. “Puiši vai zaudēja galvu no prieka, ka atkal tiek ierakstīts albums. Es domāju, mēs vienkārši kaifojām no tā. Un es izbaudīju brīvību… pavisam nedaudz.”

Bet eksistē jēdziens - pārāk daudz brīvības. Mežonīgās bakhanālijas Eseksā kļuva par pēdējo pilienu - kopš tā laika Flints nedzer.

“Es personīgi šobrīd nelietoju vispār neko. Tā drīzāk ir nepieciešamība, nevis paša vēlēšanās. Kas attiecas konkrēti uz narkotikām - es runāju savā vārdā -, es tās šobrīd nelietoju. Tā ir sava veida pauze, lai koncertturnejas laikā varētu būt lieliskā formā. Un tas ir daudz svarīgāk par tūkstošiem bezmērķīgi pavadītu nakšu.”

Ar savu spēcīgo ritmu un tuvojošos briesmu atmosfēru “Invaders Must Die” pilnībā atspoguļo patieso “The Prodigy”, izņemot vienu: tie neizraisa nekādus strīdus. Cik tālu grupa ir no tiem laikiem, kad “Smack My Bitch Up” izraisīja tikumīgās sabiedrības sašutumu, kad “Baby''s Got A Temper” ar savu ironizēšanu par narkotisko vielu rohipnolu nostādīja Flintu sieviešu tiesību aizsardzības organizāciju krustugunīs.

“Visskumjākais ir tas, ka rezultātā mums uz visiem laikiem ir ieslēgts ”pretrunīgums”,” saka vokālists.

“Mēs visu laiku grasāmies tam pielikt punktu, patiešām esam ļoti noguruši no šiem strīdiem. Paskatīsimies patiesībai acīs - jebkurš bērns tagad var vienkārši nospiest datora pogu un skatīties, klausīties vai lasīt, ko vien vēlas. Un es patiešām ar to domāju - ko vien vēlas. Tāpēc dziesmā frāze “smack my bitch up” nekad vairs nebūs skandaloza.”

Pēdējie gadi The Prodigy ir bijuši nemierīgi. Šā gadu desmita sākumā šķita, ka grupa neglābjami virzās uz savu sabrukumu. Pēc “The Fat of the Land” pasaules mēroga panākumiem 1996. gadā šie monstri radīja ne tikai jaunu mūzikas žanru, kas tika saukts par “tehno – metālu”, bet, pateicoties dziesmām “Smack My Bitch Up” un “Firestarter”, kļuva par starptautiskiem deju mūzikas supervaroņiem, viņi īstenoja radošo izlaušanos. Tomēr attiecības grupā sāka irt. Laiems Houlets, svarīgākais The Prodigy dalībnieks, acīmredzot pārdzīvoja radošo krīzi, taču grupas dalībnieki steidzināja viņu atgriezties studijā.

“Tā ir sarežģīta tēma. Tai nepieciešama atsevišķa intervija,” saka Flints. “Es un Maksims (vokālists/dejotājs) mudinājām Laiemu atgriezties studijā, taču viņš tam nebija gatavs. Tāpēc pats sāku šo to rakstīt, un vēlāk tas kļuva par materiālu manam soloprojektam. Pēc tam, brīdī, kad darbs jau ritēja pilnā sparā, Laiems pēkšņi paziņoja: “Ok, es esmu gatavs.” Un tas viss, ņemot vērā ierobežotu savstarpējo saskarsmi un ņemot vērā, ka daži konkrēti cilvēki tiešām neko nedarīja, lai uzlabotu situāciju. Jā, tie bija slikti laiki.”

Bet grupa vismaz turpināja koncertēt, turklāt savas simpātijas puišiem izrādīja Madonna (rezultātā tika parakstīts kontrakts par sadarbību ar viņas ierakstu kompāniju ASV “Maverick Label”).

“Visu cieņu Madonnai - kad viņai bija vajadzīga grupa The Prodigy, viņa neatsūtīja pie mums savu pārstāvi, diriģējot no attāluma,”

saka Flints. “Viņa atbrauca uz ofisu un pateica: “Es gribu Prodigy.” Par to es viņu cienu. Viņa nāca uz daudziem mūsu šoviem štatos, un viņa neieradās ar svītu un apsardzi, liekot saprast: “Dodiet ceļu Madonnai - popmūzikas karalienei!” Viņa uzvedās kā parasts cilvēks. Tas man ir jāatzīst.”

Tajā pašā laikā saspīlējums grupā turpināja pieaugt. Visļaunākais brīdis pienāca, kad Houlets savāca visu materiālu, kas bija ierakstīts pēc albuma “The Fat Of The Land”, un paziņoja pārējiem grupas dalībniekiem, ka studijā viņi ir lieki. Houlets ieslēdzās uz sešiem mēnešiem studijā un ierakstīja grupas ceturto albumu “Always Outnumbered, Never Outgunned”, ko lielā mērā var uzskatīt par viņa soloalbumu. Flintu un pārējos Houlets pasauca atpakaļ tikai tad, kad albums bija gatavs.

“Ja cilvēki grib šo albumu uztvert kā Laiema solodarbu, lai tā arī domā, man nekas nav pretī,” saka Flints. “Es to uztveru kā The Prodigy albumu. Es to velnišķīgi mīlu. Kad ieslēdzu “Spitfire”, tas man “nonesa jumtu”. Laiems sarakstīja beisbola nūjai līdzīgu treku - šķita, ka viņa roka izlīda no skaļruņiem un ieblieza man pa galvu!”

Vai šodien The Prodigy zemē viss ir mierīgi un mīļi? “Nē, vecīt,” smejoties saka Flints. „Tā kopumā ņemot, mēs joprojām esam īsti nelieši.”

Nākamajā dienā „The Prodigy” paredzēta uzstāšanās Slane Castle festivālā, bet neizskatās, ka Flintu tas īpaši uztrauktu. „Mēs apgrozāmies šajā visā jau ilgu laiku, man ir skaidrs priekšstats par gaidāmo šovu. „Īrija vienmēr „rullē”. Slane – tas ir grandiozs notikums, un tāds pats ir mans prieks, ka uzstāšos tūkstošu priekšā Īrijā, jo tas vienmēr ir pamatīgs tusiņš.”

„The Prodigy” un festivāla galvenos viesus „Oasis” vieno kas kopējs. Houlets ir Laiema Galahera svainis, katrs no viņiem ir precējies ar vienu no māsām Epltonēm no „All Saints”. Grupas uztur draudzīgas attiecības jau no deviņdesmitajiem gadiem, kad pie viņiem atnāca pirmā slava. „Es ļoti cienu Noelu un Liamu [Galaherus],” saka Flints. „Es vairākas reizes esmu tusējies ar Liamu. Viņš ir dīvainis, tiešām dīvainis. Liams patiešām ir tāds, kādu tu viņu redzi. Par to es viņu mīlu. Saproti, tev tas vienkārši jāredz.”

Tāpat Flints ir labās domās par Dublinas komēdiju zvaigznēm „Fight Like Apes”, kurus „The Prodigy” izvēlējās par iesildītājiem Lielbritānijas turnejā 2008. gadā. „Tā ir satriecoša grupa,” saka Flints. „Vienmēr ir grūti atrast grupas, kas varētu pavadīt Prodigy tūrēs.”

Bet, pēc Flinta vārdiem, runa nav par izveidojušos draudzību ar iesildošo grupu. „Zini, tas ir tik vienkārši – izdzert pāris pudeles alus ar cilvēkiem no mūzikas industrijas un pēkšņi kļūt par draugiem uz mūžu un teikt: „Tagad strādāsim kopā!” Pēkšņi tu centies savākt supergrupu ar cilvēkiem, kurus esi saticis klubā. Bet tas nav priekš manis. Viņi nav tavi biedri. Tavi biedri ir tie cilvēki, kuri ir tev blakus desmit gadus vai vairāk.”

Eds Povers ("Independent.ie")

Atgādinām, ka 2009. gada 3. oktobrī Olimpiskajā Skonto hallē Rīgā notika The Prodigy koncerts.