No ezera līdz kokteiļiem

Atkal pavadot četras vasaras dienas – no 29. jūnija līdz 2. jūlijam – 30 kilometru no Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas atrodamajā Roskildē, kļuva skaidra vecā, labā patiesība – festivāls nav tikai koncerti. Šo patiesību dāņi kultivē jau 36. gadu un joprojām turpina paplašināt milzu pasākuma programmu. Galvenie šā gada jauninājumi bija iespēja peldēties festivāla teritorijā iekļautajā ezerā, turklāt turpat varēja arī pamakšķerēt un veiksmes gadījumā nodot lomu tālāk prasmīgiem pavāriem, kuri pratās turpat pagatavot gardu maltīti. Makšķernieku gan bija krietni mazāk nekā peldēties gribētāju, jo pēdējās trīs festivāla dienas mākoņi bija tiktāl nobijušies no Roskildes pļavās valdošā rokenrola, ka nerādījās tām ne tuvumā.

Apmeklētāju vajadzībām pirmoreiz bija norīkoti arī speciāli autobusi, kas nogādāja tālākajos telšu pilsētas stūros. Turklāt pirmoreiz viesiem tika piedāvāta iespēja uzreiz iegādāties arī telts vietu ar visu divvietīgo telti, ko pēcāk varēja ņemt līdzi.

Ļoti noderīga lieta bija arī jaunieviestais lounge bārs Bar"n, kurā, karstuma un sešu skatuvju koncertprogrammas pieveiktam, patverties no svelmes un atvilkt elpu, paklausoties īpaši mierīgu mūziku un iedzerot kādu kokteili. Lounge bāra no saules pasargātās smiltiņas festivāla dienās izmantoja ļoti daudzi, un rezultātā vairākiem māksliniekiem, kuri uzstājās šai teltī, bija ne mazāk skatītāju kā tā saucamajiem lielajiem kolēģiem uz oficiālajām Roskildes skatuvēm.

Uzteicama lieta bija arī milzīgā skaņas un gaismas operatoru torņa aizvākšana no lielākās – Oranžās – skatuves priekšas, izmantojot divus krietni mazākus tornīšus. Rezultātā skats uz lielo skatuvi bija krietni labāks no gandrīz jebkuras pozīcijas un ļaužu pūlis apmēram 65 000 sapulcēt spējīgajā pļavā varēja izvietoties krietni brīvāk.

Dubļu jūra izpalika

Kas attiecas uz pašu festivāla programmu, tā šogad bija īpaši iespaidīga, neraugoties uz skaudīgo angļu skepsi, kuri apgalvoja, ka šoreiz jau nu Roskildē tiešām nav ko darīt. Šā gada galveno zvaigžņu vārdi runā paši par sevi – Rodžers Voterss, Bobs Dilans, Morisejs, Guns N" Roses, Franz Ferdinand, Strokes, Primal Scream, Scissor Sisters, Placebo, Kaiser Chiefs, Arctic Monkeys, Sigur Ros un vēl daudzi citi. Kopsummā apmēram 160 dažādu stilu izpildītāju, izņemot vienīgi akadēmiskās mūzikas pārstāvjus. Lai gan – kādēļ tos pašus Sigur Ros nepieskaitīt arī jaunajai akadēmiskajai mūzikai?

Visas sešas lielās festivāla skatuves – Orange, Arena, Odeon, Metropol, Ballroom un Pavillion – durvis vēra 29. jūnijā, lai arī Roskildē tūkstošiem mūzikas fanu bija iekārtojušies jau kopš 25. jūnija, četras dienas iztiekot ar telšu pilsētas teritorijā izvietoto iesildīšanās skatuvi un vietējiem māksliniekiem uz tās.

Taču tieši ceturtdienā kļuva skaidrs – festivāls šogad būs pat ļoti izdevies, jo meteorologi par lietus iespējamību tikai smīkņāja un apmeklētāji savus līdzpaņemtos gumijniekus iesvieda tālākajā telts stūrī. Uz tik lielu festivālu nebijušajiem varbūt šķiet smieklīga tik liela uztraukšanās par laika apstākļiem, taču pat grūti aprakstīt, kādu dubļu jūru lietus gadījumā jau vienas dienas laikā spēj izveidot vairāk nekā 105 000 liels pa pļavām šurpu turpu staigājošs ļaužu pūlis...

Galvenais ir aura

Cilvēkiem jau, protams, nekad nav labi, un pēdējā festivāla dienā arvien izmisīgāk ar krekliem un citiem apģērba gabaliem tika aizsietas mutes un deguni. Iemesls tam bija konstantais putekļu mākonis, kas izveidojās no tā paša milzu pūļa nemitīgas pārvietošanās starp festivāla skatuvēm. Zāle Roskildes pļavās, kā ierasts, atkal nebija sagaidījusi pat vasaras vidu, un tās vietā rēgojās īsts mūzikas vārdā radīts tuksnesis.

Tas gan netraucēja absolūtu, bet tolerantu brīvību baudīt atbraukušajiem rokenrola gara ķērājiem vārtīties un pat saldi gulēt pilnīgi visās iespējamajās vietās, vai tas būtu pie skatuvju teltīm, vai pie ēstuvēm, vai pat pie tualetēm. Starp citu, pēdējās var uzskatīt par Roskildes lielākajām galvassāpēm. Lai cik daudz pārvietojamu labierīcību festivāla organizētāji arī uzstādītu, tāpat tiks apurinētas malu malas, kā rezultātā urīna smaka pēdējās pasākuma dienās jau šķiet pašsaprotama.

Taču cilvēki uz festivālu ir braukuši lieliski atpūsties un neļauj tādiem sīkumiem sabojāt sev garo nedēļas nogali. Tieši šī gaisā valdošā brīvība un draudzīgā atmosfēra arī ir lielākais Roskildes pluss, jo pasākuma rīkotāji varētu piedāvāt vai visas pasaules mūzikas zvaigznes vienuviet, bet bez labas auras festivāls tāpat nebūtu izdevies.

Interesanti, ka visu četru dienu laikā nenācās novērot nevienu (!) agresijas pazīmi, kas Latvijā nodēvējama par neiespējamu parādību.

Līdz ar festivāla biļetes nopirkušo apmeklētāju skaitu (šogad tādu bija 79 000) aug arī brīvprātīgo darbinieku skaits. Pēdējie šoreiz bija jau 21 000, kas pirmajā brīdī varbūt šķiet pārspīlēts skaitlis, taču veiksmīgai festivāla norisei tik tiešām nepieciešamas ļoti daudzas darbarokas. Tieši apmācītu brīvprātīgo piesaiste ir vēl viens Roskildes pluss, kas neliek koncertu laikā vērot draudīgas apsardzes vīru fizionomijas. Arī aiz skatuves priekšā esošā nožogojuma jums pretī dejo un dzied līdzi tādi paši jaunieši, tikai speciālos formas tērpos, lai vajadzības gadījumā viņiem varētu lūgt palīdzību. Tālāk par ūdens padošanu trakojot izslāpušajiem gan viņu darbs lielākoties arī nesniedzas.

Paskatoties vēsturi

Bez minētajiem kopsummā 100 000 cilvēku festivāla teritorijā vēl atradās arī 5000 (!) akreditēto žurnālistu, lielākā daļa no kuriem gan, protams, nemaz nedomāja par kādas reportāžas veidošanu, bet vienkārši izmantoja mediju pārstāvju priekšrocības dzīvot atsevišķā telšu pilsētā, izmantot bezmaksas dušas un par brīvu piekļūt internetam. Akreditēto žurnālistu skaits līdz ar to beidzot pārsniedza festivāla mākslinieku un viņu pavadošo ļaužu kopskaitu, kas bija 3000. Acīmredzams bija tas, ka Dānijā pirms šā gada festivāla bija noticis kāds pamatīgs vietējo mediju pārstāvju dumpis, jo tik daudz akreditētu dāņu kolēģu Roskildē vēl nebija nācies redzēt...

Interesanti, ka arī paši dāņu mūzikas mīļi tur savu latiņu augstu un joprojām ir pārsvarā pār ārzemju viesiem. Tiesa, dāņu šogad bija jau vairs tikai 60 procenti, jo festivāls ar katru gadu kļūst aizvien iecienītāks ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Liels pamudinājums tam ir ārkārtīgi populārā pasaules mūzikas un džeza skatuve jeb Ballroom, kas ļauj festivālā uzspēlēt uz tikpat lielas rokskatuves netiekošajiem Austrumeiropas, Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas izpildītājiem. No Latvijas Roskildē vislielākās izredzes nokļūt, šķiet, varētu būt tieši Iļģiem...

Par roķīgu un reizē tautiski lielisku pārsteigumu rietumeiropiešiem Ballroom parūpējās pērnā gada Eirovīzijas dziesmu konkursa dalībnieki no Moldovas Zdob Si Zdub, tāpat publiku līdz baltkvēlei uzkurināja jaunais somu modernā džeza kvintets Five Corners Quintet, nospēlējot dzīvajā pat tāda elektroniskās deju mūzikas novirziena kā drum"n"bass skaņdarbu, un īsti laikā bija arī leģendārā indiešu sītarista Ravi Šankara meitas Anuškas nesteidzīgā uzstāšanās pēdējās festivāla dienas pusdienlaikā.

Ko teikt par galveno skatuvi? No Guns N" Roses bija palicis tikai nosaukums, un Aksels Rouzs spilgti pierādīja, ka viens pats nav spējīgs cienīgi nest kādreiz bīstamākās rokenrola blices karogu, Morisejs nu jau pilnīgi ir pārliecināts, ka viņš ir dzīvais Elviss, Bobs Dilans tik lielas publikas priekšā jau kautrējas uzspēlēt ģitāru un slēpjas aiz vāji dzirdamiem taustiņinstrumentiem un pārāk labi dzirdamas pavadošās grupas radītās skaņu sienas, Scissor Sisters klejojošais cirks vienkārši nav domāts tik lielai skatuvei, Primal Scream vairs nekad nesarakstīs neko veiksmīgāku par hitu Rocks, Franz Ferdinand joprojām veiksmīgi min pašu izveidoto jaunā rokenrola taciņu, bet Rodžers Voterss ir sācis domāt, ka varētu ieņemt paša Dieva vietu, atrisinot visas problēmas uz šīs pasaules. Tiesa, leģendārā Pink Floyd albuma Dark Side Of The Moon izpildīšanai Votersa koncerta otrajā daļā tiešām nebija ne vainas, un ļoti vietā bija kāda paveca vīra tobrīd teiktais kādai mazai meitenītei, kura lasīja tukšās glāzes, lai pēcāk samainītu tās pret dāņu kronām: "Meitenīt, lai glāzes pagaida – paskaties vēsturi!"

Ko līdzīgu varētu teikt visiem Latvijas mūzikas mīļiem, kuri vēl nav bijuši Roskildē – aizbrauciet kaut uz vienu no šiem pasākumiem, lai saprastu, ko nozīmē īsts festivāls, un tiešām piedalītos mūzikas vēstures procesā, jo ir pilnīgi skaidrs, ka par šiem pasākumiem runās vēl pēc gadu desmitiem. Starp citu, nākamgad festivāls ir pārcelts uz nedaudz vēlāku laiku – no 5. līdz 9. jūlijam, kas ļauj domāt, ka lietus iespējamība ir vēl mazāka.