Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9012884t1h1016.jpg)
Viņa bijusi nominēta Oskaram desmit reizes, un ir tikai divas kinoaktrises, kurām šo Betas Deivisas, dumpinieces un Warner Brothers 1930.-40. gadu nepārspētās dīvas rekordu izdevies pārspēt – Ketrīna Hepberna un Merila Strīpa.
Beta Deivisa nebaidījās no skandāliem un izaicinošām lomām, uz ekrāna viņa atkailināja savu dvēseli un varoņu likteņstāstos izdzīvoja pašas personīgās dzīves drāmas un traģēdijas.
Džona Mjureja Dramatiskās skolas absolvente Ruta Elizabete Deivisa bija izcilniece, kura 1929. gadā debitēja Brodvejā. Milzīgās acis un zemā balss, kā arī to laiku skaistuma ideāliem neatbilstošie sejas panti uz skatuves vēl bija iederīgi, taču, kad žilbinošā teātra dīviņa, kuras priekšstats par kino aprobežojās ar Mērijas Pikfordes tēlojumu Mazajā lordā Fontlerojā un Rūdolfa Valentīno manierīgumu Četros apokalipses jātniekos, nonāca Holivudā, lai 1930. gadā parakstītu līgumu un kļūtu par Universal aktrisi, studijas pārstāvis no iecerētās tikšanās ar Deivisu darbā atgriezās viens pats. Viņš bija devies jaunkundzi sagaidīt dzelzceļa stacijā, taču, nemanījis nevienu, kas izskatās pēc kinozvaigznes, devies prom. Vēlāk, kad abi tomēr satikušies, vīrietis pilnā pārliecībā apgalvojis, ka Betai piemīt tikpat daudz seksapīla cik Slimam Samervilam, mēmā kino raksturlomu tēlotājam. Pēc daudziem gadiem pati Deivisa par šo kuriozu tikai ironizēja: «Kāda gan es biju muļķe, ierodoties Holivudā, kur saprata vienas vienīgas platīnblondīnes un kur kājas nozīmēja daudz vairāk par talantu! Holivudas ballītēs varēja redzēt daudz vairāk aktiermākslas nekā filmās.»
Ar šādu attieksmi neko labu nemaz nevarēja gaidīt - pēc debijas drāmā Sliktā māsa (1931) un vēl piecām tikpat nenozīmīgām filmām Deivisa tika atlaista, viņai bija jāmeklē citas studijas patvērums. Aktrise parakstīja papīrus, ko bija sagatavojuši Warner Brothers juristi, lai uz septiņiem gadiem iekļautos šīs milzīgās kinoindustrijas ikdienā. Un var teikt, ka kārtis bija izkritušas vispareizākajā secībā, kāda vien iespējama, jo, izīrēta RKO un nospēlējusi Greisas lomu melodrāmā Cilvēks, kas spēlēja Dievu 1932. gadā, Deivisa bija kļuvusi par īstu zvaigzni, kuras ekrāna gaitas savā ikdienas kārtībā iekļāva arī kinokritiķi.
Dumpīga perfekcioniste
Betas Deivisas ampluā bija spēcīgas sievietes, kuras ceļā uz savu mērķi gatavas iet arī pāri līķiem. Viņas piezīmes bija asprātīgas un trāpīgas, viņas pašpārliecinātība nesatricināma un cigarete zobos – neiztrūkstoša, jo bez tās viņa droši vien izskatītos tikpat karikatūriski kā kosmonauta tērpā iespundēta Merilina Monro vai neapbruņots Džons Veins. Deivisas-smēķētājas tēls kino lentē iemūžināts ar glanci, te cigareti trausli virpinot pirkstos, te izmantojot kā stresa noņēmēju, te – kā ieroci kārtējā vīrieša savaldzināšanai. Tā, piemēram, seksuālai eksplozijai pielīdzināmo cigaretes aizdedzināšanas ainu no 1942. gada melodrāmas Tagad, ceļiniek! tā arī nevienam nav izdevies pārspēt, pat Avai Gārdnerei un Gregorijam Pekam Kilimandžaro sniegos ne!
Perfekcioniste Deivisa bija dumpiniece pēc pilnas programmas: viņas smalkā uzacu līnija aktrises karjeras sākumā bija gandrīz vai vulgaritātes zīmogs, kas klaji protestēja pret vispārpieņemtajiem Holivudas zvaigžņu skaistuma standartiem un sejām, aiz kurām nav sajūtama ne kripatiņa personības. Bieži vien Deivisas portretētās sievietes neatbilst pieņēmumiem, kādai jābūt īsti sievišķīgai varonei, jo viņa, iemesta veču biznesā, par savu taisnību cīnījās gan filmēšanas laukumā, gan tālu aiz studijas paviljoniem, skaļi uzsvērdama, ka galva nav domāta tikai cepuru nēsāšanai, un rīkodama publiskus skandālus. Par viņas asajām vārdu pārmaiņām toreiz nevienam smiekli nenāca, jo reti kura Holivudas zvaigzne atļāvās uzvesties tā kā Beta: viņa necieta Džoanu Kroufordi un pat netaisījās klusēt par savām antipātijām pret šo 30.-40. gadu dīvu. Nekādus slavas vārdus krietni vēlāk no Deivisas mutes nedzirdēja nedz Feja Danaveja, nedz Bobs Houps – un šie ir tikai divi no garā saraksta... Vēl viņa karoja ar režisoriem Viljamu Vaileru un Maiklu Kērticu, un Kingu Vidoru. Un – ne velti, jo tieši Beta Deivisa iemantojusi epitetu «kino pirmā lēdija». Kā atzina amerikāņu žurnālisti aktrises slavas gados, viņas gaita bija kā ieslodzītai lauvenei, bet apetīte – kā izsalkušai zirnekļmātītei. Un pati viņa par sevi ir teikusi: «Es esmu bijusi nepiekāpīga, dzēlīga, nepakļāvīga, maniakāla, nesmalkjūtīga, svārstīga un arī nepatīkama.»
Turpinājumu lasiet žurnāla «Kino raksti» marta/aprīļa numurā!