Šis gads bija zīmīgs arī ar lielām pārmaiņām radio jomā. Cik tiešā veidā tās skāra tevi?

Diezgan. Vairāk darba, jo paņēmu klāt jaunu programmu. Izdomāju, ka gribas kaut ko padarīt arī vienam pašam, ne tikai pārī. Uztaisīju sev programmiņu priekš sirds, muzikālā valodā runājot, tādu soloalbumiņu.

Pareklamē tiem, kas vēl nezina – kad var dzirdēt, kas tas ir?

Tā ir "Mazā sestdiena" katru trešdienas vakaru no pulksten 19. Viena stunda, kurā iebraucu easy listening, oldies un orchestral pop lauciņā. Bet tā programma nav par mūziku, jo es nekādā gadījumā nepretendēju uz Ivara Godmaņa statusu. Es vienkārši taisu tādu fīlingu, kāds mums nav bijis. Tas ir par to, kā būtu bijis, ja mums piecdesmitajos un sešdesmitajos gados būtu bijusi tāda amerikāņu tipa programma. Tajos laikos taču mūsu radio bija gruntīgs, ideoloģisks, smags. Runāju daudz, bet kādas 14 dziesmas tajā stundā paspēju nospēlēt.

Lai sagatavotu vienu šādu stundu, man aiziet kādas piecas vai sešas stundas! Riktīgi šancēju, un katra tā programma dod sajūtu, it kā būtu grāmatu uzrakstījis. Tā ir mana jaunā mīlestība!

Pats esmu sevi nodēvējis par Little Freddy, kas piederas tam oldies stilam. Tā ir niša, ko Latvijā neviens nedara. Kaut kādu septiņdesmito roku jau spēlē tai pašā "SWH Rock", tad vēl "Skonto" ar astoņdesmitajiem, bet es ielienu dziļumos vēl pirms tā visa. Katra no tā laika estrādes dziesmām tagad ir jau tūkstošiem reižu izpildīta dažādos kaveros. Tur tiešām ir tādas pērles! Pat daži mūziķi ir novērtējuši, ka kāds kaut ko tādu dara. Tas pats Pits Andersons man teica, ka sen jau ko tādu vajadzēja. Tādu vieglu un ar humoriņu. Tā vīzija man ir tāda kā alternatīvā vēsture – padomju varas nav, abi pasaules kari nav bijuši, Merilina Monro ir dzīva, Kenedijs nav nošauts, mums ir brīva Latvija, Eiropas standartu kūrorts Jūrmala, veikals "Sakta" ir pilns ar labām, smukām precēm... Nav arī nekāda interneta, e-pastu. Lieku klausītājiem rakstīt reālas vēstules. Tā nav tāda batonu bāšana, bet ideja, ka viss ir baigi forši un viegli. Arī reitingi rāda, ka esmu to vakara laiku uzsitis uz augšu.

Turpinot par radio tēmu – tas pats 101 nemēģināja tevi pārvilināt pie sevis?

Ja atklājam kārtis, tad mēs ar Ufo bijām pirmie, kuriem it kā vajadzēja uz turieni iet. Runas tika sāktas ar mums, bet patriotisms mūsos uzvarēja un mēs palikām. Zini, vecu cilvēku vest uz jaunu dzīvokli ir baigi bīstami. Kas tik nevar gadīties! Cilvēki, kas ilgi nostrādājuši vienā vietā, reti maina savas paražas. Izdomājām, ka turpat var labi pašrealizēties. Nečīkstējām, ka mums neļauj kaut ko darīt. Vot, izdomāju pats savu programmu un taisu! Tagad man ir zināma teikšana arī radio mūzikas atlasē, esmu tajā komisijā, kas regulē repertuāru. Man šķiet, ka pa šo pusgadu esam izravējuši nezāles. Bija par daudz aizaudzis, bija pārāk daudz lieka.

Vēl taču tev noteikti ir nozīmīga festivāla "Bildes" 25 gadu jubileja!

O, jā! Es taču pa turieni ņemos jau kopš astoņdesmitajiem gadiem, "anglikāņos" savulaik biju, kā tagad modē teikt, rezidējošais dīdžejs! Dalījām to lietu ar Gobziņu. Šogad gan sanāk baigi stulbi, jo grupai sakrīt tie uzstāšanās datumi. Tija (domāta festivāla "Bildes" organizētāja Tija Auziņa – red.) jau neskatās uz mūsu grafikiem un salikusi visu blakus. Par tiem veterānu koncertiem tāpēc nemaz vēl īsti nezinu, kā būs. Man arī tā nostalģija tik ļoti neinteresē. Bet jaunnedēļ vadīšu to jauniešu un veterānu kopvakaru, kas man pašam ļoti patīk. Ir interesanti redzēt tās jocīgās apvienības un pie reizes paskatīties, ko tie sīkie dara. Ir baigi interesanti, ka tie svaru kausi lūst uz tādu džeza un džezroka pusi. Sīkie ņem tādas augstas latiņas. No “kondženes” izlaisti jauni muzikālie spēki, kaut kas jau viņiem ir jādara. Viņi negrib spēlēt vienkārši pankroku, labāk izvēlas visādus soulus un fankus, tādas sarežģītas lietas. Skaidrs, ka mūsu mentalitātei tā ir smaga niša, bet forši, ka viņi to dara, un gan jau kāds arī izlīdīs uz augšu.

Varbūt tev ir kāds viedais padoms jaunajiem censoņiem?

Nu ko tad es! Pat notis īsti nezinu... Bet galvenais jau ir strādāt ar publiku – skatīties acīs, nevis tikai grīdā un notīs! Zinu dažus, vārdā neminēšu, kuri pusi savas karjeras ir noskatījušies grīdā un sevī. Sevī arī, protams, vajag paskatīties. Bet jāpaskatās arī uz publiku. Un, tikko tas izpildītājs paceļ acis no tiem grīdas dēļiem uz to publiku, – viss, tās lietas aiziet!

Gan jau ka tevi ik pa laikam neliek mierā arī televīzijas šovu pārstāvji, ņemot vērā, ka esi diezgan daudz padarbojies arī šajā lauciņā.

Aicina jau, bet es vairs negribu. Man kaut kā televīzija vairs galīgi nepatīk. It kā jau man tur vajadzētu darboties, jo pat diploms ir pa šo līniju – esmu televīzijas režisors. Deviņdesmito sākumā jau arī diezgan daudz šajā jomā pastrādāju, bet, kopš es atradu radio... Tur ir krietni lielākas iespējas, neesi atkarīgs no mašinērijas. Televīzijā pats tu vari izdomāt nezin ko, bet ir tik daudzi posmi, kas to galarezultātu var padarīt nebaudāmu. Radio visu vari izplānot un izdarīt pats. Mums gan tagad jau nedēļu radio ir saliktas kameras, nevaram pat normāli dibenu pakasīt. Ir arī daži plusi, protams, varam kaut ko arī PARĀDĪT. Es jau gan nesaprotu tos cilvēkus – neskatās īstu televizoru, bet attēlu, kurā divi veči sēž un muld. Bet tas viss vēl ir OK, tā nav televīzija. Mani jau ik pa laikam sauc arī uz visādiem šoviem žūrijā, bet es negribu pat to. Pāris reizes biju aizgājis, nu, nepatīk.

Tās zvaigznes tik ražo un ražo, kur mēs viņas liksim? Es jau saprotu, ka daudziem patīk tā atķenutsa un brīvdienās paskatīties tos šovus, bet man nepatīk tas, ka tā negācija ir tik liela.

Kādreiz cilvēks uzstājās, dziedāja, nu, dažreiz trāpīja garām, normāli. Bet tagad ir tāds baigais naids! Un arī pats uzstādījums, ka galvenais ir vienu izbalsot, jau ir ar mīnus zīmi. Gladiatoru cīņas, kurās upurim jābūt!

Varbūt vari piedāvāt alternatīvu, kā labāk pavadīt brīvdienas!

Varu! Es tiešām televizoru tikpat kā neskatos. Es baigi daudz lasu. Nopietni! Neesmu sev atklājis visas tās jaunās elektrogrāmatas, lasu vecas papīra grāmatas. Veru lappusi, tā pāršķiras no labās puses uz kreiso, un tad es lasu nākamo. Un man ir grāmatzīme, kuru ielieku vietā, līdz kurai esmu ticis. Tā, lūk. Turklāt pēdējā laikā esmu kļuvis tāds haotiskāks un lasu kādas trīs vai četras grāmatas uzreiz. Grāmatas noteikti ir interesantākas arī par kino, jo pats vari redzēt to bildi un izjust to valodu. Ļoti daudz lasu krieviski. Pirms kāda laika lasīju visādus jaunos krievus, no klasiķiem baidījos, bet tagad esmu saņēmies un pieķēries Dostojevskim. Baigi forši!