Liene nāk no Jērcēnu puses, kur joprojām dzīvo viņas ģimene, lepodamās ar sakoptāko sētu pagastā un sešiem bērniem, no kuriem trīs zēni pusaugu vecumā pirms diviem gadiem pieņemti audzināšanā. "Mani brāļi!" vēlīgi saka Liene, stāstot, kā zēni Šomasu paspārnē nonākuši, ģimenisku siltumu meklēdami.
Pamatskolu Liene beigusi Strenčos, bet pēc tam izvēlējusies "peldēt plašākos ūdeņos", dodoties uz Valmieras Viesturu vidusskolu. Kopā ar māsām īrējusi dzīvokli un radinājusies pie patstāvības, pirmo algu pelnot pa vakariem kā skaistumkopšanas salona administratore.
"Kad biju maza, domāju, ka būšu balerīna. Taču, kad sāku rībināt kastroļus, mamma saprata, ka iznāks muzikante," smej Liene, uzsverot, ka galvenā nozīme viņas radošajā iniciatīvā bijusi tieši mammai — neskatoties uz to, ka Arta ir daiļdārzniece un skolā pasniegusi mājturību, viņa atradusi laiku, lai dziedātu folkloras kopā, arvien līdzi ņemdama arī meitas. Pat iepūst saksofonā pirmo reizi mūžā Lieni mudinājusi mamma. Tas noticis Jāzepa Vītola Valmieras mūzikas skolā, kas teju vai palikusi bez logu rūtīm brīdī, kad meitene, cik jaudādama, nodemonstrējusi savas saksofonistes spējas. Vēlāk gan sanācis kāds "čp" ar pasniedzējiem, kā dēļ saksofona spēli meitene turpinājusi apgūt privātnodarbībās.
Esot vēl otra mīlestība, kas abām kopīga ar mammu, taču pagaidām palikusi novārtā. Liene atzīst, ka viņa alkst pēc krāšņām puķu dobēm un rušināšanās tajās. Jērcēnu mājās tādas esot visapkārt, kamēr Rīgā, kur nodzīvojusi gadu, par tām neesot pat ko sapņot.