Vispār... ko lai dara mūsu mazbērni, kuri sešdesmito, septiņdesmito gadu rokmūzikas klasiķus – «stounus», «bītlus», Frediju Merkūriju u.c. varēs baudīt tikai internetā vai iekonservētā mūzikas nesējā? Klātienē šos māksliniekus diemžēl redzēt vairs nebūs iespējams… Tāpēc viena no mūzikas industrijas piedāvātajām alternatīvām jau šobrīd ir iecienītāko mūziķu hologrammu šovi, kuri gūst arvien lielāku rezonansi (Maikla Džeksona un Tupaka Šakura hologrammas), tiesa, šī tehnoloģija vēl jāslīpē un jāslīpē. Taču, manuprāt, ticamākā versija, kā nākotnes (īstenībā arī jau tagadnes) klausītājam pietuvoties sava iecienītākā mākslinieka daiļradei, izbaudīt, izgaršot koncerta skanējumu, ir tā dēvētie «tribute» ansambļi, kuri gan vizuāli, gan muzikāli cenšas pietuvoties oriģinālam. Ar lieliem panākumiem jau darbojas šovasar Kuldīgā vaigā skatītie «Queen» mūzikas imitētāji «Killer Queen», «Led Zeppelin» mūzikas izpildītāji «The Zep Boys», «Kiss» atdarinātāji «Kisstroyer», Rīgā redzētais projekts «Brit Floyd», kas viens pret vienu izpilda slavenākās «floidu» dziesmas, u.c.

Viena no visu laiku slavenākajām grupām, protams, ir «The Beatles», un tāpēc nav brīnums, ka pasaulē ir neskaitāmi Bītlu «tribute» ansambļi. Viens no autentiskākajiem, nudien koncertā pats par to pārliecinājos, ir «The Cavern Beatles», kas Latvijā jau viesojies pāris reizes.

Arī šoreiz šie četri jaunekļi - neīstais Džons, Pols, Ringo un Džordžs - sniedza aptuveni divu stundu garu programmu, izejot cauri visai «The Beatles» daiļradei.

Pirms koncerta aprunājos ar grupas skaņotāju Džonu, kurš laipni demonstrēja «The Cavern Beatles» skatuves ekipējumu.

Bungas esot no 1963. gada, arī mikrofoni tieši tādi, kādus izmantoja sešdesmitajos.

Izmantotas tiek arī veco laiku ģitāras, skaņas pastiprinātāji, tiesa, aiz analogo taustiņu karkasiem (piemēram, Lenona «Vox Continental») paslēpti mūsdienīgi midi sintezatori, lai varētu koncertā pievienot pūšamos un stīgu instrumentus.

Koncerts sadalīts četrās daļās. Viss sākās ar bītlomānijas periodu (puiši bija saģērbušies brūnganos uzvalciņos) - «Love Me Do», «Please Please Me». Tad sekoja nedaudz eksperimentālāku «Rubber Soul» un «Revolver» albumu materiāls. Viss trešais cēliens veltīts 1967. gada konceptalbumam «Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band», protams, ar visiem militārajiem tērpiem, un pašā nobeigumā «Let It Be» daiļrades posms ar neīsto Lenonu baltajā uzvalkā.

Visi četri «The Cavern Beatles» grupas dalībnieki ir dzimuši un auguši Bītlu dzimtajā pilsētā Liverpūlē, un tas ļauj viņiem atdarināt neatkārtojamā četrinieka uzstāšanās manieri, runas veidu un repertuāru vēl precīzāk un detalizētāk. Neīstais Lenons un neīstais Makartnijs, kurš arīdzan ir kreilis, savus balss tembrus ir tik ļoti pieslīpējuši oriģinālam, ka brīžiem tiešām likās, ka uz skatuves spēlē īstie Bītli.

Taču diemžēl tie nav Bītli... un šīs uzstāšanās laikā fonā snaudošā, urdošā doma man un, iespējams, arī citiem koncerta apmeklētājiem liedza līdz galam atraisīties, emocionāli «pieslēgties» šīm dziesmām. Lai cik izjusti izskanēja brīnišķīgais «Something»... Protams, aplausi bija īsti, daži pat laidās dejot («Ob-La-Di, Ob-La-Da» bija tas gabals, kas piecēla kājās publiku), taču apziņa, ka klausāmies labu kopiju, tomēr nepameta.

Šo labo Bītlu kopiju vēl iespējams skatīt vaigā jaunnedēļ - 13. novembrī grupa priecēs vidzemniekus ar koncertu Valmierā.

Koncertus rīko «Live Fest».

www.livefest.lv