Skip to footer
Šodienas redaktors:
Līga Āboma
Iesūti ziņu!

Kinorežisors Jānis Putniņš analītiski par fantāziju (2)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Mistērijas, trilleri, šausmu komēdijas... Tas viss no rītdienas atkal skatāms Rīgā, jo sākas trešais Rīgas Starptautiskais fantāzijas filmu festivāls (FFF). Starp četriem kinospeciālistiem starptautiskajā žūrijā latvietis ir tikai viens – kinorežisors un sinefils Jānis Putniņš.

Jānis vienmēr ir ieinteresēts Fantāzijas festivālu skatītājs, arī šāgada programmā redz pazīstamus vārdus – piemēram, japānis Šinja Cukamoto, gluži vai kulta zvaigzne, bet FFF solīto Murgu detektīvu Jānis vēl nav redzējis. Tieši japāņu filmas Jānis šādos festivālos izvēlas visbiežāk, jo tās uz lielā ekrāna var redzēt reti, bet tas, ka filmas pa īstam var izbaudīt tikai uz lielā ekrāna, Jānim šķiet jau sen vairs neapspriežams jautājums. "Īstu kino pieredzi, to maģiju var dabūt tikai kinoteātrī, citur nekur."

Arī ungārs Ģerģs Pālfi Rīgas skatītājiem ir labs draugs – 2004. gada Arsenālā publikas ievērību izpelnījās filma Hukkle/Žagas, tagad FFF piedāvā viņa grotesko satīru Taksidermija. Vēl Jānis daudz laba dzirdējis par Kristiana Volkmana melno animāciju Renesanse, šī filma ir pagājušā gada Anesī festivāla uzvarētāja.

Jānis Putniņš mēdz arī ārzemēs diezgan regulāri iegriezties dažādos fantāzijas filmu festivālos, lai gan pats atzīst, ka šā žanra robežas ir ārkārtīgi plašas – tam var pieskaitīt gan Gredzenu pavēlnieku, gan "visārprātīgākās šausmu filmas". Kas to visu vieno? "Fantāzija, protams. Bet būtībā jau viss ir fantāzija, kino bez tās nemaz nav iedomājams."

Ārpus kanoniem

Jānis ir profesionāls kinoskatītājs, un jau sen filmas skatās no malas, tāpēc, piemēram, no šausmu filmām, ko FFF sauc par bailenēm, nobīties nevarot. "Nav jau tā, ka es sīki pētītu, kā tur kas izdarīts, bet baudu radošus jaunievedumi – tie mani interesē vairāk nekā jebkurš sižets."

Sinefils Putniņš savā mūžā ir redzējis lērumu filmu – vai kaut kas viņu joprojām spēj pārsteigt? "Nav sevišķi daudz, tomēr var jau nemitīgi kaut ko jaunu atklāt arī sen izdomātās lietās." Jāņa kinomīlestība ir arī materializējusies ievērojamā apjomā – viņam mājās ir īsta sinematēka vairāku tūkstošu filmu apjomā. Sākumā tā bija zināma misijas apziņa, vēlēšanās sameklēt un citiem parādīt filmas, kas ietilpst kinoizglītības minimumā, tomēr nu jau Jāņa kolekcijā var sameklēt visneiedomājamākās lietas – teiksim, kad Pols Hegiss tika pie saviem Oskariem par Sadursmi, viņa pati pirmā spēlfilma Red Hot, kas pirms 15 gadiem uzņemta Latvijā, bija atrodama tikai pie Putniņa.

Pašlaik Jānim daudz interesantākas šķiet tās kinoparādības, kas nav kritiķu kanonizētas, viņš labprātāk iegādājas retumus, kas nav izdoti milzīgās tirāžās.

Pie filmu eņģeļiem

Laiku intervijai Jānis izbrīvēja vēlu vakarā – starp filmēšanu un futbola spēlēšanu, to viņš draugu kompānijā dara divreiz nedēļā. Arī FFF filmu vērtēšanai laiku "samenedžēt" nebūs viegli, jo Jānis jau piecus gadus intensīvi strādā par reklāmklipu režisoru vienā no Latvijas stilīgākajām kompānijām – Film Angels Studio. Atšķirībā no dažiem citiem režisoriem Jānis to neuzskata par pazemojošu pārdošanos: "Nepārbaudītiem cilvēkiem šādu darbu nepiedāvā, tas patiesībā ir supersarežģīti, un tev jābūt ļoti zinošam, bet tur ir arī izteikts radošais elements. Jebkuram kinorežisoram vajadzētu to iemācīties – domāšanu strukturēt precīzi, pa sekundēm, jo filmu veidošana būtībā ir ļoti analītiska lieta. Turklāt Latvijas kino pusindustrijā ar tās totālo mazbudžetu man nekad nebūs iespējas izmēģināt tādas lietas, ko var atļauties reklāmā." Jānis priecājas arī par to, ka darbs reklāmā ir iespēja satikties ar cilvēkiem – citādi viņš, pēc dabas vientuļnieks, tikai sēdētu mājās, lasītu un skatītos filmas.

Saspiest uz svirām

Filmu eņģeļu kompānijā ir četri režisori, kas kinomākslu studējuši ārzemēs, – Jānis Putniņš, Anna Viduleja, Jānis Kalējs un Gatis Šmits, un reiz viņi saņēmās arī kopīgam lieldarbam – spēlfilmai Vogelfrei, kas nu jau gandrīz gatava. "Tā ir tāda amalgama – saplūdušas četras kreatīvās enerģijas, mums pat brīžiem bija tāda minikinostudijas atmosfēra – tā kinovide, kuras Latvijā pietrūkst."

Pat Jānis ar savu milzīgo pieredzi neesot dzirdējis, ka vēl citur pasaulē būtu uzņemta filma pēc šādas shēmas: katrs no režisoriem izlozējis vienu periodu filmas galvenā varoņa dzīvē – bērnība, jaunība, briedums un vecums. Jānim trāpījās "tas, ko varam saukt par spēka gadiem, 35 līdz 40 gadu".

Lai gan Putniņš nemaz negribētu nemitīgi uzņemt filmu pēc filmas, nākamā ideja viņam jau ir. "Šobrīd būtu jāizdara kaut kas tāds, lai skatītājs beidzot ieinteresējas par latviešu kino." Jānis iecerējis savās apjomīgajās kinozināšanās balstītu eksperimentu – salikt vienā filmā visas kino klišejas, mītus, populismu, ar vārdu sakot, saspiest uz visām svirām, kas garantēti strādā uz skatītāju, un paskatīties, kas tad notiek. "Sagataves jau ir, vienkārši vasarā jāaizbrauc projām un jāsaliek viss uz papīra."

***

Juris Poškus, kinorežisors:

– Putniņš ir gudrs! Un Putniņš zina, kas ir kino. Viņš man ir vecs draugs, un tos jau, kā zināms, neizvēlas. Kā režisors – pietiekami drosmīgs, ar savu ētisko pozīciju un principiem, kurus nepārkāpj. Viņš ir inteliģents cilvēks ar neatkarīgu domāšanu un tieši tādēļ lieliski piemērots Fantāzijas filmu festivāla žūrijai, jo fantāzijas filmas ir ļoti neatkarīgs kino žanrs. Pagājušajā festivālā pats biju žūrijā un atceros, ka visgrūtākais bija – vārdos noformulēt, par ko tiek piešķirtas balvas. Bet Putniņa subjektīvais skatījums ir pietiekami objektīvs, lai viņš varētu spriest par fantāzijas filmām.

Jānis Putniņš

- Kinorežisors

- Dzimis 1967. gadā

- Mācījies LVU Svešvalodu fakultātē (1987–1988), Masačūsetsas Mākslas koledžā ASV (1990–1994, bakalaura grāds kinoveidošanas specialitātē, ar izcilību), Ņujorkas Valsts universitātē ASV (1995–1997, maģistra programma mediju studijās)

- Strādājis Hārvardas filmu arhīvā ASV (1993, kino programmas kurators), Ņujorkas Valsts universitātē ASV (1995–1997, vieslektors), reklāmas aģentūrā Adell Saatchi&Saatchi Rīgā (2002, radošais direktors), reklāmas aģentūrā Film Angels Studio (kopš 2002)

- Filmas: Sisyphus Said Lets... (1992, 12"), Varmācības meditācija (1993, 62"), Latvija tik tuvu (1999, dok., 28"), Paslēpes (2003, 75")

Komentāri (2)
Uz augšu