"Pepsi Sziget" Ungārijā lepojas ar samērā nelielām izmaksām apmeklētājiem, "Roskilde" Dānijā un reizi divos gados notiekošā Glāstonberija Anglijā pārliecina ar savu vērienu, jo mūzika tur cauru diennakti skan nedēļas garumā, bet "Hurricane" Vāczemē tiek dēvēts par mājīgāko. Tomēr mūzikas cienītāji bija piefiksējuši, ka šogad skaļu vārdu ziņā īpaša uzmanība pievēršama populārā mūzikas kanāla "MTV" protežētajiem Vācijas festivāliem – dvīņu brāļiem "RockamRing" un "RockinPark", kur solīja īstu zvaigžņu orkānu, triju dienu laikā piedāvājot noklausīties tādas megazvaigznes kā "Metallica", "Guns N''Roses", "Depeche Mode", "Placebo", "Korn", "Franz Fedinand", "The Darkness" un vēl daudz izcilu komandu. Tāpēc, kad Latvijas 1. rokkafejnīcas saimnieks un "Baltic Beach Party" rīkotājs Raivo Mediņš aicina piebiedroties nelielai kompānijai un izmest līkumu līdz Nirburgringai paklausīties, vai viņiem tur kaut kas arī skan, atteikties, ņemot vērā tieši šajā laikā iekritušo atvaļinājumu, šķiet bezmaz muļķīgi.

Asfalta bērnu rotaļas

Liepājas skartie festivāla laikā dzīvoja festivāla norises vietai mazliet vairāk nekā pussimta kilometru attālajā Koblenzā, bet jāatzīst, ka "RockamRing" apkārtnē redzētais radīja grandiozi šokējošu iespaidu pat dažāda mēroga pašmāju bohēmas ugunskuros muguras sildījušiem eksemplāriem. Pakalniem pārbagātā teritorijā, kas Liepājas mērogā būtu mērāma no pilsētas kanāla līdz Pērkones pļavām, izveidota grandioza pilsētiņa, kurā gozējas tūkstošiem telšu, ar desmitiem tūkstošu iemītnieku. SEX, BEER, LUST – vēstīja paviršās rokas izteiksmīgiem burtiem rakstītais uz vienas no mītnes vietām, un tā varētu būt precīzākā devīze visam šim jampadracim, kas valdīja festivāla norises vietas – Nirburgringas autosacīkšu trases apkārtnē, kur reizi gadā mājvietu radis arī viens no 1. formulas posmiem. Protams, dzīvošana šajā pilsētiņā, kur dažs iemītnieks bija sastiepis koncertestrādes "Pūt, vējiņi!" apsakņošanas cienīgu aparatūru, ar kuru tika atskaņoti ne jau "Dūdieviņa" vai "Sirds sadeg neparasti", bet gan krietni skarbāki ritmi, prasa īpašu dvēseles noskaņojumu.

Ik dienas no mašīnas novietnes vairākus kilometrus virzoties augšup lejup pa šo bohēmijas rapsodijas teritoriju, paši spriedām, ka, parakstoties uz telšu režīmu, pēc festivāla būtu vēl jāņem dažas brīvas dienas, lai, tā teikt, atietu no piedzīvotā, taču to nevarējām atļauties. Iespējams gan, ka tādējādi upurējām daļu fīlinga un īpašās garšas, kurā viena no dominējošajām, ticiet vai ne, bija savstarpējā tolerance. Jā, šie asfalta bērni, kā viņus iedēvējām, vietumis gulēja uz asfalta gan pilsētā, gan festivāla teritorijā, un viņi nedzēra tikai sulu, kaut arī litru lielas sulas pakas bija festivāla populārākā tara, jo ar tādu teritorijā laida apsardze, un, domājams, Liepājas izklaides sarīkojumu apmeklētājiem nebūs trīs reizes jāmin, kas atradās šajās pakās. Jā, viņi bija skaļi, jautri un nepieradināti. Tomēr man ne tikai neizdevās trīs dienu laikā redzēt nevienu kautiņa iedīgli – visa festivāla laikā mums tā arī pat neuzgrūdās neviens pārāk saguris apmeklētājs, jo šie eksemplāri ar apbrīnojamu koordināciju prata izvairīties no šķēršļiem. Iespējams, tā tikai sagadīšanās, bet varbūt tomēr cita mentalitāte, par ko lika domāt publikas nepretenciozitāte. Izskatījās, ka te katrs zina, uz kurieni viņš atbraucis un ko no šā pasākuma cer sagaidīt, tāpēc neredzēja saskābušus ģīmjus par to, ka apkārtējā vide nav pārāk sterila vai dažkārt pie izejas pārdesmit minūtes jāpagaida. Šīs spēles noteikumus bija pieņēmusi arī apsardze, kas gan pārbaudīja festivāla dalībniekus un pagrieza atpakaļ tos negausīgākos, kas bija ceļasomās ņēmuši ko vairāk par minēto sulas paku, tomēr par tolerances kulmināciju kļuva piedzīvotā epizode uz stadionam tuvākās šosejas.

Pa desmit policistiem no katrs puses darbojās kā savdabīgs luksofors starp festivāla apmeklētājiem un garām braucošām automašīnām, un šī sistēma funkcionēja nevainojami. Tomēr uz sekundes simtdaļu viens no kārtības sargiem zaudēja modrību, un ar to pietika, lai aktīvākais no stāvētājiem atrastos jau šosejas vidū. Par laimi, tuvākā mašīna atradās pietiekami tālu, lai nobremzētu, bet neuzmanīgais policists pēc mirkļa tīģerlēcienā sakampa vainīgo. Tas paskatījās uz policistu ar skatienu, kādu savam pāridarītājam var veltīt saldākajā sapnī pamodinātais. Policists skrējēju pagrieza par 180 grādiem, norādot uz nobremzējušo mašīnu. Tips pagriezās atpakaļ un, lēni ejot uz ceļa malu, demonstratīvi sniedza roku savam glābējam. Policists... pasmaidīja un arī sniedza roku.

Pasmaidīja arī publika, kas pēc brīža devās pāri ielai, bet tikmēr katrs lasītājs pats var domāt, kā kurā brīdī risinātos šāda epizode Latvijā. Protams, šis nebija žēlsirdīgo māsu salidojums, un šādas epizodes skarbajā mūzikas orkānā bija tikai garnējums, tomēr – kopainu raksturojošs.

Pirmā diena. Pārdomas par Matrosovu un to kā harizmu nevar nodzert

Jāteic godīgi, ka pirmajā dienā mēs savus spēkus mazliet pārvērtējām tajā ziņā, ka gribējām dzirdēt iespējami vairāk no organizatoru piedāvātā klāsta. Nobaudot lielās skatuves grandiozitāti un Liepājas delegācijas skatuves tehnikas zinātājiem vien noelšoties par RockamRing aprīkojuma grandiozitāti, devāmies uz nepilnu kilometru attālo alternatīvo skatuvi, kas vismaz šo rindu autoram sagādāja visnegaidītāko un patīkamāko pārsteigumu šajā festivālā tieši ar savām muzikālajām kvalitātēm. No tur spēlējošajiem Nellija Furtado un Deivida Greja, arī Moriseja un "Keane" vārdi, visticamāk, nav sveši cilvēkiem, kam sekošana mūzikas aktualitātēm ir darbs vai kaislīgs hobijs. Citi savukārt bija pasvešāki pat erudītiem mūzikas pazinējiem, tomēr triju dienu laikā negadījās dzirdēt grupu, kuras spēlētā mūzika sagādāja vilšanos, bet profesionālais, varējuma ziņā mūsu "Prāta vētras" sniegums, varētu būt viens no relatīvi salīdzinošiem kritērijiem. Acīs krita, ka šie mākslinieki visi kā viens bija parūpējušies par savu tēlu un skatuves noformējumu, kādēļ Latvijas mūziķus, manuprāt, uz šāda mēroga festivāliem vajadzētu izsūtīt piespiedu kārtā – attieksmes, pieredzes, meistarības aizgūšanai un dažādu skatuves tēlu nianšu špikošanai.

Tikmēr pašas alternatīvās skatuves novietošana autotrases pakalna ielejā piešķīra tai amfiteātra iespaidu, kuru piepildot kādiem 20–30 tūkstošiem cilvēku, radās pavisam sirsnīga un omulīga atmosfēra. Savukārt trešā skatuve priecēja ar maz dzirdētām, toties ļoti centīgām grupām, bet blakus vēl ausis un uzmanību piesēja iespaidīga izmēra deju telts un metālistu ieskrietuve.

Pirmajā dienā ceļš starp šīm vietām tika mērots vairākkārt, un jāpiebilst, ka tas veda cauri nebeidzamu krekliņu bodīšu, kā arī alus un uzkodu tirgošanās telpu virtenei. Paralēli interesenti varēja nolēkt ar gumiju, izbraukt amerikāņu kalniņus ar festivāla sponsoru – "Suzuki" automobili, uzpīpēt ūdenspīpes vai kļūt par galda futbola dzīviem dalībniekiem. Ja nu atstājuši pēdējie spēki, tad tos varēja atgūt relaksējošā teltī. Tās apmeklētāji tiek novietoti klubkrēslā ar austiņām, kurās skan relaksējoša mūzika. Gaužām loģiski, ka sagaidīt pirmās dienas fināla īpašos viesus – "Guns''N''Roses" fiziski trūks spēka, jo sēdēt uz netīrā asfalta negribas. Tomēr redzēt Akselu Rouzu gribas, un tāpēc pārspriežam "Korn" varoņdarbus.

Neesmu nu–metal mūzikas fans, bet "Korn" liek sevi cienīt jau prologā. Lielajos videoekrānos redzams, ka grupas bundzinieks, skanot ritmam, gatavojas savam iznācienam vismaz tikpat cītīgi kā Asafa Pauels pasaules rekorda skrējienam 100 m sprintā, un viņa uznāciens uz skatuves ir ne mazāk spožs. Savukārt vokālists Džonotans Deiviss no saviem tehniķiem un menedžeriem atvadās ar tik fatālu nolemtību, it kā viņam Sašas Matrosova vietā būtu jādodas iepretim fašistu ambrazūrai PSRS varoņa misijas veikšanai.

Lai arī ar prātu saprotams, ka tā visa ir daļa no grupas šova, tomēr tas ir tik patiesi izspēlēts, ka snobu runas par "Korn" norietu šķiet stipri pārspīlētas. "Korn'''' visizteiksmīgāk cementēja iespaidu, kuru nākamajā dienā papildināja "The Darkness", festivāla izskaņā nospicēja "Depeche Mode", bet visa sarīkojuma gaitā kā nedziestošas ogles uzturēja absolūtais vairākums mūsu redzēto festivāla dalībnieku. Proti, tu, cilvēks, vari nebūt konkrētās grupas vai attiecīgā mūzikas stila fans no matu galiņiem līdz papēžiem, taču, ja vien konkrētā izpildītājs neriebjas, tā teikt, pēc definīcijas, tad pārliecība, profesionalitāte un attieksme, ar kādu spēlē šie mūziķi, rada Notikuma efektu, no kura grūti atgūties, nepaužot par redzēto visspilgtākos sajūsmas epitetus.

Kad pēc pusnakts konferansjē paziņo, ka "Guns''N''Roses" kavēsies, seko grūtsirdīga publikas nopūta. Lai gan programmās godīgi uzrakstīts, ka speciālie viesi būs pēc pusnakts, publika ir nogurusi, un, lai arī ar prātu tveru, ka nekur jau viņi nekavējas, jo tehniķi sāk rosīties, tomēr jūtu, ka spēki ir galā, un ik pa laikam aizmiegu stāvus. Tomēr padoties negribas, jo esam labās vietās, un transu cenšos aizgaiņāt ar retoriskiem jautājumiem pustransā, vai Aksels spēs to novērtēt un vai viņš nebūs vairs bāla ēna no savas pagātnes. Jau sākums ar efektīgu pirotehniku un hitu no albuma "Appetite For destruction" aizlaiž šaubas Nirburgringas naktij līdzi. Protams, ja vien vēlamies piesieties, tad varam līdz apnikumam spriest, vai grupa, kurā no ziedu laikiem saglabājies tās vokālists un taustiņnieks, ir tas pats "Guns''N''Roses", kas astoņdesmito – deviņdesmito gadu mijā veica neizdzēšamu ierakstu pasaules rokmūzikas vēstures almanahā. Tāpat var mūžīgā šaha dimensijā teoretizēt, vai Aksels Rouzs bez Slash nebūtu tas pats, kas U2 Bono bez Eidža, un, ieklausoties grupas sniegumā smalkāku ausi, var jau būt, ka pašas augšas paliek nepaņemtas. Un tomēr ir kāda lieta, ko nevar nodzert vai aizpūst nebūtībā kā depresijā un atkarībās nodzīvotās pēdējās desmit mistera Rouza vasaras, un tā ir personības harisma. Akselam Rouzam tāda nenoliedzami ir, un tāpēc nogurums izzūd tikpat strauji, kā viņa azartiskais skrējiens pa skatuvi ar 1987. gada albuma hītiem azotē, un pie "Knockin'' On Heaven Door" gribas romantiski raudāt un mīlēt kā jauniešiem, kam 16 bija pirms gadiem 16. Aksels paņem publiku, kas viņu sagaidījusi, un tās vairākumam noteikti nav jautājumu par to, vai viņam vajadzēja atgriezties.

Otrā diena. Pārdomas par leģendām un to, vai savējie visu šo sapratīs

Otrajā dienā esam secinājuši, ka neesam nolīgti par maratona Pāvilosta – Liepāja dalībniekiem, un visus vairāk nekā 100 māksliniekus, kam jāspēlē šajā festivālā, mums nedzirdēt tik un tā. Vienojamies, ka sākam ar "The Darkness", un šī komanda neliek vilties. AC/DC kaverversijas kopā ar saviem gabaliem skan pārliecinoši, jo briti spēlē tā, it kā tas būtu vienīgais viņu koncerts. Iedomājos, ka nebūtu slikti tādiem iebliezt "Baltic Beach Party" pirms nakts salūta, bet tad atceros lasīto, ka par spēlēšanu Glastonberijā viņi bravūrīgi prasīja miljons dolāru. Tik un tā skan labi.

Gluži tāpat kā "Reamonn". Nav jau noslēpums, ka vācu roka pēdējo gadu viena no spilgtākajām komandām bija noskatīta kā potenciālie Liepājas viesi. Un skan jau daudzās Lietuvas radiostacijās kā aktuāls joprojām "Supergirls" ieaijājoši un arī pārējie grupas hīti attiecīgā dvēseles noskaņojumā publikai ir līdzdziedami. Tomēr neatstāj šaubas, vai tikai RockamRing galvenās skatuves formātam grupa ir par miermīlīgu, lirisku vai arī mūsu pludmales publikai viņi būtu par rātnu?

Polāri pretējas šaubas rodas par alternatīvā skatuvē dzirdēto amerikāņu "Bloodhound Gang", kas arī bijuši Liepājas festivālu rīkotāju uzmanība slokā. Protams, provokatīvais stils ir šās grupas firmas zīme, un vāciešu kacināšana par viņiem sociāli jūtīgo ost–west tēmu vai futbolu liek festivāla dalībniekiem smiet vien, tomēr epizode, kurā viens dalībnieks, atvainojiet, bet apurinē otru, liek šaubīties, vai šāds avangards būtu mūsu publikai izprotams.

Taču pasaule ir dažāda, amerikāņi – dažkārt savādi, bet publika, protams, kā otrās dienas naglu gaida "Metallica", jo ja, kā dzird, iepriekšējā dienā skatītāju skaits bijis ap 90000, tad pirms vakar Tallinnā spēlējušajiem rokmūzikas klasiķiem cilvēku ir krietni vairāk.

Neapšaubāmi, ka leģendārais amerikāņu kvartets lielākai daļai festivāla apmeklētāju ir šā sarīkojuma virsotne, un tiklab no mūzikas, kā atmosfēras savu skaidiņu gribas noplēst arī mums. Tāpēc dodamies uz lielo skatuvi it kā laikus, bet desmitiem tūkstoši bijuši vēl gribošāki, tāpēc apsardze laipni, bet nepielūdzami paskaidro, ka ieeja vairs tikai Vipiem. Nolemjam gan, ka pie kurzemnieku māņu kustību trikiem šie droši vien nebūs raduši, un tāpēc ar nelielu veiklības un muļķīšu tēlošanas piepūli tiekam kārotajā hārdroka ellē, kur Džeims Hetfīlds ar savu elles āža bārdu saskatāms arī bez videoekrānu palīdzības.

Ilgi gan vērot nav lemts, jo skatītāju vidū populārā hita "Wherever I May Room" izpildīšanas laikā sākas fanu virpuļkamols, kuru rada mums pavisam netālu stāvoša puiša ieslīgšana aktīvā līdzjušanas katarsē. Godīgi sakot, šāda virpuļkustību izturēšana izskatās pēc visai labu fizisko sagatavotību prasoša vingrinājuma, un klusībā atviegloti nopūšos, ka neesmu tajā ierauts. Iespaids ir tik spēcīgs, ka pie reizes nezin kāpēc atceros gadsimtu mijā Roskildē notikušās "Pearl Jam" līdzjušanas bēdīgās sekas, tomēr rodas iespēja pārliecināties, ka nepieciešamības gadījumā ātrās reaģēšanas dienesti ir uzdevumu augstumos. Tas gan netraucē betmeniem, kā man labpatīkas dēvēt pa fanu rokām pārvirzītus entuziastus horizontālā plāksnē, veikt iespaidīgus daudzus desmitus metru cienīgus attālumus, bet atkal pārsteidz, cik korekti tomēr notiek šī ālēšanās. Kad viens no mūsējiem pazaudē cepuri, tā gaužām neticamā kārtā tiek draudzīgi sameklēta tik saspiestā vidē, kur šķiet pat ābolam nav kur nokrist šā vārda vistiešākajā nozīmē. Bet "Metallica" lietišķi apliecina, kāpēc jau vairāk nekā divus gadu desmitus tā ir viens no centrālajiem mūsdienu hārdroka Bībeles tēliem. Iespaidīgi!

Trešā diena. Pārdomas par to, ka rokenrols nepiekūst, un to, ka dzīve ir skaista

Braucot uz festivāla noslēguma dienu, spriežam, vai vāciešiem pašiem pietiks spēka izturēt šo ritmu, jo nākamā galu galā pirmdiena. Esam gan padzirdējuši, ka tā ir brīva Vasarsvētku dēļ, bet, ja arī tā nebūtu Nirburgringa, un tās tuvākā apkārtne dveš pārliecību, ka, lai tur kā klātos sakārtotajā laicīgā pasaulē, šeit dzīve rit pēc ģitāru ritmā ieskaņota pulksteņa, kurā rokenrols nepiekūst ne uz mirkli. Nav ne mazāko pazīmju, ka šā festivāla rokmūzikas kurtuvei varētu aptrūkties ogļu. Mūzikas zinātājs Uldis Kleins mudina paklausīties "Keane", un, lai arī atzīšos, ka "Rietumu radio" rotācijā man nav ietrāpījies viņus dzirdēt, esmu apņēmības pilns atrast šo britu CD, jo neparastā kombinācija ar taustiņiem, bungām un vokālu ir ne vien oriģināla, bet suģestējoša, jo tās sniegumā sintezēts kaut kas no "A–Ha" Mortena Harketa balss iespaidīguma un "Coldplay" intelekta.

Tikmēr uz lielās skatuves "Franz Ferdinand" pārliecinoši un profesionāli iespaidīgi apliecina, kāpēc šobrīd tā pasaulē tiek saukta par vienu no interesantākajām rokenrola komandām. Savukārt festivāla epilogs izskan ar vairāk daiļajam dzimumam tīkamu šarmu, ja vien šādi netiek aizvainoti "Placebo" biseksuālās mūzikas filozofijas cienītāji stiprā dzimuma vidū vai "Depeche Mode" piekritēji, kas mērāmi bez paaudžu un dzimumu robežām. Paši "Depeche Mode" gan apliecina, kāpēc viņus var dēvēt ne tikai par sintīpopa nerietošām zvaigznēm, bet šāda mēroga festivāla noslēguma akordam atbilstošu grupu. Šovs ar lidojošiem šķīvīšiem kaut kur pie zemeslodes, kurā valda dzīve un mīlestība, perfektās videoprojekcijās ietverts (visnotaļ līdzīga programma martā skanēja "Arēna "Rīga""), ir tieši tā garšviela, kas izlīdzina šo festivālu gultnē, kur, aplim noslēdzoties, iestājas piepildījums un gandarījums par to, kas bijis, kas redzēts un piedzīvots…

Tāpēc rokmūzikas cienītājiem, kas pabijuši tik vērienīgi izteiksmīgā sarīkojumā, nav nekādu šaubu, ka 4000 kilometru turp un atpakaļceļā, lai arī paveikti ar visām Polijas nebaudāmo autobāņu mokām, tomēr ir to vērti, lai pēc gada vai vismaz diviem ko tādu atkārtotu. Katrā ziņā, ja RockamRing atkal piedāvās tikpat sabalansēti spēcīgu programmu, Nirburgringa varētu būt viens no tīkamākajiem un arī lētākajiem variantiem, jo 130 eiro par biļeti pie tik iespaidīgu zvaigžņu salidojuma nudien nešķiet daudz. Bet tikmēr leģendārajā Glāstonberijā jau, kā runā, uz nākamo gadu rīkotāji esot aizrunājuši Kailiju Minogu un U2. Dzīve rokmūzikas cienītājiem Eiropā kļuvusi iespēju pilna, un tāpēc skaista. Līdz ar to būs par ko padomāt garajos ziemas vakaros, plānojot muzikālu atpūtu nākamajai vasarai