Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Svētdienas, 28. maija, rīts. Klusums pirms galvenā notikuma – 59. Kannu kinofestivāla noslēguma ceremonijas un balvu pasniegšanas.
Gaidot vakaru Nogaidošs klusums – gan pilsētā, gan ap slaveneno sarkano paklāju, pat preses centrā, kur pirmo reizi šajās desmit saspringtajās darba dienās brīvi pieejami gandrīz visi datori. Vakarā varēsim vērot, kas dosies augšup pa festivāla pils kāpnēm, lai minētu, kurš saņems Palmas zaru vai kādu citu apbalvojumu. Kā runā, esot pat īpašas pazīmes, pēc kurām var nojaust, kurš būs laureāts, piemēram, vai ar viņu apsveicinās festivāla prezidents…
Sestdienas pēcpusdienā savas balvas Palm Beach jau pasniedza FIPRESCI (Starptautiskā kritiķu federācija) un Ekumeniskā (katoļu SIGNIS un protestantu Interfilm) žūrija. FIPRESCI no konkursa skates apbalvoja turku režisora Nuri Bilge Ceylana filmu Klimats (Iklimler), par kuru jau rakstīju iepriekš, no sekcijas Īpašais skatiens – režisores Pasas Enkinas lenti Hamaca Paraguaya, kas izcēlās ar konsekventi statisku stilu: visu filmu redzam tikai kādos četros kadros. No Kritiķu nedēļas piedāvātajām filmām FIPRESCI atzīmēja Viljama Fridkina (Eksorcists, Franču sakarnieks) lenti Blakts (Bug), kurā režisors sev raksturīgā manierē rada arvien pieaugošu spriedzi kādas vientuļas oficiantes dzīvē, kad tajā ienāk ekscentrisks mīļākais un parādās pirmās…blaktis.
Ekumeniskā žūrija, kuras darbā arī man bija tas gods piedalīties, galveno balvu piešķīra Alehandro Gonsalesa Injaritu filmai Bābele. Sekcijā Īpašais skatiens žūrija atzīmēja poļu režisora Slavomira Fabricki filmu Izglābtais (Z odysku). Tā rāda kāda jauna cilvēka ceļu "mežonīgā kapitālisma" apstākļos (strādājot par apsargu naktsklubā, nākas būt arī parādu izsitējam un padevīgam šefa kalpam) – ar visu tā krāšņo attiecību paleti: naudas varu, mafiju, korupciju un cilvēcisko vērtību degradāciju. Tomēr puisis cenšas palīdzēt draudzenei ar dēlu, kas iebraukuši no Ukrainas, pat ja uz spēles jāliek dzīvība. Viņš mēģina nopelnīt dienišķo maizi, saglabājot savu dvēseli un nezaudējot pašcieņu. Filmas fināls paliek atklāts – varonis metas upē, kas ir kā robeža starp divām pasaulēm – vai viņam izdosies izglābties (pārpeldēt), vai tēvs, kas novērsies no dēla viņa mafiozo sakaru dēļ, viņu pieņems… Varbūt arī kāds latviešu režisors reiz mēģinās atklāt mūsdienu pasaules peripetijas un tās jauno censoņu problēmas – ilgas, centienus, jā, arī – dvēseles stāvokli. Tāpat kā Polijā, arī Latvijas neatkarības gados izaugusi jauna paaudze.
Sekcijā Īpašais skatiens bija pārstāvēti arī kaimiņi lietuvieši, par ko varam tikai priecāties. Diemžēl Kristijonas Vildziunas filma You am I – stāsts par kādu zaļo, īpatni arhitektu, kas dzīvo viens būdā koku lapotnē, un viņa pretnostatījums jautri laiku pavadošiem normāliem jauniešiem – lika vilties, jo šķita ambicioza un samocīta.
Vēl trīs
No līdz šim neaprakstītās festivāla pēdējo trīs dienu konkursa programmas vēl ir vērts pieminēt franču režisora Ksavjera Džianoli filmu Dziedātājs (Quand j"etais chanteur) – un ne tikai tāpēc, ka tās galveno varoni spēlē visu mīlulis Žerārs Depardjē. Ļoti franciskā un ļoti cilvēcīgā filma vēsta par katra cilvēka cerībām: izejas meklējumiem no vientulības, ilgām pēc cilvēcīgas saskarsmes un akcepta. Filma nepasaka, kas notiks ar varoņiem, tā arī nesniedz receptes, kas būtu darāms, lai atrastu sevi un novērtētu to, kas katram ir dots, bet tā garīgi iedvesmo ticēt laimes brīžu iespējamībai.
Izraela Adriana Kaetano filma Kādas bēgšanas hronika (Cronika de una fuga, Buenos Aires, 1977) veidota pēc patiesiem notikumiem, kad 1977. gadā Argentīnas militārās hunta nolaupīja futbola vārtsargu Klaudio Tamburini un kopā ar citiem gūstekņiem, pazemojot un nežēlīgi spīdzinot, turēja ieslodzījumā četrus mēnešus. Kādā negaisa naktī Klaudio kopā ar trim biedriem izdevās izbēgt no bēdīgi slavenās fašistisko vienību ēkas Maison Sere. Murgiem līdzīgās mocības filmā redzam tik tuvu sāpju slieksnim, tāpēc arī saprindzinājums, atvieglojuma sajūta un prieks bēgšanas epizodēs ir nesalīdzināmi liels.
Pēdējā konkursa filma bija režisora Giljermo del Toro Fauna labirinti (El laberinto del fauno) – dīvains fašisma sejas atmaskojuma (galvenā ļaundara lomā – Seržs Lopess) un pasakas apvienojums. Fašistu virsnieka iecerētās, kas gaida viņa bērnu, meita tic pasakām un drosmīgi dodas pazemē, fauna labirintos. Šausmas pazemes mošķu valstībā (tie izrādās labie) daudzkārt pārspēj reālās, virszemes, šausmas – kā režīma varas vīri izrēķinās ar nepakļāvīgajiem.
Kad viss jau aiz muguras
Noslēdzies 59. Kannu kinofestivāls, balvas sadalītas, žūrija un laureāti jau pabijuši preses jautājumu krustugunīs, preses konferences vadītājs saka: "Ejiet un nosviniet savu uzvaru!"
Prieks un gandarījums par žūrijas izvēli: savu balvu tā piešķīra Andreas Arnoldas filmai Sarkanais ceļš (Red Road). Vislielākais pārsteigums par Pedro Almodovaru, kura Atgriezties (Volver) tika atzīts par labāko scenāriju. Filmas aktrišu ansamblis – Penelope Krusa, Karmena Maura, Lola Duenas, Blanka Portillo, Johanna Kobo un Husa Lampreiva – nu būs vēl vairāk nekā viena ģimene, vienas filmas radošā grupa – viņas vienos Kannu festivāla labākās aktrises tituls. Arī režisors pats vēlreiz uzsvēra savas ģimenes lomu filmas tapšanā – Almodovara māsas palīdzēja viņam atcerēties bērnības notikumus, bet brālis – producēt filmu. Savukārt aktrišu pateicība uzsvēra režisora lomu viņu dzīvē – gan karjerā, gan personīgajā. Patiesi, ne Karmena Maura, kas pēc 17 gadu pārtraukuma atkal spēlēja pie Almodovara, ne Penelope Krusa bez šīm lomām nebūtu tās personības un aktrises, kas viņas ir.
"Ne simetrijas dēļ," vairākkārt uzsvēra žūrijas priekšsēdētājs Vons Karvajs, bet brālības un solidaritātes vārdā labākā aktiera balvu saņēma visi Rašida Bušareba filmas Necienīgie (Indigenes) aktieri, kuri atveidoja pašaizliedzīgos citu tautību cīnītājus Francijas armijas rindās Otrā pasaules kara laikā. Nozīmīgs notikums tieši Kannu festivālā un Francijas, kur šo karavīru ieguldījums un loma nav īsti novērtēta, vēsturē. Noslēguma ceremonijā solidaritāte uz skatuves un zālē – balvas saņēmušie dzied, skatītāji viņus godina, kājās piecēlušies. Nebijis gadījums festivāla vēsturē, kad par labākajiem aktieriem tiek atzīta vesela grupa (aktrises jau bija – Fransuā Ozona 8 sievietes).
Par labāko režisoru žūrija atzina Alehandro Gonsalesu Injaritu, par kura filmu Bābele jau rakstīju. Festivāla Grand prix tika Bruno Dimonam par filmu Flandrija.
Zelta palmas zars tika piešķirts Kena Louča filmai Vējš, kas šūpo miežus (The Wind, that Shakes the Barley), kas vēsta par īru neatkarības cīņu sākuma lappusēm. Režisora pateicības runā teiktais attiecināms uz daudzām 59. Kannu kinofestivāla filmām: "Ja teiksim patiesību par pagātni, mēs varēsim teikt patiesību arī par tagadni." Uz Bābeli, Indigenes, Kādas bēgšanas hroniku, Sarkano ceļu noteikti.
Droši vien vēl ilgi mēs sapņos redzēsim kustīgos sarkanos pakāpienus, kas ved pie Zelta palmas zara, un ausīs skanēs mūzika no festivāla klipa, kas ievadīja katras filmas seansu šo desmit spraigo dienu laikā. Dienu, kurās varējām ne tikai daudz uzzināt un izbaudīt, bet arī daudz ko atklāt un saprast – lai dalītos tajā ar citiem, varbūt arī lai mēģinātu labāko no Kannu festivāla šā gada programmas parādīt Rīgā (patlaban zināms, ka Atgriezties un Bābele drīzumā tiks demonstrētas Latvijā).
P.S. Par sasveicināšanos ar festivāla prezidentu Žilu Žakobu izrādījās taisnība…