Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9091340t1h861a.jpg)
Kalkūnes pagasta iedzīvotājs Jans Iliško ir visā apkaimē vienīgais kalējs, kas prot apkalt zirgus. Pašlaik lielākā daļa zirgu ir neapkalti, kas rada daudz problēmu gan saimniekiem, gan dzīvniekiem.
Iliško kungam ir 45 gadi un viņu sauc dažādi – kā nu kuram patīk, – par Jāni, Ivanu, bet visbiežāk, – par Janu. Savulaik viņš absolvējis Višķu sovhoztehnikumu un ieguvis agronoma specialitāti. Taču šajā darbā Jans nostrādāja tikai gadu, jo viņam piedāvāja zirgkopja vietu Kalkūnes ciema padomes "Romanišķos". Iespējams, kāds to uzskatītu par pazemināšanu amatā, taču Jans tā nedomāja. Beidzot bija piepildījies viņā sapnis strādāt ar zirgiem, kopt tos, iebraukt un, galvenais – audzēt. Sākumā Jana pārziņā bija tikai astoņi zirgi, taču brīdī, kad izjuka paju saimniecība, to jau bija četrdesmit. Savukārt, kad kolhozs "Udarņik" beidza pastāvēt, zirgus atdeva četriem toreizējiem kooperatīviem, pa desmit katram. Atlikušos četrus zirgus Jans par pajām iegādājās sev. Vēlāk viņam jau bija desmit zirgi, tad atkal – mazāk.
Visus šos gadus Jana saimniecībā zirgi bija galvenie palīgi – ar tiem viņš pļāva, apstrādāja zemi, vārdu sakot, darīja visus darbus. Vienīgi pēdējos divus gadus zirgi stāv gandrīz dīkā, jo saimnieks nopircis lauksaimniecības tehniku. Taču šad tad ir darbs arī zirgiem. Pašlaik Janam ir divas pieaugušas ķēves, pusotru gadu vecs ērzelis un pusaugu kumeļš. Vai nav par daudz, jo pietiktu arī ar vienu zirgu? "Es taču neesmu normāls cilvēks. Kurš gan mūsdienās turēs zirgu ganāmpulku? Itin nekādas peļņas, tikai izdevumi," saka Jans. Piemēram, ķēves lecināšana (tā bija jāved uz Viļāniem) izmaksāja 130 latus. Kāpēc neder vietējie ērzeļi? Janam vajadzīgs nevis parasts, bet šķirnes zirgs, turklāt ar sertifikātu. Ne jau velti viņš audzē tikai tīršķirnes zirgus. Kādreiz Jans savu ērzeli atdeva kādam saimniekam Sventē, bet vietā paņēma šķirnes dzīvnieku. Taču pēc kāda laika vecais zirgs (20 gadi) nomira, atstājot savā vietā pēcnācēju – ķēvi, kurai ik gadu atskrēja pa kumeļam.
Pončika pakavs
J. Iliško apkaimē ir vienīgais kalējs, kas prot apkalt zirgus. Laukos zirgu paliek aizvien mazāk, tāpēc izzūd arī šī senā amata noslēpumi. Jans apkalpo Kalkūnes, Sventes un Medumu pagastu. Nelaime ir tā, ka zirgus pašlaik gandrīz neviens neapkaļ, bet tas dzīvniekiem un saimniekiem rada daudz problēmu. Neapkalta zirga nagi uz asfalta un grants ceļa lūst un nodilst līdz pat dzīvai miesai. Dažkārt neko vairs nevar līdzēt. Tāpēc Janam bieži zvana Daugavpils vetārsts Jurijs Gridasovs un lūdz apkalt kādu zirgu. Jans apkaļ un par darbu ņem simbolisku samaksu.
Diemžēl, 1994. gadā par pajām nopirktajā namiņā, kur ierīkota smēde, tagad valda klusums. Agrāk pasūtītāju bija papilnam, bet tagad kalējam, kurš amatu apguvis pašmācības ceļā, palīdzību lūdz reti. Ja nu vienīgi apkalt zirgu… "Agrāk smēde mani uzturēja. Darboties ar āmuru sāku jau piecos no rīta. Vajadzēja labot arklus, kapļus. Bet tagad nevienam neesmu vajadzīgs," saka Jans. Taču Jans mānās, jo arī bez smēdes viņš ir aizņemts no rīta līdz vakaram.
Viņa smēde ir tāda pati kā sendienās – ar visu atribūtiku un instrumentiem. Tajā gandrīz nav mehanizācijas – ne preses, ne citu ierīču, kuras atvieglo kalēja darbu, – šeit varētu iekārtot muzeju. Pie durvīm piestiprināts miniatūrs pakavs. Vai tad ir tādi zirgi? Jans paskaidroja, ka laimes pakavs piederējis ponijam Bilam, kas kādreiz (droši vien pilsētnieki atceras) vizināja cilvēkus Dzelzceļnieku parkā.
Jans pastāstīja, kā Pončiku izdevās apkalt (Pončiks – no vārda "ponijs"). Tāds vārds daudziem šķita ērtāks un mīļāks nekā Bils. Pončiks, kurš agrāk bija izticis bez pakaviem, acīmredzot, nodomāja, ka viņu taisās nogalēt, tāpēc sarīkoja tādu traci, ka smēde draudēja sagāzties. Vairāki cilvēki mazo zirdziņu ar grūtībām nogāza zemē un turēja, kamēr tagad jau mirušais kalējs Ivans Muha (Jana skolotājs) poniju apkala.
Zirgi nav bizness
Janam patīk senlietas: "Kas tas par kalēju, kurš neprot atjaunot senlietas?" Pirms vairākiem gadiem J. Iliško Lietuvā atrada vecas ragavas un atjaunoja, – tagad tās ir vieglas, ērtas un ātras. Gaidot labu sniegu, ragavas pagaidām atrodas bēniņos. Pašlaik meistars savā smēdē atjauno Ulmaņlaiku līnijdrošku. Tā jau ir gandrīz gatava, vienīgi jāatrod riteņi. Tiesa, droškas vecie koka riteņi ir saglabājušies, taču kurš gan tagad gribēs ar tiem rībināt asfaltu. Pavisam cita lieta – gumijas riteņi, tāpēc Jans plāno izmantot motociklu blakusvāģu riteņus ar spieķiem.
J. Iliško strādā firmā dzirnavās, kuras atrodas pie mājām, kopj arī savu saimniecību, kurā ir trīs slaucamas govis, astoņi buļļi un 20 ha zemes. Par saimniecības attīstības perspektīvām saka: "Pienu pagaidām pieņem bez dzesētāja. Ja nepieņems, audzēšu gaļas šķirnes govis. Graudaugus audzēt arī nav izdevīgi."
Jana ģimene – dzīvesbiedre Larisa, kura strādā Kalkūnu bērnu namā, kā arī bērni – deviņgadīgā meita Irina un dēls Vadims, kuram drīz būs divdesmit gadi, ģimenes galvai palīdz kopt zirgus.
Vai ar zirgiem var taisīt biznesu? Jans uzskata, ka tas nav izdevīgi. Kāds gan tur bizness, ja, lai dzīvniekus pasaudzētu, viņš tos nedod svešiem pat nelielu darbu veikšanai.
Savukārt Janu sajūsmina skats, kad zirgi tiek izlaisti no kūts. Tie dzer ūdeni, vāļājas sniegā, skraida pa aploku, skrējienā ar samtainajām lūpām pieskaroties saimnieka plaukstām.