Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vectēva – dullā jokdara – talanta mantinieks. Fredis

Vectēva – dullā jokdara – talanta mantinieks. Fredis
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Fredis
Fredis

Viņš, šķiet, bez lielas piepūles var sasmīdināt ļaužu pilnu zāli, pat tos, kuri ar humoru ir uz jūs.

Viņa dziedātajām dziesmām ir liels spēks – tās pielīp un ilgi pēc to noklausīšanās vēl jādungo līdzi. Ikdienā viņš ir ļoti nopietns, ar jokiem nebārstās. Un sevi par dziedātāju arī nesauc. Tas ir Andris Freidenfelds jeb Fredis. Apvienības ''''Labvēlīgais tips" sastāvā mākslinieks Liepājas teātrī viesosies šosvētdien, kad mūs iepazīstinās ar jaunāko grupas albumu "Naukšēnu disko".

– Pirmais koncerts, kurā prezentējāt savu jauno albumu "Naukšēnu disko", notika Dublinas pilsētā Īrijā, klubā "Temple Bar Music Centre". Kāpēc sākāt tieši ar šo vietu?

– Mums ir vienalga, kur spēlējam latviešiem – vai tas būtu Dublinā vai Majoros. Īrijā jau tagad dzīvo daudz latviešu, tāpēc uz turieni brauc ansambļi cits pēc cita. Arī mums piedāvāja, un piekritām. Viņi ir izbadējušies pēc latviešu mūzikas. Un mums bija koncerts ārzemēs… Lielākoties spēlējām vecās dziesmas, ar jaunajām jau vien nevar. Bet arī tās aizgāja labi, piemēram, dziesma "Naukšēnu disko" – ar pirmo reizi. Veicās mums diezgan labi, arī gaisotne bija omulīga. Apmeklētāji teica, ka tas bijis labākais koncerts, kas pie viņiem noticis. Nezinu, vai tikai to pašu viņi nesaka visiem. Arī vietējie, cik nu viņu tur bija – lielākoties tehniskie darbinieki, – teica atzinīgus vārdus.

– Jūsu koncertturneja iet garām rīdziniekiem, ko tad šie tā nogrēkojušies?

– Mēs jau rudenī viņus palutinājām ar trijiem koncertiem. Arī aizpagājušajā nedēļā bija divi koncerti klubā "Četri balti krekli", kurus apmeklēja ļoti daudz cilvēku. Tā ka Rīgā esam visās malās. Liepājā savukārt grupas lielākais koncerts bija pirms gadiem pieciem festivālā "Liepājas dzintars". Kaut gan klubā "Pablo" mēs diezgan bieži iegriežamies.

– Jums izdodas sarakstīt tādas fifīgas, lipīgas dziesmas. Tās rodas nejauši, vai arī pie to tapšanas rūpīgi piestrādāts, piedomāts?

– Tāda kosmiska iejaukšanās, iedvesma jau nepieciešama, lai rastos skanīgs vārdu salikums. Vārdi un meldiņš man var ienākt prātā, gan braucot mašīnā, gan ejot pa ielu. Vispār mēs esam trīs aurotu kolektīvs – es, Normunds Jakušonoks un Ģirts Lūsis – , kas sanāk kopā un sacer dziesmas. Parasti tas mums izdodas diezgan īsā laikā. Trijatā mums nav kašķu par to, kā dziesma izklausīsies, tie rodas pārējo grupas dalībnieku vidū, kuri nereti nevar vienoties, kā dziesmu interpretēt. Galu galā mēs esam astoņu cilvēku komanda, un katram ir sava domāšana. Daļu no dziesmām mums sacerējis arī grupas dalībnieks Artūrs Kutepovs. Albums "Naukšēnu disko" mums nāca viegli, jo ilgu laiku nebijām neko izdevuši, tāpēc bija sakrājies materiāls.

– Vai dziesmu dēļ neesi iemantojis vēl kādu iesauku, piemēram, Pīrādziņš, Konstantīns vai Laptops?

– Tikko kāda dziesma ir topā, tā man sīkie skrien pakaļ un sauc: "Konstantīn, Pīrādziņ vai Samuraj!". Bet tās iesaukas ir uz īsu brīdi. Kā atkal jauna dziesma, tā mani sauc citā vārdā. Es pie tā esmu pieradis, neņemu galvā. Lai jau viņi ņemas. Nu mēs esam radījuši mūsdienu folkloru.

– Kuram no saviem apdziedātajiem tēliem esi visvairāk līdzīgs? Starp citu, dziesmu varoņiem vispār ir prototipi?

– Lielākā daļa ir izdomāti, pasaku tēli. Mazāk populāru dziesmu varoņiem ir atsauces uz kādu cilvēku. Es mēģinu iejusties visos tēlos. Mums ir jauna dziesma "Piektdiena, 13", kurā apdziedāts svešais, ienācējs no malas, trešā šķautne, tas es varētu būt. Man patīk liriskās dziesmas, ar tām varu visvieglāk asociēties. Jaunajā albumā ir dziesma "Saulgozis un privilēģija", kurā stāstīts par sestdienas talku. Tajā aprakstīta talka no manas jaunības, kurā piedalījos.

– Vai kādreiz esi rakstījis dziesmas uz pasūtījumu?

– Jā, piemēram, tūrisma firmai "Impro" himnu esmu sacerējis. Pērn sarakstījām dziesmas sarīkojumam, kas notika Jāņos Raiskumā, veltīts filmai "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Mēs esam sacerējuši mūziku arī filmai "Es mīlu jūsu meitu", ko izpilda grupa "Rīgas viļņi". Man gandrīz vieglāk ir sacerēt dziesmu citiem, zinot, ka pašam tā nebūs jādzied. Piemēram, kad rakstījām filmai "Es mīlu jūsu meitu", domāju: lai taču viņi ņemas ar tām!

– Kura no paša izpildītajām dziesmām tev vistuvākā?

– "Desmitais tramvajs", tā ir tāda mazliet skumja, tāpēc sirdij tuva. – Vai dziedi tikai uz skatuves, vai labprāt uzstājies arī ballītēs mājās?

– Viesībās mājās parasti nedziedu. Paretam pabļauju līdzi kādu dzērājdziesmu pie galda. Es jau neesmu nekāds dziedātājs…

– Tu ne tikai dziedi, bet arī vadi raidījumu televīzijā, esi dīdžejs radio? Kas no tā visa tev sagādā visvairāk prieka?

– Strādāšana radio, jo tur neviens neredz, ar kādu ģīmi esmu ieradies. Varu sēdēt kaut vai bez biksēm.

– Tava balss ir dzirdama arī multiplikācijas filmā "Ledus laikmets 2: atkusnis". Vai ko tādu darīji pirmo reizi?

– Nē, otro. Pirmo reizi ierunāju laupītāja balsi "Velniņos". Tā ir ļoti interesanta nodarbe. "Ledus laikmetā" man bija tāda maziņa lomiņa – dublēju maitu liju. Kad vajadzēja iet to ierunāt, man bija baigās paģiras, bet maitu lijai tieši tādu aizsmakušu balsi arī vajadzēja. Prasīju skaņu režisoram, vai tā derēs, viņš teica, ka tā ir tieši laikā. Ja man būtu jāierunā lielāka loma, tad gan tas būtu kaitīgi veselībai, jo vajadzētu atkal būt paģirainam.

– Kura no tavām nodarbēm prasa vislielāko enerģiju? – Visvairāk enerģijas atņem pasākumu vadīšana. Tur būtu nepieciešams kāds drauga plecs atbalstam. Radio, piemēram, var izlīdzēties ar mūziku. Bet pasākumā man vienam jātiek galā ar simtiem. Tur izšaujas enerģija ātri.

– Ko vēl savā dzīvē gribētu īstenot?

– Gribētu pafilmēt, parižēt, uztaisīt kādu klipiņu, jo pēc profesijas esmu televīzijas režisors. Esmu to jau darījis, bet kopš tā brīža pagājuši jau vairāki gadi.

– Laikraksts "Vakara ziņas" tevi atzinis par lielāko joku plēsēju Latvijā. Kur tad tev radies tas humors – no vecākiem pārmantots vai laika gaitā cītīgi slīpēts?

– Ar laiku tas tā atdzīvojies. Skaidrs, ka iedzimtība arī pie vainas. Man stāstīja, ka vecaistēvs bijis dulls uz jokiem, tēvs vairs ne tik ļoti. Bet es vecotēvu nepiedzīvoju. Labākais paraugs, skolotājs, protams, ir prakse. Es pats izvērtēju savas veiksmes, kļūdas, viss rodas eksperimenta rezultātā.

– Vai kādreiz nav apnicis 24 stundas dienā būt par jokdari, nepārtraukti būt formā? Vai kādreiz negribas no tā visa aizbēgt?

– Jā, gribas. Vēlos, lai neviens uz ielas vai krogā nenāk klāt un neprasa, lai pajokoju. Parasti tad mēģinu atšūties. Rupjš nepalieku, bet lieku manīt, ka man lādējās ārā baterija. Ikdienā mājās esmu ļoti nopietns.

– Kurš jokdaris vislabāk var tevi nolikt pie vietas, atjokot tā, ka vairs nav ko atbildēt?

– Tādu ir daudz. Foršs ir Valters Krauze, kolēģis no šova "Brīnumzeme" – Aldis Kalniņš. Ir daudz ļoti asprātīgu cilvēku, kas nav saistīti ar šoviem, pasākumu vadīšanu, ar kuriem var interesanti parunāties. Es māku arī labi klausīties.

– Teici, ka pasākumu vadīšana atņem ļoti daudz enerģijas. Kā to vislabāk atgūsti?

– Lasot grāmatas, man patīk aizpeldēt citu cilvēku fantāzijās. Es arī volejbolēju. Lielākoties atpūšos darba dienu vakaros vai pēc pusdienas, kad man ir brīvāks laiks. Vienīgā brīvdiena man ir svētdiena. Man jau gribas paslinkot, pēc dabas esmu ļoti slinks. Bet laikam to vēl neesmu nopelnījis, vēl nav pienācis laiks.

– Lasīju, ka tu nopelni tikpat daudz, cik Vaira Vīķe–Freiberga. Ar ko tad tērē visvairāk naudas?

– Man ļoti patīk mūzikas diski. Esmu vecmodīgs, no interneta nemāku mūziku nokačāt. Man ir vajadzīgs tas CD ar vāciņu, grāmatiņa iekšā. Es stundām varu rakāties pa mūzikas veikaliem, meklēt. Par cik diski ir samērā dārgi, tur arī aiziet tā naudiņa. Stundām ilgi varu uzturēties arī grāmatu veikalos. Labprāt lasu krievu valodā. Nemēdzu īpaši štātēties, tādēļ par šmotkām daudz naudas netērēju. Es neesmu kolekcionārs, senus zobenus un ķīniešu porcelānu nekrāju. Arī gleznas man ir tikai dažas, tās pašas dāvinātas.

– Ko tev fani visbiežāk dāvina?

– Neko nedāvina, ne puķes, ne dāvanas! Esmu ievērojis, ka arī teātrī aktieriem viens cilvēks pasniedz vienīgi mazu zariņu. Mēs varam kaut uz galvas stāvēt, bet neviens tāpat neko neatnesīs. Jo visi jau iztērējusies par biļeti… Esmu bijis uz pāris krievu koncertiem, tur mākslinieki muguras nevar atliek, lai paceltu visus ziedus.

– Kāds ir tavs dzīves mērķis?

– Galvenais – nesabojāt savu karmu.

Grupa "Labvēlīgais tips"

darbību sāka 1992.gada oktobrī bez nopietnām pretenzijām uz lielo mākslu un tālejošiem plāniem. Līdz šim iznākuši šādi grupas albumi: "Alumīnija cūka" (1995., 2005.gads), "Pilots Antons Šmits" (1996), "Pumpa" (1997), "Tā lūk, man iet" (1998) "Tipa labākās dziesmas" (1999), "Atkārtot!" (2000), "Eiropa mūs nesapratīs" (2001), "Mūzika iereibušiem cilvēkiem" (2002), "Tipa dejas" (2003) un "Naukšēnu disko" (2006). Grupas sastāvs: Andris Freidenfelds (vokāls), Normunds Jakušonoks (taustiņinstrumenti, vokāls), Ģirts Lūsis (akustiskā ģitāra, vokāls), Kaspars Tīmanis (trombons, vokāls), Andris Ābelīte (trompete, vokāls), Ainis Zavackis (sitamie instrumenti), Pēteris Liepiņš (bass), Artūrs Kutepovs (ģitāra).

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu