Poļiščuka savu rīcību ar teātri un izvēli šajā laikā iesaistīties politikā skaidrojusi, norādot, ka viņai dzīvē ir trīs lietas, "kuru dēļ esmu gatava iet caur uguni un ūdeni, - mana meita, mans teātris un mana valsts".

Režisore dalās atmiņās, ka "sīku ambīciju un vēl sīkāku prātu cilvēki atņēma mums "Observatoriju"" un visiem līdz ar to bija jāizdara kāda izvēle.

"Es varēju izvēlēties, vai pieņemt piedāvājumu strādāt ārpus savas zemes, vai cieti turēties un neatlaisties no idejas, kurā tik ilgi ir ieguldīts tik daudz,"

atzina Poļiščuka, apliecinot, ka izvēlējusies otro variantu, lai arī tas licies smagākais, jo arī viņas meita nevēlējusies braukt prom no Latvijas, no skolas un ģimenes.

"Es esmu atbildīga par savu teātri - saviem aktieriem un arī skatītājiem. Meitas un teātra dēļ esmu gatava iznest ikvienu smagumu," klāsta režisore.

Savukārt attiecībā uz Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja izteikumiem par politisko prostitūciju Poļiščuka pauž pārliecību, ka tie neko nepasaka par viņu, bet gan - "daudz ko pastāsta par vīrieti, kurš šādus vārdus var atļauties publiski veltīt savai kolēģei, sievietei un arī mātei".

Turklāt režisore šo Hermaņa kritiku pretnostata Šlesera sniegtajam atbalstam kā vīrišķības pozitīvajam piemēram.

"Runā, ka dzīvē viss ir līdzsvarā - arī man bažu nav, jo

pašlaik man līdzās kā izteikts pretstats Hermaņa gļēvulīgajai nevīrišķībai stāv Ainārs Šlesers.

Un es ticu, ka ar viņa vīrišķīgo izlēmību un džentlmenisko palīdzību man izdosies paglābt mūsu teātri, lai ko arī skaudīgi neīdētu kāds teātra kolēģis no man pretējās politiskās nometnes," pārdomās dalās Poļiščuka, paužot pārliecību, ka vienīgais svarīgais apsvērums ir tas, ka "teātris turpinās darboties, mana meita paliks Latvijā un es strādāšu savas zemes skatītājiem".