Korejiešu izcelsmes mūziķe Okjunga Lī dzīvo un strādā Ņujorkā, un ir uzskatāma par vienu no interesantākajiem un kritiķu atzītākajiem brīvās improvizācijas žanra pārstāvjiem. Viņas solo albumu «Ghil» pērn publicēja grupas Sunn 0))) dibinātāja Stīvena O’Mellija (Stephen O’Malley) leibls «Ideologic Organ», savukārt tādi mediji kā «VICE Magazine» un «The Wire» nodēvēja to par vienu no gada labākajiem mūzikas ierakstiem. Čellistes mūziku raksturo agresīva un fiziskas enerģijas pārlādēta improvizācija, kas tajā pašā laikā saglabā emocionālu izsmalcinātību un apcerīgu vai pat brīžiem romantisku dabu.

Lī savas karjeras laikā ir sastrādājusies ar tādiem mūziķiem kā Tērstonu Mūru (Thurston Moore) no grupas Sonic Youth, minimālisma komponistu Filu Nibloku (Phill Niblock), multi-mākslinieci Loriju Andersoni (Laurie Anderson), kā arī virkni brīvās improvizācijas autoritāšu, tostarp Evanu Pārkeru (Evan Parker), Metjū Šipu (Matthew Shipp) un arī dažiem citiem šī gada «Skaņu Meža» viesiem: basistu Džonu Edvardsu (John Edwards), trompetistu Vadada Leo Smitu (Wadada Leo Smith) un vokālistu Filu Mintonu (Phil Minton).

Jūs ar savu robusto pieeju patīkami atšķiraties no veselas paaudzes Ņujorkas improvizētāju, kas nemitīgi «atšķaida» savas mūzikas sarežģītāko pusi ar vieglāk pieejamiem elementiem, tādā veidā nodrošinot relatīvus komerciālus panākumus...

- Es saprotu, ko jūs domājat, taču nevaru citu mūziķu vietā spriest, kāpēc tie spēlē tieši tādu mūziku – es tikai ceru, ka viņi to dara tādēļ, ka viņiem tā labpatīk, nevis kādu pragmatisku apsvērumu iespaidā. Arī manis pašas albumi «Noisy Love Songs» un «Nihm», ko publicējusi izdevniecība «Tzadik», satur vieglāk pieejamas atkāpes, taču tās netika iekļautas skaņdarbos, lai skanējums kļūtu «vieglāks» – vienkārši tieši tāds estētisks līdzsvars piemita mūzikai, kas man tolaik «skanēja galvā». Ja es, nodarbojoties ar mūziku, sāktu uztraukties par pārdošanas cipariem un publikas apjomu, man šķiet, ka es nespētu ilgi tā izturēt un zaudētu jelkādu radošu spēku. Tas, ko es daru, nemainīsies no auditoriju labpatikas vai negācijām – man bieži ticis piedēvēts snobisms, taču tieši tā es arī jūtos: «Ja jums patīk, pievienojieties; ja jums nepatīk – netērējiet laiku.»

Kāpēc tieši čells un kāpēc tieši šī mūzika?

- Es pati šo instrumentu neizvēlējos – spēlēju klavieres kopš trīs gadu vecuma un apmeklēju katoļu pamatskolu, kur katram skolēnam nācās vismaz divdesmit minūtes dienā spēlēt kādu instrumentu. Un tad mana mamma man vienkārši kādu dienu paziņoja, ka tas būs čells. Velns viņu zina, kāpēc... (smejas) Tad, sākot ar septiņu gadu vecumu, es mācījos mūzikas skolā un virzījos uz akadēmiskas mūziķes karjeru, taču jau šajā periodā

mani sāka nomākt klasiskajai mūzikai piemītošā disciplīnas kultūra – es izjutu skaidru vēlmi nodarboties ar ko visai atšķirīgu.

Vidusskolā sev atklāju džezu (vēlāk izrādījās, ka precīzāks mani interesējošās mūzikas nosaukums ir «smooth jazz», un tajā laikā šīs mūzikas vieglums man nešķita nosodāms). Tam sekojoši es nolēmu iestāties Bērklija Mūzikas koledžā, kur pievērsos neakadēmiskas mūzikas studijām, un tikai tur pirmo reizi uzzināju, kas ir Mailzs Deiviss un Džons Koltreins. Kā mūziķei mans ceļš pretī džezam bija grūts, jo man nekad īsti nepatika stīgu instrumentu pielietojums šajā žanrā, taču es ar to apradu un pat sāku patiesi novērtēt, kad mācījos aranžēšanu un komponēšanu filmām. Vidusceļu starp akadēmisko mūziku un džezu es atradu brīvajā improvizācijā (lai gan, kad sāku ar to nodarboties, nebiju pazīstama ar šādu žanra nosaukumu vai tā teorētisko pusi), un iestājos laikmetīgās improvizācijas kursā Jaunanglijas konservatorijā. Beigu beigās, 2000. gadā es pārcēlos dzīvot uz Ņujorku.

Vai kopš vidusskolas laikiem esat «sarāvusi saites» ar džezu?

- Es nejūtu, ka būtu šajā tradīcijā diez cik daudz ieguldījusi, izņemot atsevišķu tehnisku aspektu apgūšanu. Tāpēc jāsaka, ka laikam gan esmu sarāvusi šīs saites. No otras puses – ja kādam padomā ir argumentācija, ar kuras palīdzību manu mūziku var pieskaitīt šim žanram, droši nāciet klājā ar ieteikumiem, jo man pašai tādas nav! (smejas)

Jums gan noteikti ir nācies sastrādāties ar mūziķiem, kas džeza mūzikai tomēr atrodas relatīvā žanriskā tuvumā.

- Jā, bet lielākoties šie mūziķi – piemēram, Vadada Leo Smits ar savu avangarda fanka projektu «Organic» – ir apveltīti ar atvērtu radošu domāšanu, un neizrāda spiedienu, lai mans pienesums būtu tikai tādā formā, kādā tas atbilst mūzikas kopējai stilistikai; drīzāk gluži pretēji. Šādos projektos galu galā tieku aicināta, jo pēc to vadītāju domām mans rokraksts atbilst viņu iecerēm, un viss, kas man atliek, ir koncentrēties un būt iespējami prasmīgai tajā, ko daru. Es arī, protams, nodalu dalību projektos, kuros spēlēju citu autoru mūziku, no tādām sadarbībām, kurās visu dalībnieku pienesums ir līdzvērtīgs. Tās ir dažādas muzikālas pozīcijas.

Vai varat atcerēties labāko koncertu, ko jebkad esat sniegusi?

- Es cenšos pārāk ilgi prātā neturēt šādus gaistošus iespaidus. Protams, ir reizes, kad es jūtos, ka sniegtais koncerts ir bijis no visiem viedokļiem «pareizs», taču šādi iespaidi ir tikpat pārejoši, cik neapmierinātības sajūta pēc pašas snieguma. Viss, ko es varu viennozīmīgi pateikt, ir, ka man būtiska ir nepieciešamības sajūta – sajūta, ka nevar nespēlēt.

Vēl viens nozīmīgs rādītājs ir tas, vai man, spēlējot mūziku, nav garlaicīgi.

Kā jūs raksturotu savu pieeju solo improvizācijai?

- Es neteiktu, ka tā ir viennozīmīgi sarežģītāka par kolektīvu improvizāciju, taču tā pavisam noteikti pieprasa gluži atšķirīgu darba tehniku. Spēlējot šādā režīmā, vienīgais mūziķis, ar ko jāsaspēlējas un kurā jāieklausās, esmu es pati – varētu šķist, ka solo improvizācijā mūziķim ir vairāk kontroles, taču neiedomājami bieži gadās, ka mūzika, spontānu lēmumu uzkurināta, diktē virzienu pati. Konkrēti mani mūzikā - solo vai kolektīvā - interesē muzikālu detaļu izsmalcinātība un veidi, kā atrast un pārkāpt jaunas robežas. Tas savukārt nozīmē, ka nereti es sevi ievietoju muzikālās situācijās, no kurām nemaz nav vieglas vai acīmredzamas izejas, un tieši šādos mirkļos es jūtu vistiešāko radošo piepildījumu. Es teiktu, ka galvenās vadlīnijas ir spēja klausīties un kustināt abas smadzeņu puslodes – ir svarīgi pazaudēties šajā mūzikā, taču tajā pašā laikā nezaudēt orientierus un ideju par to, kā tai būtu jāskan pabeigtā formā.

Jūsu pēdējais solo ieraksts «Ghil» izklausās krietni atšķirīgi no senākiem darbiem, piemēram, «I Saw the Ghost...»...

- Tas ir pateicoties mūziķim Lasem Marhaugam (Lasse Marhaug) no Jazkamer, kurš ierosināja albumu ierakstīt analogi, respektīvi, lentēs, un tādā veidā piešķīra ierakstam visai savdabīgu skanējumu.

Vai, uztverot abus minētos ierakstus kā atskaites punktus, varam paredzēt, kāda būs jūsu uzstāšanās Rīgā?

- Domāju, ka nē. Tas tādēļ, ka, pirmkārt, «I Saw The Ghost Of An Unknown Soul And It Said...» tika laists klajā jau vairāk kā sešus gadus atpakaļ, un mans rokraksts pa šo laiku ir krietni mainījies. Otrkārt, es apzināti atturos no jebkādām iepriekš konstruētām idejām par to, ko un kā es spēlēšu koncertos. Lielākoties es pat nezinu, ar ko sākšu, pirms uzkāpju uz skatuves!

Mūzikas izdevējs Trevors Brents, piemēram, uzskata, ka brīvā improvizācija ir lielpilsētu mūzika, jo tā savā dabā ir tāda pati, kā dzīve metropolēs – konstanti mainīga, neparedzama, trokšņaina, utt.

- Interesanta analoģija, taču es nezinu, vai varu tam piekrist. Kaut vai tikai tāpēc, ka dzīvot mazpilsētās man būtu daudz grūtāk! (smejas) Man arī nepatīk šajā apgalvojumā iekļautais pieņēmums, ka brīvā improvizācija ir tik jau nu sarežģīta un prasīga. Tā gluži vienkārši zināmas iekšējās komplekcijas cilvēkiem patīk labāk nekā citiem, taču ir neiespējami, pēc tā vadoties, veikt pieņēmumus par šo cilvēku dzīvesveidu. Pavisam nesen es apmeklēju kādu brīvās improvizācijas koncertu Korejā, un pasākuma vadītājs (nez, kāpēc tāds vispār bija vajadzīgs) ievadīja mūziķu priekšnesumu ar vārdiem par to, cik viņu mūzika ir izaicinoša un nepieejama. Man tas šķita lieki un kaitinoši – publikā bija daudz ar brīvo improvizāciju līdz šim nesastapušos klausītāju, kas sekojošo priekšnesumu uztvēra ar ovācijām, un viņiem nebūt nebija vajadzīga šāda iebiedēšana.

Es jums varētu piekrist – brīvā improvizācija klausītājam, neatkarīgi no tā sagatavotības, piedāvā tik daudz brīvības interpretācijā, konteksta piemeklēšanā, kā arī estētiskā un emocionālā vērtējumā.

- Tieši tā. Un tieši tāpēc šo subkultūru nevajadzētu piepildīt ar klišejām – ar tām jau tā ir pilna lielākā daļa pasaules mūzikas. Mūziķu vidū esmu novērojusi tendenci brīvo improvizāciju savaldīt «nerakstītos likumos», kanonos un radošas valodas ierobežojumos, attiecīgi kuriem katram šī žanra mūziķim it kā būtu jāspēlē zināmā veidā. Tātad brīvā improvizācija šajos gadījumos nemaz nav tik «brīva», un manī tas izraisa nepatiku. Es labprātāk sadarbojos ar mūziķiem, kam ir sava, individuāla valoda. Kas attiecas uz šī žanra «underground» statusu – mani tas neuztrauc, jo mūsdienās teju viss, kam nevar padungot vai padziedāt līdzi, kļūst vai nu margināls, vai nu elitārs.

Reizēm šķiet, ka emocionālais saturs jūsu mūzikā ir apzināti neviennozīmīgs.

- Tas tādēļ, ka es nemaz nevēlos mūzikā «nest» nepārprotamus emocionālus vēstījumus – ir svarīgi, lai cilvēki, to klausoties, justu jebko, kas viņiem šķiet nepieciešams. Tik tālu, cik tas atkarīgs no manis, es cenšos tikai «uzlauzt» to konvencionālo sienu, kas pastāv starp publiku un mūziķi – tāpēc arī bieži vien koncertu laikā pārvietojos pāri telpai vai spēlēju pa vidu publikai, vai iespēju robežās «uzrunāju» koncerttelpas individuālo akustiku.

Vai varat atminēties iespaidus, kas mainījuši jūsu radošo valodu?

- Varu, bet neteikšu! Es strikti sargāju atmiņas par mirkļiem, kas man atgādina, cik sasodīti patīkami ir spēlēt mūziku.

_{Nepieradinātās mūzikas festivāls «Skaņu Mežs’2014» notiks 10. un 11. oktobrī mūzikas namā «Daile». Tajā citu starpā uzstāsies arī tādi mūziķi kā Bliksa Bārgelds (Blixa Bargeld), Marisa Nadlere (Marissa Nadler), Endijs Stots (Andy Stott) un Roberts Henke (Robert Henke) jeb Monolake.}

Vairāk info: www.skanumezs.lv