Augša «Troksnis no bēniņiem»

Ierasts, ka galvenie notikumi pašmāju hiphopa kultūrā norisinās galvaspilsētā, Rīgā. Ir mums kreisais krasts, labais krasts, «DDA» bītmeikeri u.tml. Tomēr šis gads hiphopa mūzikas vēsturē ieies ar to, ka spilgtu debijas albumu izdevusi četru reperu apvienība «Augša», kas par savu mājvietu dēvē «betona džungļus» - pilsētu Jelgavu. Rihards Štrauss, Vilnis Sēlis, Andrejs Markovs un Ruslans Fadejevs ir katrs ar savu balsi, savu vīziju, savu Jelgavas sajūtu (lielisks piemērs «Uz promenādi»). Savas rīmes puiši uzlikuši uz astoņdesmito, deviņdesmito gadu bītiem, mūsdienu hiphopa tendencēm īpaši pakaļ neskrienot.

Vietām gan teksti provocē un nešķiet korekti («Vēl tā pidaru būšana...» (dziesmā «Lāčplēsis»)), taču katram savs viedoklis, un, ja māksla provocē, tad taču tā ir dzīva.

Albumā trīs dziesmās piedalās DJ Monsta.

Mākslinieciskā vērtība: 4/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 3/5

Anete Stuce «Apstāzija»

Grupas «Rīgas Modes» taustiņniece, LR3 raidījuma «Etnovēstis» vadītāja Anete Stuce šogad tā starp citu publicējusi dziesmu albumu «Apstāzija», kas sacerēts laika posmā no 2011. līdz 2012. gadam. Un, starp citu, tas ir brīnišķīgs!

«Edgars Rubenis «Monas de Bo» otrā albuma laikos man bija ierādījis Drop D ģitārskaņojumu, tad arī atskārtu, ka tādējādi rodas mazāk banālas mūzikas kompozīcijas. Un vēlāk atklāju arī, ka varu izteikties latviešu valodā. Vispār es droši vien nebūtu vairāk par trim dziesmām radījusi, ja El Mars jeb Raimonds Gusarevs toreiz nebūtu mani pieaicinājis piedalīties viņa solokoncertos, vēlāk arī Miks Magone deva sajūtu, ka manas dziesmas ir koncertu vērtas, aicinot iesildīt Zemlikas festivālu un piedalīties tūrē ar «Nielslens Lielsliens»,» stāsta pati Anete.

Anetes zemais dziedājums, indiešu tampuras fons, akustiskā ģitāra - tas viss veido netveramu muzikālu noskaņu.

Viens no labākajiem «guļamistabas» ierakstiem, kāds pašmāju mūzikā dzirdēts. Īsts, nesamākslots un «hipsterisma» neskarts.

Mākslinieciskā vērtība: 5/5

Tehniskā kvalitāte: 3/5

Rezonanse: 1/5

Laika suns «Gaismas lādiņš»

Šogad pašmāju mūzikā inteliģenta moderna rokmūzika sevi apliecinājusi arvien drošāk un skaļāk. «The Pink Eelephant» citē sešdesmitos, «Manta» un «Gaujarts» seko astoņdesmito gadu «Dzelteno pastnieku» un «NSRD» pēdās, bet tādas grupas kā «Idygo» un «Laika suns», smeļas no deviņdesmito gadu alternatīvā roka kausa.

«Positivus» festivālā prezentētais «Laika suns» debijas albums «Gaismas lādiņš» (I Love You Records) noteikti ir viens no gada spilgtākajiem latviešu roka albumiem, sakausējot savā skanējumā elementus no deviņdesmito britpopa, postgrandža, piemetot klāt šo to no pēdējā gadu desmita digitālajām dekorācijām. Grupas līderis Arnis Račinskis ar «Gaismaslādiņu» turpina viņa iepriekšējās grupas «mofo» uzņemto kursu, rūpīgāk destilējot katru noti, katru skaņu. Tieši viņš atbildīgs par albuma skanējumu, pavadīdams ierakstu studijā daudzas negulētas naktis.

Ierakstā saklausāmi citāti no «Queens of the Stone Age», «Verve», «Arctic Monkeys», «Supergrass», «Tame Impala», «Radiohead», brīžiem Arņa melodiskais dziedājums disonē ar smagnējiem ģitāras rifiem, radot sajūtu, ka pa vidu trūkst kāda saistoša elementa. Saturiski šis ir «šķiršanās albums», attiecību albums - mīlestības albums.

«Gaismas lādiņa ideja saknē droši vien ir saules reaktors. Zelts uz gredzena tavā pirkstā ir radies, eksplodējot mirstošai zvaigznei. Šis divu vārdu salikums ir tuvināts apzīmējums iemīlēšanās sajūtai. Bīstams reaktors, kuram mirstot var rasties zelts,» albuma ideju skaidro pats Račinskis.

Mākslinieciskā vērtība: 5/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 3/5

Ingus Baušķenieks «Sentiment et Mélancholie»

«Sentiments un melanholija» («Sentiment et Mélancholie») - šāds vārdu salikums leģendārajam «dzeltenajam pastniekam» Ingum Baušķeniekam pa galvu maisījies kādus 25 gadus. Šogad šīs izjūtas satikušās, un meistara Tērbatas ielas studijā īstenojušās jaunā solo albumā. Atšķirībā no iepriekšējā albuma «Čūska», ko varētu dēvēt par Baušķenieka rokmūzikas albumu, šis ir atgriešanās pie astoņdesmito gadu skanējuma. Ieraksts veikts gandrīz pilnīgi analogajā tehnikā, turklāt pat nelietojot daudzceliņu ieraksta sistēmas.

Kā ierasts, nekāda apzināta albuma veicināšanas kampaņa netika īstenota. Ingus pārgājis turpat pāri ielai un albumu prezentējis šaurā lokā kādas brīvdienas pievakarē bufetē «Gauja».

«Dziesmu saturs ir pēdējo gadu iekšējie izdzīvojumi, jūtu dzīve un svaigie iespaidi nelielajos izbraukumos uz Korsiku, garīgi meklējumi, skaņu, efektu un producēšanas paņēmienu atkalatradumi pēc 20 gadiem, pavadītiem «digitālās ziemas» viltus ilūzijās,» intervijā «Latvijas Radio» komentē mūziķis.

Ja albumā būtu kaut viens radiodraudzīgs (lasīt - hits) skaņdarbs (kā savulaik «Čības», «Zvēri nāk»), tad šis ieraksts noteikti rezonētu daudz plašāk.

Klasika no klasiķa!

Mākslinieciskā vērtība: 5/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 2/5

Pērkonvīri «Dindaru»

Tautas mūzikas laukā karogu jau kuro gadu augstu uz priekšu nes izdevniecība «Lauska», kuras apgādā izdoti vairāki interesanti tautas mūzikas ieraksti (Sviests 6, Vilki, Lāns u.c.). Interesantu ierakstu šogad sarūpējis «Auļu» mūziķis Kaspars Bārbals, iarakstot skaņu celiņu filmai «Kurši», tomēr, ja jāizceļ kāds viens šā žanra darbs (Iļģi, Biruta Ozoliņa šogad klusējuši), tad tas būtu projekta Pērkonvīri ieraksts «Dindaru».

«Pērkonvīru» pamatsastāvā muzicē ne tikai vīri Mikus Čavarts, Tālis Gžibovksis, Imants Daksis, Kalvis Vītols, bet arī sievas - Kristīne Ādmine, Inita Šalkovska un Ieva Nīmane.

Imanta Dakša balss tautas mūzikas vidē izklausās īpaši jaudīga.

Mākslinieciskā vērtība: 4/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 1/5