Jāpiebilst, ka ap Otello jauniestudējumu, ar kuru tika atklāta Metropolitan opernama 2015./2016. gada sezona, tika radīta liela interese jau krietnu brīdi pirms pirmizrādes: lielizmēra izrādes reklāma visā Ņujorkā, plakāti metro stacijās (manuprāt, tā ir lieliska doma – Bronksā un Kvīnsā izlikt plakātus, kas vēsta, ka greizsirdība nebūt nav labākais attiecību risinājuma variants, pie viena pavēstot, ka izrāde pieejama ne tikai prominencēm, bet arī t.s. vienkāršajai publikai, jo biļešu cenas MET operā ir ļoti demokrātiskas – sākot no 27 dolāriem), Aleksandra Antoņenko jeb mora Otello portrets uz opernama jaunās sezonas bukleta vāka... Arī lielā ažiotāža pirmizrādes vakarā 21. septembrī, pēc kuras parādījās ne viena vien fotoreportāža ar prominenču ierašanos (to apmeklēja Helēna Mirena, Brūka Šīldsa, Helēna Kristensena, aktieris Aleksandrs Skarsgārds u.c.), pārpildītās skatītāju krēslu rindas Taimskvērā, kur tika nodrošināta pirmizrādes tiešraide, liecināja – šī sezonas atklāšanas pirmizrāde ir ievērojams notikums Ņujorkas mākslas dzīvē. Par to pārliecinājāmies arī mēs, jo dienā, kad baudījām Otello izrādi, to apmeklēja arī leģendārais dziedātājs Plasido Domingo, kurš pēc izrādes veltīja atzinīgus vārdus mūsu lieliskajam tenoram, uzslavējot viņu par veikumu.

Runājot par izrādi, laikam īsi der atgādināt tās vēsturi: pēc Šekspīra drāmas tapusī Verdi opera savu pirmizrādi piedzīvoja 1887. gadā Milānas operteātrī Teatro alla Scala, un šis opermūzikas šedevrs bieži ticis minēts kā viens no izcilākajiem Verdi veikumiem. Turklāt nostāsti vēsta, ka šis darbs varēja arī netapt – pēc Aīdas panākumiem un Rekviēma uzrakstīšanas Verdi paziņoja, ka dosies pensijā, un tikai pēc vairākus gadus ilgas pārliecināšanas, ko uzņēmās libretists Arigo Boito un mūzikas izdevniecība Giulio Ricordi, Verdi tomēr piekrita uzņemties šā jaunā un vērienīgā darba rakstīšanu. Iespējams, tieši tādēļ šajā operā nav āriju (vismaz Otello lomai rakstītu), kas būtu kļuvušas par hitiem (ja tā vispār var izteikties par opermūziku), un tomēr

latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko ar uzticēto lomu tika galā lieliski, ne reizi vien izpelnoties izlutinātās Ņujorkas publikas aplausus un ovācijas.

Tieši uz viņa piemērotību šai lomai norādījis arī laikraksta The New York Times apskatnieks, uzsverot, ka latviešu tenora vokāls ir sulīgs un piesātināts, bet ainā, kur viņš prasa Dievam, kādēļ viņam uzlikts šāds pārbaudījums – neuzticīga sieva -, latviešu tenora dziedājums viegli un skaisti sasniedz augšējo si bemolu. Runājot par mūsu dziedātāja aktierisko sniegumu, neviļus prātā nāk viņa intervija žurnālam «Figaro», kur par Otello lomu dziedātājs teic, ka greizsirdība ir vienas no briesmīgākajām un postošākajām jūtām, kādas jelkad jāpiedzīvo cilvēkam. Vismaz mums šķita, ka to viņš nospēlēja lieliski, vienubrīd uzticoties savām jūtām un Dezdemonas apgalvotajam, ka viņa savam vīram un mīļotajam cilvēkam ir uzticīga, bet jau nākamajā brīdī ļaujoties Jago kūdīšanai un ticot viņa teiktajam, ka Dezdemona ir kļuvusi neuzticīga. Par izrādes kulmināciju noteikti uzskatāma aina, kad Otello ierodas pie aizmigušās Dezdemonas, skūpsta viņu un tad, kā izteicies kāds skatītājs, nevis viņu nožņaudz, bet gan «eleganti nosmacē ar spilvenu»... Katrā ziņā, skatoties izrādi, es itin viegli noticēju, ka Aleksandra Antoņenko atveidotais Otello sajūk prātā aiz greizsirdības, kaut gan, protams, var rasties jautājums, kādēļ viņa varonis tik viegli ļāvās Jago kūdīšanai un indes pilināšanai. Bet šis jautājums varbūt lai paliek psihologu ziņā...

Pievēršoties pārējiem galveno lomu atveidotājiem, noteikti ir vērts pieminēt gan aktieriski, gan vokāli spožo dziedātāju Sonju Jončevu (Sonya Yoncheva), kura jau nodēvēta par Metropolitan uzlecošo zvaigzni un kuras sudrabaini spožais soprāns un aktieriskās spējas īpaši labi bija novērtējamas gan Vītola dziesmā (Willow song), gan citos iznācienos (piemēram, dziedājumā Ave Maria). Viņas spēlētā Dezdemona bija pārliecinoša, liekot noticēt mīlestībai pret savu vīru un nevainībai brīžos, kad viņai nācās pārdzīvot Otello greizsirdības lēkmes. Ne velti daudzi kritiķi jaunajai dziedātājai, kura pirms gada kļuvusi par māmiņu, paredz veiksmīgu karjeru ne tikai Metropolitan operā, bet arī citos pasaules ievērojamākajos opernamos.

Īsti savā vietā noteikti bija serbu baritons Želko Lučičs (Željko Lučič), kura spēlētais Jago ne reizi vien izraisīja šermuļus – tik perfekti gan vokāli, gan aktieriski atveidotu ļaundari sen nebija gadījies redzēt! Viņa sniegumu ik pa brīdim atzinīgi novērtēja arī publika, kas skatījās 6.oktobra izrādi; daudz labu vārdu dziedātājam veltījuši arī amerikāņu mūzikas kritiķi.

Šādi varētu uzteikt ikvienu solistu, kas iesaistīts Otello uzvedumā, taču daudz atzinīgu vārdu gribētos veltīt maestro Jannikam Nezē-Seguinam (Yannick Nézet-Séguin), kurš ir arī izrādes muzikālais vadītājs, – viņa diriģētais Metropolitan orķestris skanēja pārliecinoši, dzidri un izcili, taču ne uz brīdi nenomāca dziedātājus (šī nelaime diemžēl piemīt daudziem orķestriem, neļaujot izbaudīt dziedātāju sniegumu), tāpat izcils bija Metropolitan koris, kam jāiejūtas daudzos un dažādos tēlos, vienlaikus neaizmirstot par muzikālo pusi. Ar šo uzdevumu abi kolektīvi tiek galā lieliski!

Pavisam noteikti nedrīkst aizmirst pieminēt izrādes vizuālo pusi (scenogrāfs Ess Devlins, kostīmu māksliniece Catherine Zuber, gaismu dizainers Donalds Holders), iespaidīgo scenogrāfiju, kas savā būtībā ir vienkārša - uz skatuves novietotas vien vairākas šķērssienas, ko ik pa brīdim papildināja pārvietojamas caurspīdīgas stiklaplasta (varbūt – plastmasas?) konstrukcijas, kas, sabīdītas dažādos veidos un konfigurācijā, palīdzot attēlot gan pili, gan Dezdemonas guļamistabu u.tml. (šajos brīžos telpa tika papildināta ar visai lakoniskiem interjera priekšmetiem, piemēram, gultu). Īpaši jāuzsver, ka dekorācijas ik pa brīdim paspilgtināja lieliska gaismu partitūra un videoprojekcijas, kas atveidoja gan zibeņus (ainā, kad tiek gaidīti kipriešu kuģi, kas cietuši vētrā), gan ar sarkaniem prožektoru uzplaiksnījumiem fantastiski vizualizēja Otello greizsirdības moku ainu. Izrādi lieliski papildināja arī Catherine Zuber veidotie tērpi.

Kopumā vērtējot izrādi, jāteic, ka tā nedaudz atgādināja lieliski veidotu filmu HD kvalitātē – gan vizuāli, gan muzikāli absolūti nevainojams iestudējums. Lai vai kā, šī izrāde nekaitināja un nekrita uz nerviem, kā tas dažkārt mēdz būt ar izslavētiem iestudējumiem; drīzāk tā ļāva lieliski pavadīt vakaru Ņujorkā, gandrīz trīs stundu garumā izbaudot vienu no skaistākajiem operu iestudējumiem, kādu man gadījies redzēt. Un neapšaubāmi to ļāva izdarīt lieliskās vietas opernama parterā, par ko liels paldies Metropolitan pārstāvei Mišelai Zelmanei! Savukārt «Otello’s Kiss» jeb «Otello skūpsts», ko minēju virsrakstā, bija Metropolitan mārketinga ļaužu izgudrotais visnotaļ eksotiskais kokteilis (mandeļu liķieris ar prosecco un vēl šādām tādām sastāvdaļām), ko varēja izbaudīt izrādes starpbrīdī, iztērējot tieši 18 dolārus. Taču

izrādes sniegtais baudījums bija pietiekams arī bez kokteiļa, un Otello skūpstu – šoreiz gan virtuālu – saņēmām tāpat, kārtējo reizi izjūtot lepnumu par lieliskajiem latviešu operdziedātājiem, kas spoži pārstāv mūsu valsti prestižākajos pasaules opernamos.

Starp citu, tiem, kas vēlas izbaudīt šo operu, iesakām sestdien, 17. oktobrī, doties uz kinoteātri Kino Citadele, kur būs iespējams noskatīties Otello tiešraidi no Metropolitan (tā skatāma kinoteātros visā pasaulē), vai doties uz Ņujorku, kur izrāde atkal būs skatāma nākamā gada pavasarī (aprīlī un maijā; vairāk informācijas pieejama Metropolitan mājaslapā).

Jāpiebilst vēl, ka šosezon uz Ņujorkas opernama skatuves skanēs arī citu latviešu operdziedātāju balsis: dziedātāja Kristīne Opolais nākamā gada martā piedalīsies izrādēs Manona Lesko un «Madama Butterfly», savukārt aprīlī Doniceti operas Roberto Deverē jauniestudējumā piedalīsies izcilais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča.