Sveicam jūs kā grupu ar 20 gadu skatuves jubileju!

Jevgēņijs Krupeņins: Paldies!

Mirta Krupeņina: Paldies, tā arī ir. Pirmoreiz ar grupu «Mirta & Hot Acoustics» uzstājāmies 1994. gada rudenī festivālā «Bildes». Tad arī sākām spēlēt tieši akustisko blūzu.

Kāpēc tāds lēmums – spēlēt akustiski?

J.K.: Ideja radās tad, kad spēlējām ar Jāni Vanadziņu [ģitāristu un tā dēvēto Latvijas blūza tēvu – red.] grupā «Hot Dogs». Tas bija elektriskā blūza projekts, bet tad izdomājām, ka dažādībai koncertos vajag uzspēlēt arī akustiski, lai publika nenogurtu. Tā to darījuši arī kaut vai tie paši «Led Zeppelin».

M.K.: Un man savukārt tā ideja bija tāda, ka blūza saknes tomēr ir akustikā, elektriskais blūzs nācis pēc tam. Ģitāristiem, protams, ļoti patīk elektriskās ģitāras, bet man šķiet, ka akustiskais instruments ir vairāk dvēselei, tas ir dzīvs, elpo. Arī, piemēram, mutes ermoņikām ir ļoti dzīva skaņa. Kā Saša [Aleksandrs Šlujevs, grupas dalībnieks – red.] sāka tās spēlēt, tā sirds uzreiz salēcās!

J.K.: Jau pirmajā sastāvā uzreiz bija arī pianists Gints Žilinskis, kurš nu jau kļuvis par lielu meistaru un var nospēlēt būtībā jebko. Tolaik viņam tik viegli šajā stilā negāja, bet jau pēc trim mēnešiem viņam savai grupai piedāvāja pievienoties arī Pits Andersons.

Gints nu jau tiešām saistās ar izteiktu retro piesitienu, it īpaši boogie-woogie stilā.

M.K.: Jā, viņš viennozīmīgi ir stila meistars!

J.K.: No pirmā sastāva Saša Šlujevs toreiz aizgāja, un pieņēmām Andreju Jahimoviču, kurš bija Rīgas Rokkluba prezidents.

Rokklubs arī organizēja Latvijā pirmo blūza festivālu, kas notika vēl 1984. gadā. Tajā piedalījāmies arī mēs, līdz ar to var teikt, ka šogad svinam arī 30 gadu jubileju, kopš vispār spēlējam blūzu!

Atgriežoties pie «Mirta & Hot Acoustics» sākuma, tātad nolēmāt, ka jāspēlē akustiski. Gadu laikā nav bijusi vēlme pamainīt šo uzstādījumu?

M.K.: Ir, tādēļ mums ir arī paralēls projekts «Mirta & Co», kur spēlējam elektrisko blūzu jeb blūzroku. Ar to, starp citu, uzstāsimies jau svētdien, 27. jūlijā, brīvdabas atpūtas parkā «Egle», Rīgā.

Jūs tagad dzīvojat Bristolē, Anglijā. Līdz ar to Latvijā jūs diez ko bieži dzirdēt nevar. Jāizmanto iespēja.

M.K.: Jā, tā sanāk, jo bieži atlidot diemžēl nevaram. Mēs braucam četratā kā ģimene: divas biļetes mums un divas ģitārām. Sanāk padārgi.

J.K.: Sanāk atbraukt uzspēlēt pa nullēm.

Bristole mūzikas industrijā primāri saistās ar triphopa skatuvi – «Massive Attack», «Portishead», Tricky, tādiem māksliniekiem. Kā tur pārstāvēta blūza skatuve?

M.K.: Blūzs tur nav tik populārs.

J.K.: Pirms 20 gadiem vēl bija, bet tagad laiki mainījušies. Šobrīd mūzikas skatuvi pārņem modernā mūzika, jo Bristole ir jauniešu pilsēta. Studentu pilsēta.

M.K.: Studentiem vecais blūzs vairs tik ļoti neinteresē, taču ir tur sava publika, kuriem tiešām patīk, kuri ciena blūza saknes. Kad uzstājamies, cilvēki ir ļoti atsaucīgi un pārsteigti, ka spēlējam dziesmas, ko daudzi ir jau aizmirsuši.

Tātad spēlējat Bristoles klubos?

M.K.: Jā, diezgan regulāri. Cenšamies iekļauties tajā koncertdzīvē. Ir lielākas, mazākas skatuves, testējam, kā angļi kurā brīdī reaģē. Tā ir īpaša publika. Ja viņiem patīk, to ļoti izrāda, ja nepatīk, tad galīgi nav omulīgi.

J.K.: Viņi klausās ĻOTI uzmanīgi. Publika ir izglītota mūzikā, zina roka klasiku un vēl daudz ko citu. Viņiem jau no bērnības visa aktuālā mūzika skan radiostacijās.

M.K.: Par mums viņi ļoti brīnās, it īpaši, kad uzzina, ka esam no Latvijas. Parasti viņi domā, ka esam no Amerikas, ja jau spēlējam tik stilistiski tīru blūzu. Sanāk, ka popularizējam Latviju un mūsu mūziku, stāstām viņiem par mūsu valsti, galvaspilsētu.

Ko no jums gaidīt Siguldas koncertā? Top kāda speciāla programma?

M.K.: Mēs vienmēr rūpīgi gatavojamies katram koncertam. Dziesma, ko esam dziedājuši pirms gada, tagad skan jau pavisam citādāk. Tas nāk ar pieredzi. Pamatā spēlējam 20. gadsimta sākuma blūzu.

Vai mēdzat retro stilā pārveidot arī jaunākus skaņdarbus?

M.K.: Izpildām dažas Dženisas Džoplinas (Janis Joplin) dziesmas. Publika vienmēr ļoti vēlas, lai kaut ko nodziedu no viņas repertuāra, man arī nav iebildumu.

J.K.: Mirta sākotnēji dusmojās par šo nemitīgo salīdzināšanu, bet tā balss tiešām ir tik līdzīga, ka sapratām – bez tā neiztikt.

Nu jau arī Bristolē cilvēki saka to pašu, ko Latvijā, – Mirtai vajadzētu nodziedāt kaut ko no Dženisas, tas varētu būt ļoti līdzīgi!

M.K.: Acīmredzot cilvēkiem mūzikas asociācijas ir vienādas gan šeit, gan tur. Uzskatu, ka arī Latvijā mūzikas kultūra ir augstā līmenī. Vispār Latvijā vidusslānim noteikti ir daudz augstāks kultūras līmenis nekā Anglijā. Mēs esam dvēseliskāki, garīgāki. Viņi ir brutālāki. No salas.

Kā jūs izvēlaties, ko no lielā blūza kataloga spēlēt? Vienkārši klausāties visu pēc kārtas?

M.K.: Mēs vispār ļoti daudz klausāmies dažādu mūziku. Blūzu mājās pat tikpat kā neklausos. Ja vajag darbam, tad jā. Lai gūtu kādu emocionālu iedvesmu, paņemtu sev kādu niansi. Man patīk izpildīt vecas dziesmas, bet transformējot tās caur sevi, iedodot tām jaunu dzīvību. Noslīpējot tās kā pērlītes.

J.K.: Labas dziesmas nav nemaz tik viegli atrast. Ja kaut ko atrodu, tad noteikti to uzreiz parādu Mirtai, jo viņa ieklausās, pamēģina padziedāt, lai saprastu, vai tas varētu derēt. Mirta nevar izpildīt jebko vienkārši tāpat, lai tikai smuki skanētu. Dažreiz viņa atsakās kaut ko dziedāt teksta dēļ, jo arī tas ir svarīgs. Vecajā blūzā gadās pat seksuāli vulgāras dziesmas!

M.K.: Ja nejūtu dziesmas vibrāciju ar sevi, tad nevēlos to dziedāt.

Mārtinam Skorsēzem (Martin Scorsese) ir filma «The Blues», kurā viņš lieliski parāda blūza sakņu ceļu pagātnē uz Rietumāfriku. Respektīvi, to, ka blūzs patiesībā cēlies no turienes. Vai jūs arī rokaties tik senā pagātnē?

M.K.: Speciāli nerokamies. Protams, ir interesanti izpētīt to ceļu, bet apzināti pārnest kaut ko no afrikāņu mūzikas uz šejieni nevēlamies, jo tas jau būtu mākslīgi. Tajā pašā laikā ir interesanti iepīt kaut kādas tādas nianses, kas liek koncerta laikā pēkšņi iestāties pilnīgam klusumam, pat spēlējot britu «pabā». To mirkļu dēļ ir vērts slīpēt tās pērlītes.

J.K.: Es astoņdesmitajos gados biju uz neilgu laiku aizrāvies ar indiešu mūziku. Mēs kopā ar ģitāristu Valēriju Beļinovu, kurš tolaik bija Noras Bumbieres vīrs, spēlējām džeza un indiešu mūzikas sajukumu. Līdzīgi kā to darīja Džons Maklaflins(John McLaughlin) ar «Mahavishnu Orchestra». Uzstājāmies pat Čaikovska konservatorijā Maskavā un tikāmies ar Indijas vēstnieku! Tā ir bijusi mana ciešākā saskarsme ar pasaules mūziku.

M.K.: Bet to patiesībā var just, jo tad, kad Žeņa spēlē blūzu, viņš mēdz tajā iepīt kaut ko tādu neparastāku, pieredzē balstītu. Arī kaut ko no «opušiem» [Jevgēņijs bijis arī rokgrupas «Opus Pro» ģitārists – red.].

J.K.: Toreiz nonācu grupā, jo Alex’am [Oļegam Andrejevam, «Opus Pro» vokālistam un līderim – red.] ļoti iepatikās mans amerikāniskais skanējums, spēlējot ar slaideri. Jebkādi pavērsieni mūzikā tevi tikai bagātina, tādēļ arī Anglijā ļoti daudz ejam uz dažādiem koncertiem. Gan uz country, gan heavy metal!

Vai jūs mēģināt arī paši komponēt retro blūza vai kādā citā stilistikā?

J.K.: Drīzāk pārveidojam jau vecas dziesmas savā skanējumā. Strādājam pēc formulas, ka galvenais dziesmā ir ļoti precīzs ritms un tad skaista melodija, kas pašiem ļoti patīk, lai būtu prieks to spēlēt. Es mēdzu kaut ko arī sacerēt. Kad paņemu rokās ģitāru un sāku spēlēt trīs četrus akordus, tad galvā jau rodas dažādas idejas, taču tas nav pašmērķis.

M.K.: Tāpēc, ka tie briljanti un pērles, kas jau ir, ir ļoti augstā līmenī. Negribas sacerēt tikai tādēļ, lai CD vāciņā būtu rakstīts tavs vārds. Mums nav tāda ego.

J.K.: Es daudz sacerēju Rokkluba laikos astoņdesmitajos gados. Toreiz uztaisīju arī jaunu aranžējumu Paganīni «Kaprīzei», kas kļuva par lielu hitu, ko uzspēlēt uz bis rokkoncertos, braucot tūrē pa Padomju Savienību. Taču visiem zināms, ka tautai primāri koncertos gribas dzirdēt zināmus hitus. Tā tas bijis vienmēr.

Tad gaidām Siguldā Dženisas Džoplinas atgriešanos!