Tēlnieks stāsta, ka pie idejas nonācis, mēģinot sajust Ēvaldu Valteru un saprast, kā viņu sasaistīt ar Kuldīgu. Īpaši atbraucis vēlreiz apskatīties, izstaigāt pilsētu, kurā bijis arī iepriekš, secinot, ka šeit nevajag veidot kaut ko ļoti avangardisku un mežonīgu. «Zibeņi vai diskobumbas pilsētā neiederētos,» izteicies Mikāns.

Tāpat mākslinieks skatījies Valtera filmas un fotogrāfijas, lasījis par Valteru pieejamo informāciju. No lasītā secinājis, ka Valters ir daudzām paaudzēm pazīstams, mīļš aktieris, tulkotājs, kādreizējais latviešu strēlnieks. Tāpēc izvēlējies aktieri attēlot reālistiski, veidot pieminekli draudzīgu, vienkāršu, bet vienlaikus cēlu.

Sākotnējā iecere bijusi, ka Ēvalds Valters, pārliecies pār tiltiņu, met Alekšupītē monētiņu uz atgriešanos, taču tad sanācis, ka Valters atrodas ar muguru pret publiku. Vēlāk radusies ideja par to, ka Valters varētu barot baložus, bet nav izdevies atrast pamatojumu, kāpēc tieši baložus. Visbeidzot autors izlēmis slaveno aktieri nosēdināt pie galdiņa, lai gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi varētu atnākt un ar viņu kopā apsēsties iedzert tēju, par mākslinieka ieceri skaidroja pašvaldības pārstāve.

«Kafija ir aplikta ar akcīzes nodokli kā izlepušo prece, tēja - tas ir tuvāk tautai,» jokoja Mikāns, skaidrojot, ka sākotnēji domāts, ka Valters pie galdiņa varētu dzert kafiju, bet nav bijusi pārliecība, vai aktieris kafiju vispār dzēris. No ieceres par baložu barošanu konkursam iesniegtajā piedāvājumā palicis uz galdiņa nosēdināts putns. «Tikai putniem un radošai domai nepastāv robežas,» filozofiski pauda tēlnieks.

Mikāns strādā pārsvarā ar bronzu, ko uzskata par atbilstošāko materiālu mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Iecerēts, ka pieminekli atlies bronzas lietuvē Lietuvā. Tēlnieks uzskata, ka piedāvājumu iespējams attīstīt tālāk, dažādās vietās pilsētā izvietojot kādus priekšmetus, kurus Valters varētu būt atstājis, piemēram, lietussargu, cepuri, cimdus, grāmatu, tādējādi katru gadu papildinot pilsētvidi ar jauniem objektiem. Tas varētu patikt tūristiem, pauda pieminekļa autors.

Mikāns uzskata, ka par pieminekļa novietni jālemj kopā ar pilsētas arhitektiem, kas pārzina pilsētvidi un apakšzemes komunikācijas. Būtu vēlams novietot pieminekli vietā, kur uzturas daudz cilvēku, lai Ēvalds Valters nejustos vientuļš. «Garlaicīgi vienam dzert tēju,» uzskata mākslinieks.

Mikāns sacīja, ka juties priecīgs, uzzinot, ka uzvarējis konkursā. Iepriekšējā konkursā par Valtera pieminekļa izveidi tēlnieks neesot piedalījies.

Oskars Mikāns ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, maģistra grādu ieguvis Tama Mākslas universitātē Tokijā, Japānā. Mikāna lielāka formāta darbi skatāmi Latvijā, Somijā un Japānā, bet mazākas formas darbi aizceļojuši pa visu pasauli, skaidroja Duļbinska.

Atkārtotais konkurss par Valtera pieminekli tika izsludināts šī gada aprīlī. Pavisam konkursā tika saņemti pieci priekšlikumi - «Ēvalda Valtera sirds ābelīte», «Tējas tase kopā ar Ēvaldu Valteru», «Skatuve», «Kalns» un «Paceltais akmens».

Konkursa žūrijas komisijā darbojās Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa («Kuldīgas novadam»), Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, Latvijas Republikas 12.Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa (V), Kuldīgas novada pašvaldības izpilddirektore Ilze Dambīte-Damberga, Kuldīgas novada pašvaldības Būvniecības nodaļas vadītāja Jana Jākobsone un Kuldīgas aktīvās atpūtas centra vadītājs Artis Gustovskis.