Jūs katrs pārstāvat savu mūziķu paaudzi. Uldis izgājis cauri astoņdesmito gadu murgiem, Pēteris deviņdesmito juku laikiem, savukārt Aigars sajutis interneta laikmeta priekšrocības un ēnas puses. Taču ir viena lieta, kas jūs vieno, proti, jūs esat veiksmīgi, pieprasīti bundzinieki, kuri šo instrumentu apguvuši pašmācības ceļā. Ar ko tad jūs atšķiraties no bundziniekiem, kas sitamos instrumentus apguvuši augstās skolās?

Uldis: Lielākā atšķirība ir tāda, ka es, piemēram, nesaprotu notis, neprotu lasīt bungu notāciju. Akadēmiski skolotam bundziniekam noliek priekšā partitūru, un viņš vienkārši to nospēlē. Un tas ir loģiski, jo tā tiek pelnīta nauda.

Vai šis apstāklis tev kādreiz dzīvē ir traucējis? Ir bijis tā, ka tev iedod notis un lūdz pēc tām nospēlēt?

Uldis: Man nē.

Pēteris: Uldis un mēs visi vienkārši spēlējam to, ko paši esam izdomājuši, nevis pēc cita sarakstītām notīm. Tiesa, arī akadēmiski skoloti bundzinieki, muzicējot rokgrupā, gluži pēc notīm nespēlē, bet vadās pēc savām sajūtām.

Tieši gribēju jautāt. Vai pēc Mūzikas akadēmijas pabeigšanas izskolots bundzinieks spētu tā organiski iekļauties kādā postpanka grupā? Skaidrs, ka jūs gan nevarētu iemest orķestrī, nolikt priekšā notis un diriģents būtu laimīgs...

Uldis: Domāju, ka viss atkarīgs no konkrētā cilvēka. Ja ir interese un padziļināta izpratne par kādu konkrētu žanru, tad varētu, bet, ja cilvēks mēģinās spēlēt pēc iespējas pareizāk, tad nekas labs jau tur nesanāks. Tehnika neko nelīdz, ja nejūti mūziku.

Aigars: Nepieciešams brīvdomātāja piegājiens. Es pats esmu spēlējis ar mūziķi, kas lieliski pārvalda klavieres, taču viņš nespēja pielāgoties manam vienkāršajam roka ritmam. Bet ir arī tādi cilvēki, kas lieliski iejūtas neformātā.

Pēteris: To esmu novērojis ne tikai bungu, bet arī jebkuru citu instrumentu kontekstā.

Uldis: Labs piemērs ir ģitāra. Kad lūdz, lai ģitārists paspēlē mazliet grandžīgāk, tad neizpratnē tiek ieplestas acis. «Iedod man notis, un es nospēlēšu,» viņš saka. Tomēr, kā jau teicu, viss atkarīgs no cilvēka. Piemēram, «Mantas» bundzinieks Raitis (Raitis Viļumovs, - aut. piezīme) – es redzēju, kā viņš orķestrī spēlē timpānus, bet tad kopā ar rokgrupu izpauž savu citu radošo šķautni. Tas ir iespējams.

Akadēmisks pamats, elementāras pamatzināšanas jau tomēr nenāktu par sliktu?

Visi: Nenāktu, noteikti!

Udis: Tā man reizēm pietrūkst. To droši zinu. Kaut vai tas, kā pareizi turēt vālītes...

Pēteris: Esmu secinājis, ka tu vari spēlēt, un ļoti labi spēlēt, pat nepareizi turot vālītes, bet, tiklīdz apgūsti kādu no pamatlietām, tā secini, ka kļūst vieglāk īstenot realitātē to, kas skan galvā.

Vai jebkurš var kļūt par bundzinieku?

Uldis: Man liekas, ka jebkurš var kļūt. Ja tu ļoti gribi un mīli mūziku, tad var.

Cik svarīga ir iedzimta ritma izjūta? Vai to var iemācīties?

Pēteris: Var! Ir cilvēki, kuriem tas nāk vieglāk, ir tādi, kuriem nopietni jāstrādā. Ja jautā man, tad es bungas spēlēju jau teju no dzimšanas, es pat īsti neatceros, kā to iemācījos. Jau 1. klasē apsēdos pie bungu komplekta un stabili turēju ritmu.

Uldis: Tas tāpēc, ka tev tā (ritma izjūta, - aut. piezīme) bija iekšā. Man bija tomēr jāpamācās. Sākumā centos apgūt basģitāru un tikai sešpadsmit gados piesēdos pie bungām. Gints Sola («Dzelzs ceļš,» «Jauns Mēness») iedrošināja, teica, lai pamēģinu.

Aigars: Pirms padsmit gadiem pie manis atnāca divi skolas čaļi – vienam no viņiem bija akustene un pusplēsts nags, un viņi mani aicināja spēlēt grupā. Skolā ritmikā man padevās visi «ti-ti-tī, ti-ti-tā» vingrinājumi, viņi to bija ievērojuši un tāpēc uzrunāja. «Viss, būsi bundzinieks!» Pirms tam mūzika man bija tumša bilde. Es tikai vēlāk televīzijā redzēju, ka spēlējot rokas jātur krusteniski.

Devos uz mūzikas skolu un lūdzu, lai mani uzņem sitamo instrumentu klasē, bet man atbildēja: «Jūs ko? Uzņem no astoņu gadu vecuma!» Man bija jau piecpadsmit. Paveicās, ka bungu skolotājs dzīvoja Lielvārdē, un līdz vakara vilcienam parasti viņam bija brīva stunda. «Nu, nāc uz nodarbībām,» viņš teica, un tā sāku mācīties, un man padevās.

Ja jau pieskārāmies pirmsākumiem, tad pastāstiet, kā nonācāt pie sava pirmā bungu komplekta. Uldi, skaidrs, ka astoņdesmito gadu vidū labs instruments tādam Rīgas pankam kā tev varēja rādīties tikai sapņos.

Uldis: Sākumā spēlēju uz kaut kādam pabriesmīgām krievu ražojuma bungām, ko aizņēmos, bet, ja jautā par paša pirmo komplektu, tad pie tā tiku, pārdodot slaloma zābakus un slēpes. Tā par aptuveni 300 krievu rubļiem tiku pie «Tacton» bungu komplekta – lietotām Austrumvācijas ražojuma bungām. Vēlāk, kad Rīgas instrumentu fabrika sadarbībā ar kanādiešu «Sabian» sāka ražot šķīvjus, tad iegādājos arī tos un īstenībā bieži lietoju vēl šodien. Par tam laikam milzīgu naudu vēlāk iegādājos arī elektriskās bungas.

Pēcis: Man tēvs spēlēja bungas Sabiles ansamblī, un jau no bērna kājas es ar šo instrumentu biju uz «tu». Sabiles kultūras namam bija divi komplekti – sākumā «Rmif» (Rīgas mūzikas instrumentu fabrika) un tad piepirkts klāt «Amati,» kas jau skaitījās ļoti labs ārzemju zīmols. Es gan toreiz nesapratu kas ir kas, vienkārši apsēdos pie instrumenta un spēlēju. Manas paša pirmās bungas arī bija «Amati,» un ar tām spēlēju vēl šodien. «Pienvedēju» pirmsākumos tās par kādiem 50 latiem nopirkām no kāda blakus pilsētas kultūras nama. Vienā no videoklipiem tās ar ugunsdzēsēju šļūteni tika aplietas ar ūdeni, un uz kādiem desmit gadiem par šo komplektu biju aizmirsis - tas noputējis glabājās kādā Imantas mēģinājumu telpā. Tad kādu dienu par tām atcerējos, aizbraucu pakaļ, noplēsu visu krāsu, plastmasu, nopulēju, nolakoju, nomainīju dzelzīšus... būtībā restaurēju, un šīs bungas tagad dzirdamas divos «Laika suns» albumos, ar tām ierakstītas jaunās «pienvedēju,» «saundpoetu» dziesmas. Būtībā labas bungas. Ir, protams, nianses – tās rūpīgāk jāuzskaņo,tās vairs nav tik apaļas kā gribētos, bet ierakstos tās skan ļoti labi.

Aigars: Pirmo «Rmif» komplektu par 25 latiem nopirku no draugiem – tās bija melnas, ar grīdas krāsu noķēzītas bungas, kuras pārāk ilgi gan nespēlēju. Tad par 80 latiem nopirku lietotas «Amati» bungas, tās arī paspēlēju tikai gadu. Vēlāk Cēsīs iegādājos vēl vienu «Rmif» komplektu ar garo basbungu, kuras skaņa man ļoti patika, un ar šo komplektu nospēlēju kādus piecus gadus, līdz pārējie grupas biedri, kuri bija sev iegādājušies jaunus instrumentus, sāka aizrādīt: «Klau, varbūt tev arī derētu jaunas bungas?»

Tad pēc sludinājuma uzdūros «Yamaha» komplektam, ko tirgoja kāds «Jaunās paaudzes» draudzes mūziķis Zolitūdē. Devos uz turieni, iegāju lielā mājā, nokāpu studijā, un tur čalis teica, ka vēlas pārdot šīs bungas, jo esot pasūtījis jaunas. Tas bija ļoti labs mazais japāņu komplekts, ar 18 collu basbungu, un viņš tās tirgoja par 250 latiem. Būtībā tikai statīvi vien varētu būt tādā cenā. «Ņemu!» es neminstinājos, un tiku pie tiešām laba komplekta. «Dun dun» albums ierakstīts ar šīm bungām.

Dieva pirksts!?

Aigars: Jā... (Smejas.) Viņš vēl piebilda, ka uz šīm bungām bija spēlējis pat Ēriks Mūrs (Eric Moore). Es gan nezināju, kas tas tāds ir, bet mājās «iegūglēju» un secināju, ka tas ir viens no top džeza un gospeļmūzikas bundziniekiem. Šobrīd man ir viena Balvu meistara darināts sarkankoka bungu komplekts, ko dēvēju par «mežonīgo zvēru,» jo tas prasa īpašu pieeju – tādas nestandarta bungas.Tomēr ļoti īpašu vērību pievēršu tam, kādi ir šķīvji.

Pēteris: Es arī esmu daudz eksperimentējis ar šķīvjiem. No veciem saplēstiem šķīvjiem veidoju efektu šķīvjus – salieku trīs šķīvjus kopā un vālēju.

Aigars: Es arī. Salieku vienu šķīvju kombināciju – neskan, tad citu – skan!

Pēteris: Jā, jā. Īpaši vecos raida šķīvjus...

Uldis: Kā tad jūs tos saliekat kopā?

Aigars: Vienkārši vienu otram virsū. Mēs tā ar «Bērnības miliciju» eksperimentējam.

Kas ir tiem šķīvjiem? Kāpēc tā ir: ja bundzinieks lūdz citam kolēģim, lai aizdod šķīvjus, tad tas neskaitās labais tonis?

Uldis: Ir bail, ka salūzīs. Īpaši ja šķīvis ir ļoti mīļš.

Aigars: Tas ir bungu skaņas krāšņums, tāpēc jau to tā sargā.

Pēteris: Labs šķīvis ir arī ļoti dārgs. Viens profesionāla līmeņa šķīvis maksā vismaz kādus 350 eiro, un tas liek aizdomāties. Nav jau problēmu arī aizdot, bet ir vairāki klubi Latvijā, kuros bungas ir nolaistas līdz pēdējam, uz statīviem nav filcīšu, un, kad spēlē, tad metāls sitas gar metālu, tādējādi bojājot labos šķīvjus. Es parasti tādos gadījumos tinu izolācijas lenti... Ir dažādas situācijas, nianses.

Tāds ilustratīvs piemērs, ne par šķīvjiem gan. Reiz Somijā, kur koncertējām ar «poetiem,» viena zviedru grupa palūdza, vai nevaru aizdot grīdas tomu. Es piekritu, bet, izrādās, to pirmajā dziesmā spēlēja dziedātājs un, nebūdams bundzinieks, turklāt ļoti enerģisks un iekarsis, jau pēc pāris uzsitieniem man pārplēsa toma plēvi. Labi, ka mēs jau bijām nospēlējuši.

Uldis: Šķīvis tomēr ir katra bundzinieka paša rūpīgi sameklēts un veido viņa unikālo skaņu, un bundzinieks nemaz tā nevēlas ar šo savu skaņu dalīties.

Pēteris: Es arī katrā grupā, kurā spēlēju, lietoju citādākus šķīvjus. «Pienvedējiem» izmantoju standarta 14 collu jacenīti, bet «poetiem» un «sunim» - 16 un 17 collu.

Uldis: Tie ir dzidrāki?

Pēteris: Lieli šķīvji, tie skan zemāk. Apakšā 17 un augšā 16 collas.

Par muzikālajām ietekmēm, etaloniem bungu spēlē... Pēci, tavā manierē jau kopš «pienvedēju» pirmsākumiem saklausu kaut ko no «The Smashing Pumpkins» bungu vīra Dzimija Čemberlina (Jimmy Chamberlin) spēles stila. Vai tiesa?

Pēteris: Pilnīgi precīzi. Savos piecpadsmit gados jau biju izklausījies visu astoņdesmito gadu roku, «Nirvanu» utt., bet, kad dzirdēju «The Smashing Pumpkins,» secināju, ka tur bungas skan pavisam savādāk. Toreiz jau nebija «Youtube» un nevarēja apskatīties, kā tieši konkrētais ritms tiek spēlēts, tāpēc uz dzirdi mēģināju saklausīt nianses. Šī agrīnā ietekme manī dzīvo vēl šodien, viena no pēdējām dziesmām, kur spēlēju līdzīgā manierē, ir izlases «Brāļi un māsas» diskā iekļautā «Laika suns» dziesma «Pavasaris».

Aigars: Uz mani lielu iespaidu atstāja tā dēvētais ņūmetāla vilnis deviņdesmito beigās - «Limp Bizkit,» «Korn». Aiznesu savam skolotājam audiokasetē ierakstītu «Korn» dziesmu «Blind» un saku: «Man vajag šādu ritmu!» Viņš kaut ko tādu dzirdēja pirmo reizi savā dzīvē. «Pag, pag – uzliec vēlreiz,» viņš saka un izpīpē vienu, divas, tad trīs cigaretes, un tad man to atšifrēja un uzrakstīja. Izrādījās diezgan vienkāršs ritms. Vēlāk grupas biedri ar savām muzikālajām ietekmēm atstāja iespaidu, viņi klausījās «Nirvana,» «Tortoise».

Kad biju klubā «Depo» uz projekta «kuba» koncertu, uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja bundzinieka Mareka Amerika spēles stils, viņam raksturīgais šimerīgais šķīvis, kas organiski integrējās mūzikā.

Uldis: Man savulaik ļoti patika «The Police» bundzinieks Stjuarts Kouplends (Stewart Copeland), bet nevarētu teikt, ka esmu no viņa ietekmējies. Juris Kroičs («K. Remonts bundzinieks, – aut. piezīme) gan viņa manieri izmantoja...

Kas atšķir ierindas roka bundzinieku no jūsu minētajiem piemēriem?

Pēteris: Kaut kad pasen redzēju, kā bungas spēlē Māris Briežkalns, un arī saklausīju tur šo to no «pampkiniem,» un tad sapratu, ka vienojošais elements ir džezs. Arī Čemberlins savulaik spēlēja džezu, arī «Limp Bizkit» bundzinieks, starp citu.

Ne velti džezā bungām ir līdzvērtīga loma citiem instrumentiem, un bundzinieki izpaužas garos bungu solo...

Pēteris: Džezs, manuprāt, jebkuram instrumentam - tā ir virsotne. Improvizējot ir jāvar nospēlēt ne to, ko tu vari, bet to, ko tu gribi.

Kā ir bundziniekiem, vai visi ritmi ir izspēlēti un neko jaunu nav iespējams izdomāt?

Pēteris: Tas ir tāpat kā ar notīm – visas notis ir izspēlētas, bet tas, ko tu liec tām apkārt, var padarīt to atšķirīgu.

Reiz kādā pankroka koncertā visi grupas «The Clash» dalībnieki, izņemot bundzinieku, iesaistījās kautiņā ar skatītājiem. Vēlāk pēc klopes grupas biedri pārmetoši jautāja bundziniekam – kāpēc viņš nenāca palīgā? «Kādam taču bija jātur ritms,» viņš taisnojās. Vai ir bijuši kādi interesanti starpgadījumi jūsu radošajā dzīvē bungu kontekstā?

Pēteris: Laikam jau katram bundziniekam tā ir bijis, ka katra bunga koncerta laikā iet uz savu pusi, bočka (basbunga, – aut. piezīme) slīd, un tu jau esi bezmaz vai špagatā... (Smejas.) Tā ir bundzinieku klasika – jacene uz vienu, bočka uz otru pusi. Tad Māris Žigats piestājās ar muguru pret basbungu un, vienu kāju pret to atspiedis, turēja.

Uldis: Tā ir bijis (smejas). Reizēm esmu sitis klāt ar naglām, lai nekustas.

Pēteris: Paklājiņš vajadzīgs... tad jau viss būs kārtībā.

Aigars: Man nekad nav plīsušas koncertos bungu plēves. Mēģinājumos jā, bet ne koncertos. Nesen kopā ar «Dun dun» Ogrē bija koncerts pēc trīs gadu pārtraukuma, un jau pirmajā dziesmā - caurums. Acīmredzot ap vieniem naktī ārā nostrādāja mitruma faktors.

Pēteris: Ir bijis tā, ka pēc koncerta secinu, ka uz bungām ir dīvaini sarkani punkti. Izrādās, spēlējot apdauzīti pirksti, uzrauta āda un roka sākusi asiņot. Spēlējot to nejūt.

Uldis: Spēlējot raidu, arī esmu pārsitis roku.

Aigars: Kad vēl nebiju pareizi apguvis tehniku, tad bieži tā gadījās. Reiz bija zemu novietots toms un gar skrūvi nobrāzu roku līdz asinīm. Tā bungu spēlēšana tiešām var būt viens sasodīti asiņains darbiņš...

_{Materiāls tapis sadarbībā ar izdevumu «Mūzikas Saule».}