Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Latvietis, kas radījis slavenas metāla grupas jaunā albuma vāku

Jānis Jansons speciāli TVNET
Latvietis, kas radījis slavenas metāla grupas jaunā albuma vāku
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Publicitātes foto

Pasaulē komerciāli veiksmīgākajai Anglijas blekmetāla grupai «Cradle Of Filth» jaunā albuma vāciņu, dizainu darinājis latviešu mākslinieks Artūrs Bērziņš. Piedāvājam nelielu sarunu ar mākslinieku.

Savos 32 gados esi pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju jau kā maģistrs – kādas ir LMA iekšas?

- LMA ir ļoti daudzveidīga, es varu runāt tikai par savu – Vizuālās komunikācijas nodaļu. Tā bija vieta, kur es pēkšņi tiku pie skābekļa pēc tā laika rožiem. Okei, roži bez neirožu kolekcijas man bija devuši arī tehnisko kodolu. Vārdu sakot, vizkomi ir vieta, kur pret tevi attieksme kā pret līdzīgu - pie dibena neturēs, viss atkarīgs no tavas brieduma pakāpes. Atvērtas visas durvis, un ir izvēles brīvība, un ir jāizprot, ko tev vajag.

Tavs pirmais zīmējums un kā vispār nonāci uz mākslas takas?

- Zīmēju, cik sevi atceros. Nopietns faktors bija mans vectēvs, kas bija gleznotājs. Viņš jau manos autiņu laikos ir izsecinājis, ka ģimenē jauns mākslinieks. Un piestrādāja pie ielikšanas īstajā gultnē.

Tev ir bijušas neskaitāmas savu darbu izstādes, filmas, sadarbības ar reklāmas aģentūrām, esi noformējis grāmatu vākus – kas ir tas, kas tev pašam patīk savos un pasūtījumu darbos?

- Pasūtījuma darbos ir tā - jo vairāk vietas radošai izpausmei, jo labāk patīk. Par kaut ko konkrētu grūti izšķirties, ir diezgan individuāli, bet visumā esmu liels savu darbu cienītājs (smejas).

Artūrs Bērziņš
Artūrs Bērziņš Foto: Publicitātes foto

Un cilvēku reakcijas – tās noteikti ir tik ļoti dažādas un atšķirīgas?

- Skatītāja reakcija ir manas mākslas konceptuālais vadmotīvs. Uzskatu, ka, aplūkojot vienu vai otru mākslas darbu, kā arī jebko vispārībā, cilvēks vienmēr skatās spogulī. Kā noēma un noēze Huserla fenomenoloģijā – ir objekts, kuru fiksē apziņa, un ir apziņas interpretācija. Mēs uztveram lietas, aizmirstot atdalīt faktisko realitāti no savas subjektīvās. Īpaši šajā intencionalitātes idejā (apziņa vērsta uz objektu, - aut. piezīme) balstītā koncepcija bija uzsvērta «iekšu» cikla laikā. Māksla kā lakmusa papīrītis. Ja tu skaties darbus un primāri redzi skaistumu, kas tur neapšaubāmi ir apzināti ielikts, tad tas ir tavs saturs. Ja, ieraugot ķidas un perversijas, vairs aiz tā neko uztvert nespēj, tad tavs saturs ir šāds. Tas, protams, ir ļoti shematiski - ne visi ir sagatavoti ieiet dialogā ar mākslu un ir pieraduši skatīties uz lietām tieši, bet pēc manas pieredzes, tie, kas nāk uz manu izstādi, visumā izprot pareizi manis iecerēto percepcijas mehānismu.

Negatīvismu pagaidām dzirdu tikai portālu komentāros, bet nu tur jau ir tāda šaura, bet skaļa subkultūriņa, svarīgi nejaukt to ar tautu, tauta mums ir izglītota.

Lielākā daļa sabiedrības, dzirdot tavu vārdu, uzvārdu ar birciņu mākslinieks, noteikti atcerēsies nesenās izstādes vai darbus ar «šokējošu» nokrāsu – industriālas būtnes, plikumi, mutācijas un iekšas. Tā tak nav māksla?

- Industriālās būtnes tomēr nav mans ampluā, bet par visu pārējo šo to pateicu. Patiesībā tur ir daudz šķautņu. Katram darbam ir atsevišķs stāsts, bet kopumā tie ir eksperimenti ar jūtu ambivalenci. Kanoniski ideālais un tas, kas to ideālo padara nepilnvērtīgu, piešķir šim nedzīvi ideālajam dzīvīgumu, jo esība nekad nav ideāla – tā ir pakļauta mainīgumam... Man ir svarīgi caur postmodernisma valodu izraisīt klasiskās romantiskās mākslas funkciju – katarsisko efektu. Es ne pārāk ticu katarsei caur statisku attēlu šodien, priekš tā ir vajadzīga virzība no punkta A uz punktu B caur mākslas kairinājumu, vārdu sakot – vajadzīga dramaturģija. Tādēļ statiskā attēlā jāatrod citi rīki, kā izraut recipientu no smagnējas sadzīves platoniskās dimensijas augstumos. Es eksperimentēju ar šo «sabojātā skaistuma» līdzekli – izsaukt līdzjūtību pret potenciālo daili, kuru pats autors ņēma un sabojāja. Vai arī izraisīt šablona saraušanu – cilvēks saduras ar paradoksu, kurš turklāt izraisa pretrunīgas un vienlaicīgi arī komplementāras izjūtas. Vai tā ir māksla? Es domāju, ka māksla ir tur, kur tiek meklēta robeža, kur māksla ir un kur nav. Man šie jautājumi un meklējumi ir pastāvīgi, es meklēju savu redzējumu par mākslu. Un, tā kā esmu šajā nozarē maģistrs, man ir zināšanas, uz kā balstīties šajos meklējumos. Varu teikt tikai to, ka mākslas nav tur, kur šie meklējumi nenotiek. Tad, kad «čukča nelasa, čukča raksta».

Ir bijuši kuriozi?

- Grūti tagad atcerēties konkrētus kuriozus, burbuļošana interneta vidē – jā, bet realitātē – neatceros.

Tavuprāt, kur beidzas robeža uz kailumu skatīties kā mākslas darbu un «siekalošanos»?

- Kur kailums ir galamērķis, tur māksla beidzas. Kur šoks ir galamērķis, tur māksla, manuprāt, arī beidzas. Ja tās lietas ir līdzeklis vai piedeva, tad ir savādāk – katrs gadījums jāizskata atsevišķi. Tas ir - ja mēs runājam no radītāja pozīcijas, jo no skatītāja pozīcijas drīzāk nostājas jautājums par viņa sagatavotību uztvert. Ja kāds onanēs uz Kurbē «Pasaules sākumu», no tā Kurbē nepaliks mazvērtīgāks.

Sabiedrības tabu – kailums. Tavos darbos tā ir daudz, dominē sievietes. Ja «Mona Liza» būtu plika, kā tev liekas, viņa karātos muzejā pie sienas?

- Sabiedrības tabu ir nacionalitātes un orientācijas. Kailums – tabu? Labrīt. Te jau visa problēma, ka

ar kailumu visi tirdzniecības plaukti piekrauti, bet tas kailums ir nedzīvs kā gaļa gastronomos.

Skumji, ka šo smalko un spēcīgo instrumentu ekspluatē, kur pagadās, konsūmeriskos nolūkos, devalvējot tā vērtību. Bet Mona Liza karājas Luvrā pavisam citu apstākļu dēļ. Tikpat labi var pajautāt, vai Botičelli Venēra karātos, ja nebūtu kaila.

No kā iespaidojies, lai radītu bildes albumu vāciņiem vai gleznām? Piedauzīgās bildes, teiktu mana ome.

- Iespaidojos no pasaules skaistuma un neglītuma. Tajā var ietilpt arī piedauzīgas bildes.

Savukārt mazākā sabiedrības daļa noteikti zina, ka esi darbojies mūzikas grupās - «Diadema», «Koronar», «Lenoras sapņi». Kuri projekti beigušies, kuri turpinās? «Diadema» bija gotika, «Koronar» industrial gotika, «Lenoras sapņi» – kas tas ir?

- «Koronar» drīzāk ir postmoderna spēle industriālās subkultūras lauciņā. Vismaz «Biopunk Romantica». Drīzāk «Lenoras sapņus» varēja pieskaitīt pie gotiskās industrijas, kuras labākos gabalus ieintegrēju projektā «Koronar». «Diadema» no sākuma saucās «Angel’s Tears», pirmo pilnvērtīgo gabalu var izdzirdēt 2001. gada izlasē «Melnā piektdiena» kā pirmo dziesmu. Strādāju pie jauna materiāla – tur ir gan šis tas dūmerīgs, kas vairāk der «Diademai», gan šis tas folkloriski elektronisks, kas ir paredzēts «Koronar». Iespējams, sakausēšu abus strāvojumus zem viena karoga.

Esi taisījis albumu noformējumus veselai virknei pašmāju metālistu grupu – «Neglected Fields», «Sanctimony», «Preternatural», «Vic Anselmo», «Relicseed», «Sacramental», «Colt», «Heresiarh», «Rosewater». Un kurš no šiem albumiem tev pašam visvairāk patika/patīk joprojām?

- Ja neskaita agrīnos, tad visi – nelaižu laukā, kamēr nešķiet perfekts pašām. Laikam tomēr favorīts ir – tas ir Preternatural «Angeloid» vāks. Es apvienoju šajā attēlā savu pilnīgi radošo izpausmi ar pasūtījuma darbu.

Tadā! 2015. gads - «Cradle Of Filth» albuma vāciņa, diska noformējuma autors ir Artūrs Bērziņš. Kā nonāci līdz šim? Un kā noritēja sadarbība? Nebija grūti sastrādāties ar Dani «Filth»? Ambīcijas, prasības? Atsūtīja pāris jaunos gabalus paklausīties?

- Tas gan ir interesants stāsts. Tātad, decembrī rakņājos pa veco spamu, metot laukā iepriekšējās dienas neatvērtās vēstules, un pamanīju vienā no tām burtu salikumu «artwork», ieskatījos uzmanīgāk – Dani, COF. Tad atveru un izlasu - tas ir Denijs no «Cradle of Filth». Šis raksta, ka esot liels manas mākslas fans un vai es pagodinātu viņus, uzņemoties uztaisīt māksliniecisko noformējumu jaunajam diskam. Ka tas būtu superforši. Tā, lūk! Vārdu sakot, Denijs bija ļoti pozitīvs, uzmanīgs, iejūtīgs un saprotošs sadarbības partneris ar labu humora izjūtu un veselīgu pašironiju, mēs sapratāmies ļoti ātri. Sadarboties bija ļoti viegli, un iznākums bija patiesi produktīvs, jo paredzēto piecu, sešu bukleta attēlu vietā es uztaisīju deviņus, plus septiņus attēlus ar grupas dalībniekiem. No jaunā materiāla Denijs bija atsūtījis tikai tekstus, bet stāstīja, ka šajā vai šajā dienā ieraksta studijā to un to.

Foto: Publicitātes foto

Starp citu, jūs abi – gan tu, gan Dani Filth esat maza auguma, bet pasaules uztvere jums vietām ir līdzīga?

- Ko lai saka, neesmu manījis pārlieku līdzību mūsu pasaules uztverē – vienkārši Denijs, manuprāt, ir ļoti adekvāts zellis. Kas viņu zina – varbūt tiešām šis aspekts ietekmē mūsu zemapziņu, neesmu pārāk iesprindzis par šo jautājumu.

Kā jūties kā latvietis, mākslinieks un cilvēks, kas taisījis šo noformējumu šitādai grupai?

- Jūtos mierīgi. Ir forši.

Latvijas mākslas skatuve – man prātā palikuši divi personāži – Artūrs Bērziņš un Kristians Brekte. Abi skandalozi, abi tumši, abi grauj robežas un ar savu tumšo «ģenialitāti» aicina kosmosā. Ko teiksi par šiem diviem?

- Teikšu, ka, manuprāt, darbojamies ļoti atšķirīgās kategorijās. Lai arī paņēmieni man ir no postmodernisma paletes, mani ideāli ir tuvāki modernismam – lieli un naivi. Es ticu, ka cilvēks kā atsevišķa vienība spēj pārvarēt Cilvēku sevī. Un vēl es esmu neoplatoniķis - ticu, ka radošums ir tas ceļš uz pasaulīgā pārvarēšanu. Vārdu sakot, lai arī mums abiem piemīt epatāžas elements, mums šis instruments kalpo dažādiem mērķiem.

Kādu mūziku klausies?

- Dažādu. No klasikas favorīts ir Šopēns un Mocarta Rekviēms, vispār daudz visa kā – The Doors, The Cure, The Beatles, The vēl kaut kas... Pēdējā laikā no jauna atvēru sev Shinead O’Connor. Vēl no dāmām – Garbage, PJ Harvey, baigi uzsēdos uz Lana Del Rey. No smagajiem nerūsējošā mīlestība – Type O Negative, šis tas no My Dying Bride. Starp citu, Cradle Of Filth bija viena no manu tīņa gadu mīļākajām grupām – deviņdesmito beigās.

Kāpēc Latvija ir forša vieta, kur dzīvot, radīt un būt?

- Latvija ir forša vieta, tādēļ, ka tā ir mana vieta un citas man nevar būt, esmu tai iekšēji imanents. Tā ir daļa no manas individualitātes. Un man ir prieks, ja izdodas līdz ar sevi iznest tās vārdu ārpusē.

www.berzinsh.lv

www.facebook.com/cradleoffilth

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu