Harija Liepiņa balva nonāks Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktiera Leonīda Lenca rokās, bet Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu saņems Latvijas Nacionālās operas baleta mākslinieks un pedagogs Haralds Ritenbergs.

Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 27.martā plkst. 15:00 Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Laureāti tiks apbalvoti ar naudas balvām, un 2013.gadā tika iedibināta tradīcija - pasniegt laureātiem īpašas mākslinieka Māra Šustiņa darinātas goda zīmes - ordeņus.

Pasākumu vadīs LTDS priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālā teātra aktrise Daiga Gaismiņa-Šiliņa un Kultūras akadēmijas rektors, profesors Jānis Siliņš.

Balvas laureātiem pasniegs iepriekšējo gadu balvu ieguvēji Guna Zariņa, Gundars Āboliņš un Modris Cers, kā arī valsts a/s Latvijas Dzelzceļš pārstāvji.

LILITAS BĒRZIŅAS BALVA Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lāsmai Kugrēnai.

Režisors Viesturs Kairišs: «Lāsmu Kugrēnu kā aktrisi var raksturot viens vārds - mērogs. Viņai ir lielo lomu mērogs. Traģēdija, kas ietver komēdiju, tā ir viņas amplitūda. Viņai ir pieejama aktiermeistarības dziļākā izpratne. Tā palīdz veidot raksturu psiholoģiju, kas sasniedz cilvēcisku arhetipu līmeni. Tas nozīmē, ka psiholoģiski viņa spēj izveidot cilvēku - noslēpumu, kura uztveršana nebeidzas ar izrādes noskatīšanās brīdi.»

Režisors Edmunds Freibergs: «Sāpes... dvēseles trauslums, hiperjūtīgums, traģiskā pārdzīvojuma spēks, ideālisms, darbaspējas, ass prāts - tādas asociācijas rodas, domājot par Lāsmu Kugrēnu. Un pāri visam - AKTRISE.»

«Nacionālā teātra zvaigzne un lepnums. Pievienotais lomu saraksts vajadzīgs tikai kā apliecinājums šodienas informācijas pārbarotajam skatītājam, ka Lāsma Kugrēna tik tiešām nospēlējusi visas iespējamās vadošās lomas plašas amplitūdas (no traģēdijas līdz komēdijai) repertuārā gan latviešu, gan ārzemju autoru darbos. Tas, kas Lāsmu Kugrēnu atšķir no citām viņas kolēģēm, ir retais traģēdijas aktrises mērogs un talants, jo dramatiska temperamenta, liriskas stīgas vai teicamas humora izjūtas netrūkst daudzām.

Lilitas Bērziņas balva tikai dīvainas apstākļu sakritības rezultātā nav nonākusi Lāsmas Kugrēnas apbalvojumu klāstā jau sen. Bet, iespējams, ir pat labi, ka nu viņa to saņem tieši par Alvinga kundzes lomu Henrika Ibsena «Spokos» - par lomu no lielā pasaules klasikas mantojuma, turklāt tieši sava režisora - Mihaila Kublinska veidotajā iestudējumā.

Režisors Mihails Kublinskis: «Lāsma uzreiz pēc studiju beigām uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves sevi pieteica kā traģisko lomu aktrise. Vairāku gadu desmitu garumā, kalpojot teātra mūzai, viņa izvērtusies par savā paaudzē visdaudzplākšņaināko aktrisi Latvijā, un varētu pat teikt, ka neviens žanrs viņai nav svešs. Lāsmas daiļradē ir izcils lomu repertuārs - no Ieviņas līdz Džuljetai, divreiz Marija Stjuarte, un neuzskaitīšu brīnišķīgās komēdiju lomas. Tik dažādi partneri - Kārlis Sebris, Jānis Kubilis, Ģirts Jakovļevs, Voldemārs Šoriņš, līdz jaunākajai paaudzei - Jānis Āmanis un Kaspars Dumburs. Savā mīlestībā, pret aktrisi un cienot viņas veikumu, gribu novēlēt radošu ilggadību!«

Lāsmas Kugrēnas nozīmīgākās lomas: Sofija /L.Helmanes «Rudens dārzs», 1975/, Ieviņa /R.Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos», 1975/, Irina /A.Vampilova «Pīļu medības», 1976/, Veročka /I.Turgeņeva «Mēnesis uz laukiem», 1976/, Elektra /L. Ģurko «Elektra - mana mīla», 1977/, Barbara /P.Putniņa «Naktssargs un veļasmazgātāja», 1979/, Alē /Dž.Goldmena «Lauva ziemā», 1980/, Kristīne /R.Blaumaņa «Ugunī», 1982/, Džuljeta /V.Šekspīra «Romeo un Džuljetā«,1984/, Inese /H.Gulbja «Olivers», 1985/, Trauta /P.Putniņa «Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties», 1985/, Judīte un Janīna /P.Pētersona «Tikai muzikants», 1987/, Elizabete /F. Šillera «Marijā Stjuartē«,1989/, Laila /A.Brigaderes «Kad sievas spēkojas», 1989/, Heda Gablere /H. Ibsena «Hedā Gablerē», 1991/, Lea /I.Žamiaka «Acālija», 1992/, Zūzija Zakss /L.Fodora «Plika kā baznīcas žurka», 1992/, Megija /K.Makkalovas «Dziedoņi ērkšķu krūmā», 1993/, Skotijas Marija un Anglijas Elizabete /R. Bolta «Vivat! Vivat Regina!», 2002/, Rasma /G.Priedes «Zilā», 2004/, Margarieta /P.Putniņa «Aicinājums uz ... pērienu», 2005/, Judīte /B.Frīla «Aristokrāti», 2006/, Oļiņiete /brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiki», 2007/, Beatriče /A. Millera «Skats no tilta», 2007/.

2011./2012. gada sezonas «Spēlmaņu nakts» nominācija - Gada aktrise otrā plāna lomā par Metijas Fejas lomu izrādē «Osedžas zeme» un Fokshila kundzes lomu izrādē «Pērnvasar negaidot«»

HARIJA LIEPIŅA BALVA Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Leonīdam Lencam.

Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs Igors Koņajevs:

«Mēdz būt aktieri, kas ir brīnišķīgi, talantīgi, un ir aktieri, bez kuriem grūti būtu iztēloties konkrēta teātra vēsturi. Leonīds ir Rīgas Krievu teātra miesa un asinis. Viņa liktenis ir cieši saistīts ar šā teātra vēsturi. Viņa dzīve ir cieši savijusies ar veselas paaudzes krievu un latviešu dzīvi Rīgā. Viņš mīl šos cilvēkus, mīl krievu teātri un saudzīgi glabā atmiņas par visu, kas jau ir kļuvis par Latvijas kultūras mantojumu.»

«Iespējams, ka Leonīds Lencs ir visharismātiskākais savas paaudzes Latvijas aktieris. Katram viņa spēlētajam varonim ir savs neaptverams un neizdibināms likteņstāsts. Katru savu varoni viņš apvelta ar vīrišķu spēku un arī ar vīrišķu vājumu; jebkurā gadījumā skatītājs apjautīs kaislību apslēpto liesmu, kas gruzd dvēseles dziļumos... Kam? Vai personāžam? Dramaturgam? Varbūt pašam tēlotājam? ...taču tas iedarbojas magnētiski. Iespējams, neatcerēsieties, kas spēlēja Trigorinu vai Trepļevu Petera Štaina «Kaijā», taču Lenca atveidoto Dornu jūs neaizmirsīsiet nekad,» tā Leonīdu Lencu raksturo teātra zinātniece Maša Nasardinova.

Leonīds Lencs ir nospēlējis vairāk nekā 130 lomu - piemēram, Kikinu («Cara dēls Aleksejs»), Kapteini Perelu («Cilvēks, zvērs un labvēlis»), Viktoru Franci («Cena»), Pjēru Kuvē («Mesjē N»), Joži («Spēle ar kaķeni»), Kurtu («Nāves deja»), Antonio («Lāsts jūsu abām dzimtām»), Sergeju Ivanoviču («Franču kaislības Piemaskavas vasarnīcā»), Vitāliju Petroviču («Natalī»), Vēberu («Es vēlos dzīvot Parīzē»), Bošampu («Mākslinieki»), Senderu («Dibuks»), Lordu Duglasu («Marija Stjuarte»), Birģermeistaru («Lieliskais ragnesis»), Dornu («Kaija»), Čmutinu («Retro»), Dāvidu, Oskara Stroka tēvu («Tango ar Stroku»), Vosmibratovu («Mežs»), Marķīzu de Šaronu, Parīzes pilsētas arhibīskapu («Kunga komediants»), Dvojetočiju («Vasarnieki»); tai skaitā latviešu dramaturģijas iestudējumos: Dāvi («Trīnes grēki»), Roplaini («Pazudušais dēls»), veco Indrānu («Indrāni»).

Par lomu «Indrānos» (2012) Leonīds Lencs tika nominēts «Spēlmaņu nakts» balvai.

Leonīds Lencs ir apveltīts ar izcilu aktiera talantu un, atveidojot gan galvenās, gan otrā plāna lomas, radījis spilgtus un daudzpusīgus tēlus gan klasiskās, gan mūsdienu dramaturģijas iestudējumos (tai skaitā latviešu dramaturgu darbos), savienojot intensīvu tēla iekšējo dzīvi ar spilgtu ārējo formu. Spēcīgā enerģētika, augstā atbildības sajūta, pamatīgās zināšanas un talants ir viņa sabiedrotie, kas palīdz radošajā darbā, saistot skatītāju un klausītāju uzmanību.

Leonīds Lencs ir vairāku Latvijas radio literatūras programmu autors, un ievērojamākā no tām ir «Literārās pastaigas ar Leonīdu Lencu» (vairāk nekā 400 ētera stundu). Puškins, Ļermontovs, Jeseņins, Brodskis - ikviena «pastaiga» ir atmiņas par cilvēkiem, kas vēlēja mums labestības, žēlsirdības un mīlestības augstos ideālus. Vēstules uz «pastaigām» nāk un nāk. Papildus «vēstuļu aplausiem» Leonīds Lencs par «Literatūras pastaigām» ir saņēmis Puškina medaļu no Krievijas Rakstniecības akadēmijas. Un svētā Radoņežas Sergija medaļu viņam nodevis visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II - tās piešķiršanas diplomā ir teikts: «Par siržu savienošanu ar mīlestības vārdiem».

2013.gada 18.novembrī Leonīds Lencs saņēma 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni

HELĒNAS TANGIJEVAS-BIRZNIECES BALVA Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniekam un pedagogam HARALDAM RITENBERGAM - vienam no visizcilākajiem Latvijas baleta solistiem.

«Latvijas baleta premjeru vidū Haraldam Ritenbergam ir īpaša vieta. Šķita, ka viņš iekaro pasauli viegli, bezrūpīgi, bezbēdīgi, un vairākas skatītāju paaudzes iemīlējās viņa atveidotajos tēlos - gan uz baleta skatuves, gan kino. Sevišķi populārs viņš bija jauniešu vidū, jo viņa varoņi valdzināja ar sirsnīgu lirismu, maksimālismu cīņā pret netaisnību, dedzību, aizstāvot savu mīlestību. Tēlos viņš varēja atļauties būt viņš pats, iemiesojot daudzu cilvēku sapņus un ideālus par vīrišķību, romantisku mīlestību, drosmi un noslēpumu. Sava laika - 20. gs. 50.-60. gadu publikas elks, baleta vēsturē Haralds Ritenbergs ienāca kā leģenda,» Haraldu Ritenbergu raksturojusi baleta zinātniece Ija Bite.

H. Ritenbergs dejoja Latvijas Nacionālā baleta trupā no 1951. līdz 1976. gadam. Viņš kļuva par pēckara paaudžu romantiskā baleta skaistuma un apgarotības etalonu, it īpaši kopā ar teātra absolūto baleta prīmu un leģendu Veltu Vilciņu. Šo gadu laikā nodejotas vairāk nekā četrdesmit izcilas lomas, no kurām slavenākās - Zigfrīds «Ģulbju ezerā», princis Alberts «Žizelē», titulloma baletā «Šakuntala», Girejs «Bahčisarajas strūklakā», Pērs Gints, Fēbs «Parīzes Dievmātes katedrālē», Francis «Pie Zilās Donavas», Romeo «Romeo un Džuljetā».

Haralda Ritenberga mākslinieciskos dotumus aktīvi izmantoja arī latviešu mākslas kino - te jāmin viņa atveidotās galvenās lomas kinofilmās «Šķēps un roze», «Nauris», «Vella kalpi» un «Vella kalpi vella dzirnavās», kuras izpelnījās milzīgu skatītāju atsaucību un mīlestību.

Līdztekus šai piepildītajai mākslinieka karjerai Haralds Ritenbergs attīstīja savu pedagoģisko darbību Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, 1982. gadā kļuva par RHV direktoru, pēc tam skolas māksliniecisko vadītāju. Viņa vadībā ir izauguši daudzi Latvijas Nacionālā baleta solisti un trupas dejotāji, tādējādi nodrošinot mākslinieka darba un ideālu pārmantojamību tālākajās paaudzēs.

No 1984. līdz 1985. gadam Stambulas Operas pedagogs, baletmeistars. Piedalījies neskaitāmās meistarklasēs un turnejās kopā ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņiem visā pasaulē.

Starptautiskās organizācijas «CHAIN of Music and Dance» loceklis (1991), starpt. hor. izglītības A. Vaganovas Krievijas baleta akadēmijas Mācību metodiskā centra priekšsēdētāja vietnieks (kopš 1996. gada). Žūrijas loceklis I neatkarīgajā Sergeja Djagiļeva jauno baletdejotāju konkursā Maskavā (1992) un Enschedes baleta konkursos, III un IV Starptautiskajos jauno baletdejotāju konkursos (1995, 1997). J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Goda profesors (1992).

Ritenbergam piešķirts ordenis «Goda zīme» par teicamiem sasniegumiem darbā (1955), LPSR nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1958), LPSR Tautas skatuves mākslinieks (1965), LPSR Valsts prēmija (1960), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas balva (1995), Triju Zvaigžņu ordenis (4. šķira, 1999), KKF mūža stipendija par ieguldījumu Latvijas kultūras attīstībā (1999), «Aldara» Gada balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā (2003).

Teātra dienas balvas tiek pasniegtas jau kopš 1986. gada, kad Eduarda Smiļģa balvu saņēma Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš un Artūrs Dimiters. 1987. gadā pirmo reizi tika pasniegta Lilitas Bērziņas balva aktrisei par izciliem sasniegumiem teātra mākslā, un to saņēma Vija Artmane un Astrīda Kairiša. 1996. gadā par izciliem sasniegumiem baleta mākslā Lita Beiris saņēma Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu, savukārt 2005. gadā tika iedibināta tradīcija pasniegt Harija Liepiņa balvu aktierim par izcilu, spilgtu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā, un to saņēma Ivars Puga.

Balvu kandidatūras iesniedz Latvijas profesionālie teātri, bet balvu laureātus nosaka biedrības Latvijas Teātra darbinieku savienības valde aizklātā balsojumā.