Pirms pieciem gadiem veicu savdabīgu pētījumu (skat. resursus), vairākas dienas no vietas klausoties divdesmit piecas FM frekvencē raidošas stacijas, un statistika bija satraucoša. Pašmāju mūzikai atvēlēti aptuveni 15%, bet mūzikai krievu valodā aptuveni 50%. Diemžēl arī 2014. gadā aina ir līdzīga un pat bēdīgāka (neskan vairs Latviešu radio) tāpēc otrdien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā notika pirmā plašā diskusija par Latvijā veidotas mūzikas kvotu noteikšanu televīzijas un radio programmās.

«Latvijas Mūzikas attīstības biedrības/Latvijas Mūzikas eksports» izpilddirektore Agnese Cimuška kopā ar vairākiem mūziķiem un ar mūziku saistītiem ļaudīm šajā sēdē norādīja, ka biedrība aicina noteikt pārejas periodu no 2014. gada 1. oktobra, nosakot raidstacijās 20% kvotu atskaņotajai mūzikai jeb mūzikas fonogrammām - no tiem 10% būtu jābūt latviešu valodā un vēl 10% Latvijā radītai mūzikai. Savukārt no 2015. gada 1. oktobra jānosaka 40% kvotu atskaņotajai mūzikai - no tiem 20% būtu jābūt latviešu valodā un vēl 20% Latvijā radītai mūzikai. Piebilstot, ka šie skaitļi ir diskutējami. Komisija un arī Kultūras ministrijas pārstāvji šādai idejai pauda konceptuālu atbalstu. Taču idejai ir arī pretinieki, kuru argumenti arīdzan šķiet loģiski un pamatoti, vairāk balstīti uz skaitļiem un reitingiem, ne tik daudz uz ideoloģiskiem apsvērumiem.

Mūzikas lielveikals

Bieži dzirdam, ka radio frekvences ir valsts «nacionālā bagātība», no vienas puses tāpat kā gaiss tās pieder visiem, taču vienlaikus to piešķiršana tiek rūpīgi izvērtēta. Ieslēdzot kādu radio, gaisā (šajā gadījumā burtiski) tiek palaistas daudzas dažādas skaņas - ziņas, reklāmas, mūzika utt... Ļoti dažāds saturs. Bieži vien tas nav nedz nacionāls - atsevišķas stacijas retranslē citu valstu saturu, nedz bagāts (lasīt - izglītojošs).

Vai mēs, ģeogrāfiski un iedzīvotāju skaita ziņā tik neliela valsts, varam atļauties «laist gaisā» šādu saturu? Šis nav tikai retorisks, bet gan nacionālās pašapziņas, identitātes, latviskās kultūrtelpas, mūsu nacionālo bagātību saglabāšanas jautājums. Interesanti, ka minētajā komisijas sēdē par to, ka jāpalielina pašmāju mūzikas īpatsvars plašsaziņas līdzekļos, vienisprātis bija visas iesaistītās puses - gan deputāti, gan mediju pārstāvji, gan mūziķi un mūzikas industrijas darboņi, taču viss nav tik vienkārši. Radio ir bizness, un katram radio klausītājam ir izveidojušies jau savi paradumi, rituāli, kurus vienā dienā mainīt ir riskanti. Svarīgi piebilst, ka iesaistītās puses nav viena pret otru nostājušās karotāja pozā, bet ar vienotu virsuzdevumu, mērķi stiprināt nacionālo identitāti, meklē labāko risinājumu.

Protams, jau tagad ir vairākas radiostacijas, kuras regulāri atskaņo Latvijā radītu mūziku un savā ziņā šīs kvotas pilda jau tagad. Šeit jāmin daudzi reģionālie radio, Radio SWH, kurš viens no retajiem nebaidās atskaņot arī jaunu mūziķu skaņdarbus, daļēji arī Radio Skonto un Star FM, taču ir vesela virkne staciju, kuras gandrīz nemaz nepievērš uzmanību vietējo mākslinieku radītajam saturam un klausītājam piedāvā ar Latviju nesaistītu informācijas telpu. Interesanti, ka

tieši tās radiostacijas, kuras savā programmā iekļauj Latvijā radītu mūziku, ir reitingu līderes

(«LR2», «Skonto», «SWH»), kas izgaisina vienu no mītiem par to, ka Latvijā radīta mūzika nav pieprasīta.

Minēšu kādu līdzību. Kad viens no lielākajiem lielveikalu tīkliem blakus citu valstu produktiem aktīvāk sāka piedāvāt Latvijas ražojumus, izveidojot pat atsevišķus stendus, tā apgrozījums pieauga par 15%.

Kvalitatīvas pašmāju mūzikas trūkums - mīts

Viens no argumentiem pret kvotu ieviešanu, kā piemēru piesaucot Eirovīzijas konkursa zemo līmeni, ir nepietiekoši kvalitatīvs pašmāju mūzikas saturs. Protams, ja par spoguli kalpo Eirovīzija, tad šī aina nav pārāk spīdoša. Lai gan, aizstāvot šo konkursu, piebildīšu, ka Eirovīzijas formāta robežās visas mūsu eirodziesmas ir ieskaņotas atbilstoši prasībām un tehniski ir pietiekoši labā līmenī. Cits jautājums ir dziesmu dzīvais izpildījums... bet šoreiz ne par to.

Ikdienā veidodams «TVNET Mūzika» sadaļu, liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka kvalitatīvas, inovatīvas pašmāju mūzikas dažādos žanros ir pietiekoši daudz, tikai tā reti sasniedz dzirdīgas ausis Latvijas radiostacijās (ar atsevišķiem izņēmumiem). Tas attiecas ne tikai uz mūziku latviešu valodā, bet arī mūziku angļu un krievu valodā, pie kuras radīšanas klāt stāvējuši Latvijas pilsoņi. Galvenais -

ja mūziķi sajustu radio atbalstu, tad kvalitatīvas mūzikas būtu vēl vairāk

un tas kopumā veicinātu Latvijas mūzikas attīstību, radītu savstarpēju veselīgu konkurenci un galu galā varbūt ar laiku pavērtu iespējas kādu no šīm pašmāju tirgū pārbaudītām vērtībām eksportēt. Arī mūziķu materiālais stāvoklis varētu nedaudz, bet tomēr uzlaboties, pateicoties lielākiem autoratlīdzību un blakustiesību maksājumiem. Tas savukārt ļautu turpināt radīt arvien jaunas fonogrammas. Nav noslēpums, ka mūziķis nepelna ar pārdotajiem ierakstiem (kasešu laiks Latvijā jau sen ir pagājis), bet gan ar koncertiem un šiem augstāk minētajiem pasīvajiem ienākumiem.

Arī krievu valodā raidošās stacijas, veicot rūpīgu izpēti, ātri vien spētu atrast daudzveidīgu, dažādu žanru, dažādos laikos (arī padomju Latvijas laikā) tapušu pašmāju mūziku (pat apejot latviešu valodu, ja nonāktu līdz šādam kompromisam) - gan instrumentālu, gan vokāli instrumentālu. Esmu pārliecināts, ka daudzās mikrorajonu dzīvokļu šūniņās mitinās jauni talantīgi radošie prāti, kuriem, lai radītu tehniski kvalitatīvu mūziku, nav nepieciešamas milzīgas studijas kā tas bija padomju laikos. Attīstoties tehnoloģijām, kvalitātes (ja runājam par tehnisko skaņu ierakstu kvalitāti) standarti ir izlīdzinājušies, un, lai kvalitatīvi ierakstītu savu mūziku, pietiek ar datoru, midi klaviatūru un skandām. Spilgts piemērs - «Dirty Deal Audio» komūnas straujais izrāviens, kā rezultātā vairākas nominācijas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai.

Ja krievu valodā raidošās raidstacijas atvērtu plašāk savas durvis Latvijas krievu mūziķiem, tad ticu, ka agri vai vēlu būtu pozitīvi rezultāti un kāds no šiem māksliniekiem varētu gūt panākumus plašajā Krievzemē.

Tas nav neiespējami, kā rāda Laimas Vaikules, Raimonda Paula, Imanta Vanzoviča, «Brainstorm» piemērs.

Labi, varam necelt latiņu tik augstu, bet kāpēc, piemēram, šī mūsu pašu «Tribes of The City» dziesma krievu mēlē «Свет дискотек» («Disko gaismas») nav kļuvusi par hitu vai vismaz pazīstamu dziesmu Latvijas krievu auditorijas vidū? Mans minējums - šādu dziesmu attiecīgo raidstaciju programmu direktori nekad nav dzirdējuši. Un tas ir tikai viens no lielākas bildes izrauts piemērs, kā laba, kvalitatīva pašmāju mūzika nenonāk līdz klausītājam. Rezultātā mūziķiem nolaižas rokas un turpinājums - jaunu dziesmu ieraksts krievu valodā - neseko. Attīstība nenotiek.

Zināšanai piebildīšu, ka LaIPA (Latvijas izpildītāju un producentu apvienības) datubāzē ir apzinātas ap 180 000 pašmāju mūzikas fonogrammu. Milzīgs apjoms, no kā izvēlēties.

Valsts burkāns

Ir saprotamas atsevišķu radiostaciju bažas. Klausītāji ir pieraduši pie noteikta formāta un, veicot būtiskas izmaiņas, ir liels risks šos klausītājus zaudēt. Līdz ar to zaudēt pozīcijas tirgū un reklāmas ieņēmumus.

Kā komisijas sēdē sacīja «MTG TV Latvia» pārstāve Baiba Zūzena, runa ir par uzņēmējiem, uz kuru pleciem nevajadzētu uzlikt uzdevumu veicināt pašmāju mūzikas atpazīstamību, izvirzot viņus par vienīgajiem šā jautājuma risinātājiem.

Protams, jāiesaistās arī valstij. Pirmkārt jau pašai savās raidstacijās, rādot piemēru citiem, nosakot stingras kvotas, vēlams vismaz 50% apjomā - gan Latvijas Radio 1, gan Latvijas Radio 4 un jaunajam Latvijas Radio 5. kanālam. Perspektīvā var izskatīt arī ierosinājumu ar šiem sabiedriskajiem radio aiziet no reklāmas tirgus, nekonkurēt ar komercstacijām, sniedzot tām lielākas manevru iespējas mežonīgajos tirgus apstākļos. Otrkārt, censties iedot komercstacijām «motivācijas burkānu» - valstiski stimulēt.

Sēdē izskanēja ideja par valsts subsīdijām, lai mudinātu komercradio atskaņot vairāk pašmāju mūzikas, taču, zinot sarežģīto finanšu situāciju Kultūras ministrijā (algu jautājums, VKKF niecīgais finansējums u.c.), visticamāk, šis jautājums tuvākajā laikā netiks izskatīts.

Galvenais ir panākts. Par šo jautājumu ir sākušās diskusijas, turklāt visi iesaistītie konceptuāli ir gatavi veikt izmaiņas par labu Latvijas kultūrai. Un populārā mūzika IR daļa no Latvijas kultūras. Svarīgi, lai rezultātā ieguvēji ir visi - ne tikai mūziķi, mūzikas un tekstu autori, bet arī mediji un galvenais - sabiedrība.