Par godu Svētā Valentīna dienai sūtu bildi «Mīlas virtuve» un fragmentu no jaunā darba «Myrodia», kas antīkās Grieķijas valodā nozīmē «Aromāts». Ņemot vērā apstākli, ka iemīlēšanās stihija sakņojas ķīmijā, turklāt cilvēki sasirgst ar to tieši caur ožu, domāju, ka nosaukums papildus piešķir šim darbam īpašu saikni ar visu mīlētāju svētkiem. Jāmin arī, ka «Myrodia» ir no jauna rastra grafikas cikla «Anima», kurš no 17. februāra būs apskatāms viesnīcā «Roma».
Vēl viens ar Valentīndienu saistīts jaunums – beidzot ir pabeigti pēdējie montāžas triepieni pie manas sirreālistiskās īsfilmas «Strupceļš», kurā galvenās lomas atveidoja lieliskie latviešu jaunās paaudzes aktieri Kaspars Zāle un Anete Saulīte, kā arī Marija Petrova, Patriks Biķis, Alisija Gjoča un citi, bet pats es iejutos scenārista, režisora, scenogrāfa, komponista un montāžista ādā.
Lai arī filma caur alegoriskiem tēliem runā par mīlestības nāvi un šķiršanos, nolēmu šo filmu publicēt tieši visu mīlētāju dienā kā aicinājumu sargāt attiecības, cienīt un pieņemt savu otro pusīti, lai mīlošu cilvēku starpā nekad neatgadās strupceļš, kas metaforiski šeit tiek demonstrēts.
Runājot par to, kā es izklaidētu savu otro pusīti Valentīna dienā, domāju, ka vislabākais būtu pārstāstīt viņai šīs dienas ekstravaganto vēsturi, kura aizsākas vēl pirms mūsu ēras.
Antīkajos laikos Romā bija augsts bērnu mirstības līmenis, ko paspilgtināja apstāklis, ka dižciltīgo vidū centās dzemdēt mazāk. Orākuls paziņoja, ka dzimstības paaugstināšanai ir nepieciešams sieviešu miesas sodīšanas rituāls caur pēršanu ar upurēto dzīvnieku ādām.
Svētajā vietā, kur pēc leģendas vilcene baroja Romulu un Remu, katru gadu šajā dienā sākās svētki ar nosaukumu Luperkālija. To laikā tika upurēti dzīvnieki, no kuru ādām gatavoja pletnes. Pēc dzīrēm patriciešu jaunieši ņēma šīs pletnes un pa pliko skrēja pilsētā pērt pretimnācējus, galvenokārt sievietes, kuras procesa gaitā arī ģērbās nost un nodevās miesas baudām.
Luperkāliju svētku nobeigumos risinājās savdabīgas loterijas. Pusaugu meitenes rakstīja zīmītēs savus vārdus un meta tās milzīgā urnā, tad katrs vīrietis vilka šīs zīmītes no urnas ārā. «Lolita», kuras vārdu izvilka vīrietis, kļuva par viņa seksa partneri uz turpmāko gadu līdz nākamajiem svētkiem.
Šie «brīvās mīlestības» svētki bija modē pat kristiešu laikos, kas baznīcai nemaz nepatika. Galarezultātā 494. gadā baznīca veikli aizstāja Luperkāliju ar svētā Valentīna svētkiem, kurš it kā bija sodīts ar nāvi 14. februārī.
Kas tad īsti bija šis svētais Valentīns? Ko lai saka. Svētais Valentīns patiesībā bija suteners! Kļuva par svēto mocekli, jo bija cietsirdīgi sodīts ar nāvi, un tā nu patrāpījās, ka viņš bija kristietis. Lai gan par svētajiem mocekļiem kļūst tie, kuri tiek nogalināti savas ticības dēļ, nevis par to, ka piegādā «naktstauriņus» leģionāriem, kas nebija pa prātam romiešu varai un militāristiem.
Leģionārus par tādām lietām pēra, bet sutenerus sodīja ar nāvi. Ņemot vērā, ka nāvessodu veidu Romā nebija pārāk daudz, sagadījās, ka Valentīnu sodīja tāpat kā dažus no pirmajiem kristiešiem. Tādas bumbas.
Ir jau arī citas versijas – piemēram, ka Valentīns laulāja mīlniekus kara laikā, kad imperators liedza precēties, lai jaunekļi stājas leģionāros. Vēl ir versija, ka viņš laulāja leģionārus ar netradicionālo orientāciju, kā arī versija, ka viņš vispār nekad nebija eksistējis, vai arī ka vēsturē ir dzīvojuši vairāki savstarpēji nesaistīti reālie prototipi, kuru biogrāfijas savienoja kopā, lai rezultātā iegūtu leģendāru personāžu.
Neesmu pārliecināts, ka visas otrās pusītes ar lielu entuziasmu uztvers šādu Valentīndienas jokaini skaudru vēsturisko izklājumu, bet domāju, ka manējai noteikti patiks – šodien pārbaudīšu!