Festivāls «Saxophonia» pirmo reizi izskanēja 1999. gadā un notiek reizi divos gados, piedāvājot klausītājiem gan Latvijas labāko saksofonistu parādi, gan pasaules zvaigznes. Kas pa šiem gadiem ir mainījies?

Artis Sīmanis: Festivāls ir palicis daudz populārāks. Sākumā tie bija divi, trīs koncerti festivāla ietvaros, bet tagad tas ir gājis plašumā. Pirms sešiem gadiem festivāls bija dzirdams visā Latvijā, taču tagad finansiālu līdzekļu dēļ tas ir koncentrēts tikai Rīgā. Festivāls ir daudz grandiozāks. Šogad būs dzirdama ne tikai saksofonspēle, bet arī Valsts akadēmiskais koris, Liepājas simfoniskais orķestris, Radio koris, kā arī saksofonisti no attālām vietām. Tas ir gājis plašumā un ir daudz kvalitatīvāks, nekā tas bija 1992. gadā.

Cenšos festivālu veidot tā, lai mūzika ir ļoti dažāda. Būs džeza koncerts Spīķeros, kur būs viens turku džezists ar mūsējiem, tad būs baznīcas koncerts, kur mūzika ir pavisam citādāka, būs koncerts ar simfonisko orķestri, lai katrs klausītājs var atrast kaut ko sev. Tās iespējas ir ļoti plašas, jebkurš, kurš vispār iet uz koncertiem un kuru interesē mūzika, šajā festivāla piedāvājumā var kaut ko atrast. Mums šogad ir arī jauni darbi, kurus sarakstījis Jānis Lūsēns, ar viņu mums pirmīt nebija izveidojusies sadarbība, bet tagad ir. Un tas arī ir tāds viens no jaunumiem.

Šogad Ādolfam Saksam palika 200 gadu, viņš ir saksofona izveidotājs. Praktiski visa šī sezona tiek atzīmēta viņa jubilejai, mēs gan festivālu šim neesam piesaistījuši, bet tāda ir doma.

Izklausās, ka «Saxophonia» pamatīgi attīstījies...

Artis Sīmanis: Biļetes ir gandrīz izpārdotas. Nav tā, ka pēkšņi viens festivāls notiek un pēc tam vairs nav nekā, tie notiek samērā regulāri. Uztaisīt vienu festivālu varbūt nav tik sarežģīti, taču, lai viņš ilgstoši pastāvētu un attīstītos, ir ļoti būtiski.

Minējāt, ka šogad festivālā varēs dzirdēt saksofonistus no attālām vietām. Kā vērtējat šā gada viesus, piemēram, Filipu Geisu?

Artis Sīmanis: Filips Geiss (Philippe Geiss) ir ļoti vispusīgs saksofonists. Viņš skaitās it kā akadēmiskās mūzikas pārstāvis, bet ļoti daudz spēlē tādu džeziskas ievirzes mūziku, arī šajā programma, ko viņš spēlēs ceturtdien, būs vairāk simfodžezs. Būs arī viens skaņdarbs, kurā ir izteikta īru mūzika. Viņš vispār ļoti sarežģītu mūziku raksta. Tā ir ļoti sarežģīta, taču aizraujoša mūzika, kas vairāk ir domāta jauniešu auditorijai. Parasti daudzi saka, ka akadēmiskā mūzika nav viņiem domāta. Bet tie cilvēki, kuri aizies uz šādu koncertu, es domāju, ka pēc tam ies atkal.

Kas saksofona spēlē ir galvenais, lai rezultāts būtu baudāms?

Artis Sīmanis: Kā jebkurā lietā - galvenais, lai tev patīk tas, ko tu dari. Ja tā lieta patiks, tad jau viss aizies. Ir jābūt interesei par to, ar ko nodarbojies.

Kā jūs vērtējat saksofonmūzikas attīstību Latvijā?

Artis Sīmanis: Tā ļoti strauji attīstās, saksofons ir kļuvis ļoti populārs. Agrāk tas bija vairāk saistīts ar džeza mūziku, arī pirmskara Latvijā, kad bija džeza orķestrīši, kas spēlēja restorānos un citur. Gidona Krēmera tēvs Markuss Krēmers arī bija saksofonists, pirmskara Latvijā, 60. gados, bija ļoti spēcīga džeza mūzika, tad sāka spēlēt Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško - viņi bija izcili saksofonisti. Tāds akadēmiskais saksofons aizsākās kaut kur 80. gadu vidū, kad atvērām saksofona klasi Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, pēc tam 91. gadā šeit, Mūzikas akadēmijā un 92. gadā izveidojām Rīgas saksofonu kvartetu. Mēs ļoti daudz koncertējām.

Pēc tam arī sākās saksofonistu uzplaukums, arī bērnu mūzikas skolās, tur ļoti daudz mācās saksofonu. Pie mums ir izauguši izcili mūziķi, tādi kā Oskars Petrauskis, Gints Pabērzs. Tagad viņi ir izveidojuši paši savus kolektīvus un māca tālāk jaunos saksofonistus, un tā tas iet uz priekšu.

Nav tā, ka saksofonspēle, it īpaši jauniešu vidū, «izmirst»?

Artis Sīmanis: Es domāju, ka nē. Mums tas skaitlis turas līmenī. Bērnu mūzikas skolās šis skaits tikai pieaug. Esmu parunājies ar mūzikas skolu pedagogiem - interese par mūziku pēdējā laikā palielinās. Varbūt ne tik daudz profesijas izvēlē, bet hobija līmenī pieplūdums ir ļoti liels. Paralēli šim saksofonu festivālam mums ir arī Latvijas saksofonistu konkurss, kurā piedalās 82 dalībnieki. Skaitlis ir grandiozs.

Gribu uzsvērt, ka,

pieminot saksofonu, lielākajai daļai liekas, ka tā ir džeza mūzika, bet īstenībā tā tas nav.

Tas ir ļoti daudzveidīgs. Man liekas ļoti svarīgi to parādīt akadēmiskā mūzikā. Mēs ar Rīgas saksofonu kvartetu daudz spēlējam arī Baha mūziku, kaut gan Bahs ir daudz vecāks nekā saksofons kā tāds. Saksofons ir apmēram 170 gadus vecs instruments.

Klausītājam bieži vien nav priekšstata par to visu, lai gan, tikko viņi to izdzird, ir pavisam savādāk. Tas, pie kā mēs strādājam, ir, lai paplašinātu informāciju par saksofonu kā tādu. It kā jau liekas, ka mēs visi to saksofonu zinām, bet esmu pārliecināts, ka daudziem tas saistās tikai ar džeza mūziku.

_{9. starptautiskais saksofonmūzikas festivāls «Saxophonia» šogad notiks no 12. līdz 22. februārim.}