Sanita: Kas attiecas uz projektu, mēs esam strikti nodalījuši savus darbus. Es esmu atbildīga par producēšanu, izrādes tekstiem, tērpu kontroli, reklāmu un darbu ar klientiem, bet Viktors par pašu uzvedumu, gaismām, dekorācijām. Viņam ir tas lielais redzējums!
Kāda ir tā shēma, kad «Cabaret» no idejas top par uzvedumu?
Viktors: Viss aizsākas ar manu un Jāņa Skuteļa (Lumjēra) ideju apspriešanu. Tad noformulējam domu un izstāstām Sanitai. Sanita to uzraksta, un tad Jānis to vēlreiz interpretē. Tas ir tāds trīskāršs darbs. Un tomēr liela daļa uz skatuves ir improvizācija.
Ticu, ka daudzi cilvēki uzskata, ka kabarē – tas ir sinonīms varietē, kur skaistas meitenes puskailas mētā kājas kankāna ritmos, taču pati kā šī šova piekritēja zinu, ka tas tā nebūt nav. Vai vari vēlreiz izstāstīt, kā radās šis vārds un kustība...
Viktors: Jā, tas ir gaužām aplami. Kabarē bija vīna pagrabiņš Francijā. Tā nosauca vietu, kur pulcējās dažādi mākslinieki, aktieri, dzejnieki. Viņi tur koda, baudīja bohēmisku vidi, un katrs, kurš gribēja, kāpa uz skatuves un izpaudās: lasīja dzeju, tēloja etīdes, dziedāja vai vienkārši smējās. Bija patiesi, jo starp savējiem nav jau ko slēpt! Protams, bija sajūsmas saucieni, asaras, arī tomātiem apmētāja. Neviens neslēpa savas emocijas. Un tas ir skaistākais... Varietē nav ne tuvu tam. Iespējams, kas līdzīgs bija 20., 30. gados un vēlāk padomju laikā «Intūrista» viesnīcā «Latvija». Zini, kad biju Parīzē, apmeklēju arī Mulenrūžu, un jāatzīst - tas bija briesmīgi! Cabaret ir patiesākais no skatuves žanriem. Kabarē ir intīma māksla, tā nav kaut kāda Mulenrūža, varietē vai mūzikls. Arī uz teātra žanru mēs nepretendējam, tas ir koncertuzvedums, kurā cenšamies gan izklaidēt, gan aizkustināt publiku.