Pēc vērienīgajiem «Sapņu fabrikas» iestudējumiem (no 2003. gada līdz 2008. gadam) kamerizrādes «Cabaret Piccolo» (2010) un «Cabaret Bombaloo» (2012) tika demonstrētas kluba «Artelis - gandrīz teātris» telpās. Tas laiks ir izdzīvots, un nu jau topošais koncertiestudējums «Cabaret Palladium» par jaunu uzņem apgriezienus, piesaistot vairāk mākslinieku un palielinot skatītāju vietu skaitu zālē. Ar plašumu tiks atjaunota pirmajos gados panāktā amerikāniskā 30. gadu kabarē greznība un telpiskums, kas organiski saplūdīs ar pēdējo gadu izrādēs ienākušo franču kabarē bohēmu.

Desmit gadi - tas ir salīdzinoši ilgs laiks vienam projektam. Kādas ir sajūtas - tas ir tikai sākums, tā ir virsotne un kulminācija vai tas ir skaists, apaļš nobeigums?

Viktors: Šie desmit gadi, atzīšos, paskrēja ļoti ātri. Kāds gudrs cilvēks ir teicis: dzīve ir kā mirklis, kas sākas un izgaist bezgalībā. Patiešām varu teikt, ka šie 10 gadi ir mirklis! Katras beigas ir kā sākums.

Kas ir tas, kas vēl vairāk pamudināja atgriezties ar jauno šova programmu?

Viktors: Laikam tā ir mūsu skatītāju lielā mīlestība pret to, ko mēs darām. Mēs esam piedzīvojuši lielu mīlestību, laikam tāpēc to arī darām jau desmito gadu!

Projekts aktīvi noris vienu mēnesi, kad notiek izrādes. Kāds ir šis laiks? Neplēšaties?

Viktors: Šķiet, ka decembrī paiet mūžība. Mēs šajā laikā paliekam patiešām kā ģimene, kas katru mirkli ir kopā cits ar citu. Patiesībā mums darba procesā patiešām reti rodas konflikti, kas patiesībā nav labi (smejas). Varu likt roku uz sirds - tādas reizes, kad sakasāmies nopietni, ir retas. Viss mēģinājuma procesā notiek pats no sevis. Laikam tā ir tā atslēga 10 gadiem.

Sanita: Principā, kad projekts sākas, nostrādājam decembri - esam izdevuši ārā sevi visu. Atpūšamies un metamies tad citā projektā. Ja tas būtu teātris dienu dienā - noteikti būtu cits modelis. Nezinu, kā tad tas darbotos. Mūsu gadījumā tas netraucē ikdienā sarunāties, pat kopā dzīvot ar šo projektu!

«Cabaret» nav iedomājams bez jums abiem. Kā paši spējat dzīvot un strādāt kopā? Kāda ir šīs veiksmīgās sadarbības atslēga?

Viktors: Sanita dara melno darbu. Es tikai smaidu!

Sanita: Jā, bez Viktora es pat nezinātu, ko es esmu pateikusi...

Viktors: Kaut kā, nerunājot par to, esam sadalījuši savus darbus. Mēs bieži konsultējamies viens ar otru, izsakām domas... Vai tās ņemam vērā vai ne - tas cits jautājums! Bet diskusijas notiek... Turklāt tie nav tikai desmit gadi - tie jau ir divdesmit pieci! Protams, gadās jau arī, ka nākas padarīt otra darbu, bet tas jau ir pašsaprotami. Ja trauki nav nomazgāti un redzu, ka Sanita ir aizņemta, es to bez runāšanas izdaru...

Sanita: Kas attiecas uz projektu, mēs esam strikti nodalījuši savus darbus. Es esmu atbildīga par producēšanu, izrādes tekstiem, tērpu kontroli, reklāmu un darbu ar klientiem, bet Viktors par pašu uzvedumu, gaismām, dekorācijām. Viņam ir tas lielais redzējums!

Kāda ir tā shēma, kad «Cabaret» no idejas top par uzvedumu?

Viktors: Viss aizsākas ar manu un Jāņa Skuteļa (Lumjēra) ideju apspriešanu. Tad noformulējam domu un izstāstām Sanitai. Sanita to uzraksta, un tad Jānis to vēlreiz interpretē. Tas ir tāds trīskāršs darbs. Un tomēr liela daļa uz skatuves ir improvizācija.

Ticu, ka daudzi cilvēki uzskata, ka kabarē – tas ir sinonīms varietē, kur skaistas meitenes puskailas mētā kājas kankāna ritmos, taču pati kā šī šova piekritēja zinu, ka tas tā nebūt nav. Vai vari vēlreiz izstāstīt, kā radās šis vārds un kustība...

Viktors: Jā, tas ir gaužām aplami. Kabarē bija vīna pagrabiņš Francijā. Tā nosauca vietu, kur pulcējās dažādi mākslinieki, aktieri, dzejnieki. Viņi tur koda, baudīja bohēmisku vidi, un katrs, kurš gribēja, kāpa uz skatuves un izpaudās: lasīja dzeju, tēloja etīdes, dziedāja vai vienkārši smējās. Bija patiesi, jo starp savējiem nav jau ko slēpt! Protams, bija sajūsmas saucieni, asaras, arī tomātiem apmētāja. Neviens neslēpa savas emocijas. Un tas ir skaistākais... Varietē nav ne tuvu tam. Iespējams, kas līdzīgs bija 20., 30. gados un vēlāk padomju laikā «Intūrista» viesnīcā «Latvija». Zini, kad biju Parīzē, apmeklēju arī Mulenrūžu, un jāatzīst - tas bija briesmīgi! Cabaret ir patiesākais no skatuves žanriem. Kabarē ir intīma māksla, tā nav kaut kāda Mulenrūža, varietē vai mūzikls. Arī uz teātra žanru mēs nepretendējam, tas ir koncertuzvedums, kurā cenšamies gan izklaidēt, gan aizkustināt publiku.

Ar ko šogad skatītājus pārsteigs «Cabaret»? Minējāt, ka šā gada tēma būs laiks...

Viktors: Šogad ienāca prātā laiks, jo tas ir tas, kas mums ir visapkārt. Laiks rit savu gaitu, un mēs dzīvojam savu gaitu. Sakām - par maz laika vai ir tik daudz laika... Patiesībā jau laika nav - mēs to izdomājam. Vai tev ir dots savs laika sprīdis? Nē, tas ir tā, kā tu to uztver!

Sanita: Tas ir Viktora redzējums. Mans laiks ir klāt stāvošs jēdziens. Kaut kā to saistu ar mūsu pašu darbību. Esam izgājuši cauri visādiem laikiem. Sākām ar vērienīgiem šoviem 500 cilvēku auditorijai, tad nāca Latvijas krīze, kad arī dabūjām pa pakaļu. Tad, reaģējot uz situāciju, pārgājām uz mazākām telpām «Artelī» un taisījām intīmāku projektu ar savu garšu. Tagad līdz ar 10 gadiem atnākam atpakaļ laikā un uztaisām vērienīgu šovu! Tas ir laiks...

Viktors: Būs kā vienmēr - no smiekliem līdz asarām. Kas tāds, kā ikdienā pietrūkst! Uz somu pirti var aizbraukt, ar draugiem var piedzerties, nokrist un neko neatcerēties arī, bet te viss ir mazliet savādāk. Te arī var piedzerties nokrist, bet kāpēc? Ja ir tik daudz visa kā apkārt. Un ja vēl paliek pēcgarša - ideāli!

Vai «Cabaret» varam gaidīt arī nākamajā gadā?

Viktors: Noteikti kaut kas būs. Vai tas sauksies «Cabaret», nezinu - bet turpinājums sekos...