Pēc «Poitivus» festivāla par grupu bija izveidojies ļoti patīkams iespaids - no lielās Salacgrīvas Zvejnieku parka skatuves ar milzīgu jaudu pirms diviem gadiem izskanēja trešā, sintpopa albuma «In This Light and on This Evening» elektroniskās dziesmas (īpaši, protams, «Papillon»), kas kopā ar pirmo divu ierakstu klasiskajiem hitiem veidoja sabalansētu programmu.

«Palladium» koncertā savukārt pirmo trīs albumu materiālam, jāsaka diemžēl, bija jākonkurē ar jaunajām dziesmām un, ja pareizi saskaitīju, tad otrdienas vakarā Rīgā izskanēja sešas no vienpadsmit jaunas plates kompozīcijām, izstiepjot koncertu gandrīz līdz divām stundām. Izturīgākie palika līdz beigām, bet salīdzinoši ar citiem koncertiem diezgan liels skaits klausītāju uz garderobēm devās jau ātrāk. «Kas par daudz, tas par skādi,» iespējams, pēc garas darba dienas nodomāja atsevišķi nogurušie prāti...

«Editors» skaņu palete, Smita balss tembrs, melodijas, aranžējumi īstenībā ir diezgan paredzami,

īpaši jau gribētu izcelt izteikti vienveidīgo ģitāras spēli - daudzām dziesmām dīlejotās ģitāras rifi balstās uz pāris notīm, kas tiek spēlētas uz augšējām stīgām, un brīžiem pat ir pagrūti atšķirt, vai sāk skanēt «Blood», «Munich» vai «Someone Says».

Tāpēc nav brīnums, ka daudziem ir grūti lielās devās baudīt šādu mūziku. Tas vienkārši var nogurdināt. Turklāt pats Smits, lai arī citkārt runīgāks, Rīgā aktīvi ar publiku nekomunicēja un tikai pāris jaunajās dziesmās (īpaši «Nothing» un «A Ton of Love») tā pa īstam atdzīvojās, kāpdams uz klavierēm un šamaniski celdams gaisā rokas. Arī aiz skatuves izkārtais ekrāns tā arī palika neizmantots - nezinu, vai tās bija kādas tehniskas ķibeles vai pašas grupas lēmums, bet tradicionālais rozes pumpurs, tāds, kas grezno arī jaunā albuma vāku, uz ekrāna tā arī netika projicēts.

Viena tehniska ķibele gan koncertā bija acīmredzama. Dziesmas «The Phone Book» laikā fonēt sāka akustiskā ģitāra, un Toms pirmo reizi šo dziesmu viens pats ar jauno ģitāristu Džastinu Lokiju (Justin Lockey) nospēlēja uz elektriskās ģitāras. Dūcošais fons gan nemitējās, un Smits aicināja mūs izlikties, ka «nekādu traucējošu troksni (buzz) mēs nedzirdam.»

Koncerts, protams, kopumā bija kvalitatīvs, arī skaņa bija puslīdz baudāma - labs britu tumšo taustiņu indīmūzikas paraugdemonstrējums, protams, ar neiztrūkstošiem muzikāliem «Joy Division» (Aiena Kērtisa dziedāšanas maniere nekur nav pazudusi), «Interpol», ka arī jaunā albuma «U2» un «Echo & the Bunnymen» citātiem. Starp citu, koncertu ievadošais jaunais «Sugar» basa un bungu gājiens ir teju viens pret viens ar Bjorkas «Army Of Me»...

Vēl ar neapbruņotu aci varēja redzēt, ka pašai grupai daudz interesantāk ir spēlēt jaunā albuma materiālu, īpaši tas bija jūtams tad, kad izskanēja aktuālais singls «A Ton of Love» - ļoti izteiksmīgs, izjusts Toma dziedājums ar episko «Desire, Desire, Desire» piedziedājumu centrā.

Pēc koncerta aizdomājos, kura varētu būt tā vienīgā zīmīgā, lielā «Editors» dziesma, kuras dēļ par šo grupu melomāni atcerēsies arī pēc 30 gadiem? Vai tiešām elektroniskā «Papillon», kura lieliski noder kā koncerta kulminācija? Vai kāds no pirmā albuma singliem - «Munich», «Blood», «Bullets» vai «All Sparks». Vai popsīgais «Smokers Outside the Hospital Doors»? Visdrīzāk neviena. «Editors», līdzīgi kā «Interpol» vēsturē ieies kā parādība, viena no šā gadu tūkstoša pirmā gadu desmita spilgtākajām indīroka grupām ar komerciālu pievilcību, kas iezīmēja mūzikas industrijas lielās pārmaiņas (neatkarīgās izdevniecības bankrotē, mazie ierakstu veikaliņi tiek slēgti) un nobruģēja ceļu jaunai, postbritpopa, post-Radioead paaudzei.

Kaut gan varbūt viss lielais vēl tikai priekšā!