Janelle Monae «The Electric Lady»

(Bad Boy)

9/12

Šogad māksliniece ir atgriezusies ar ne mazāk interesantu un ambiciozu ierakstu «The Electric Lady», kurā saturiski turpina spēlēties ar zinātniskās fantastikas elementiem.

Ja pirmajā platē viņa vēstīja par izdomātu personāžu Sindi Meivezeru (Cindi Mayweather), kas nolēmusi kļūt par androīdu (jauns planētas iedzīvotājs nākotnē, kurš tiek diskriminēts) mesiju, tad «Elektriskā Lēdija» ir tāds kā priekšstāsts šai sāgai. Ideja radusies koncertos, laikā, kad Monē vienlaikus dziedājusi un triepusi uz audekla dažādas krāsas. «Es vienmēr uz skatuves gleznoju kādas sievietes siluetu,» viņa skaidro. «Līdz beigās identificēju viņu kā Elektrisko Lēdiju - 21.gadsmita sievieti, kura ir brīva savos uzskatos, pietiekoši dumpīga un nepakļāvīga.»

Arī uz plates vāka uzgleznotas vairākas Monē - viņas alterego Sindi Meivezeras.

Visas šīs futūristiskās satura odziņas, protams, ir interesantas, taču muzikāli Monē dziesmās nemaz tik daudz oriģinālu ideju nav. Vērīgākie klausītāji noteikti Monē aranžējumos saklausa kaut ko no «Outkast», īpaši «Andre 3000», daudz kas aizgūts no kosmiskā fanka giganta Prinsa 80.gadu skaņas, Stīvija Vondera u.c.

Jaunais albums ir ļoti eklektisks un, līdzīgi kā pirmais, grūti uztverams vienā elpas vilcienā.

Tāpēc nav brīnums, ka amerikāņi masveidā neskrien uz veikalu iegādāties Monē plates. Tuvāk tautai ir daudzas citas R&B dīvas - kaut vai tā pati Tonijas Brekstones jaunākā māsa Tamāra Brekstone (Tamar Braxton), kuras albums pirmajā nedēļā pārdots uz pusi vairāk nekā «The Electric Lady».

Jaunajā platē kopumā iekļautas 19 kompozīcijas, no kurām vairākas ir pusinstrumentālas ar pūtēju orķestra un plaši skanošiem stīgu aranžējumiem, piemēram, ievadošā «morikoniskā» vesternu svīta «Suite IV: Electric Overture», kas droši iederētos arī režisora Kventina Tarantino vesterna «Django Unchained» («Atsvabinātais Džango») skaņu celiņā. Vai «Look into my Eyes» un tā instrumentālais turpinājums «Suite V: Electric Overture», kas izklausās kā izgriezti no 1960.gadu popmūzikas grāmatas, kad modē bija Bērta Baharaha (Burt Bacharach) liegās melodijas. Starp dažām dziesmām iestrādāti arī nākotnes radioprogrammas skiti - «Good Morning Midnight» u.c., kurus vada kāds nākotnes dīdžejs vārdā «Crash Crash».

Blakus šādiem orķestrāliem retropopa paraugiem, ierakstā atrodami arī smagāki fanka ritmi. Viens no tādiem «Givin Em What They Love», kurā kā viesmūziķis piedalās pats Prinss. Viņš, starp citu, Džaneli bija ievērojis jau pirms vairākiem gadiem, kad tikko izdots Monē pirmais EP, un uzaicinājis viņas grupu padžemot pie sevis. Vispār

Monē ir iespaidīga «aizmugure», kas ļāvusi viņai brīvi radīt, neizejot uz kompromisiem.

Viņas atbalstītāju un skolotāju pulkā ir Big Bojs, Didijs, jau minētais Prinss u.c.

Fanka līniju plates sākumā turpina kopdarbs ar Ēriku Badu (Erykah Badu) «Q.U.E.E.N», kas varētu būt viens no plates spēcīgākajiem skaņdarbiem. «Šajā dziesmā es [Sindi] iestājos par visiem, kas tiek diskriminēti,» dziesmu komentē māksliniece.

Savukārt plates tituldziesma «The Electric Lady» iekrāso vēl vienu albuma konceptuālo segmentu - 90. gadu R&B. Dziesmā dzirdama Bejonses jaunākās māsas Solanžas balss un abas dāmas rezultātā izklausās gluži kā «En Vogue» 1992. gadā.

Vēl viens singls - dejiskais «Dance Apocalyptic», kas tapis tumšādainā rokenrola pioniera Bo Didlija (Bo Diddley) ietekmē ir jauks, bet ne uz pusi tik jaudīgs kā jau minētā «Andre 3000» 2003. gada bliezējs «Hey Ya!»

Dziesmā «Primetime» Monē pielāgojas sava partnera Migela (Miguel) aktuālajam soula skanējumam, bet «Dorothy Dandridge Eyes» - džeza mūziķes Esperanzas Spaldingas (Esperanza Spalding) viegli džezīgajam stilam, no jauna mainot albuma noskaņojumu.

Tieši šī nemitīgā raustīšanās no viena stila un citu, ir, manuprāt, vienīgais lielais plates mīnuss. Savādāk - ļoti interesanta un baudāma mūzika.

Izdošanas datums: 09.09.2013.