Gūs jaunu pieredzi

"Nekad neesmu uzstājies kopā ar tik tālas zemes orķestri, turklāt tieši Latvijā. Šis fakts gan varētu būt ievērības cienīgs," spriež pianists, piebilstot – iespējams, tas būs pats eksotiskākais kolektīvs, ar ko viņam kopā jebkad nācies uzstāties. Taču, viņaprāt, Āzijas mākslinieku muzikālais un tehniskais līmenis esot patiešām augsts, līdz ar to sestdienas koncerta apmeklētājiem vilties nenākšoties. "Protams, viņi Eiropas mūziku izprot atšķirīgi, taču, manuprāt, tas ir interesanti. Jo, ja jau mēs visi spēlētu vienādi, klausītājiem būtu garlaicīgi."

Vai viņa praksē nācies sastapt orķestri, ar kuru saspēle nav izdevusies ideāli? Pianists uzsver –

saspēles izdošanās atkarīga ne tik daudz no orķestra, cik no diriģenta.

Kā piemēru lieliskai sadarbībai mūziķis min Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertu, ko diriģēja Karels Marks Šišons. "Tā bija kārtējā lieliskā sadarbība, kas ir ļoti reti sastopama parādība. Ceru, ka sestdienas vakars būs tieši tāds pats, lai gan ar Āzijas izcelsmes diriģentiem man līdz šim nav izdevies sastrādāties."

Pretstresa rituālus neievēro

Mākslinieks atzīst, ka

ir gana daudz aspektu, kas pirms koncerta rada milzīgu stresu –

piemēram, tas, ka pirms koncerta tikpat kā neatliek laika mēģinājumiem. Tā Vestardam gadījies ar Birmingemas simfonisko orķestri – mēģinājumam bija atvēlētas vien 45 minūtes... Tiesa, viņš cer, ka klausītāji koncertā to nejuta. Savukārt šoreiz laika mēģinājumam esot pietiekami, līdz ar to – viens uztraukums mazāk. "Nav jau noslēpums, ka Austrumu izcelsmes cilvēkiem darba tikums nav svešs, tāpēc es tiešām esmu mierīgs," Vestards smaida.

Kā mūziķis pārvar stresu? Pianists atteic – tā ir lieta, ar ko visiem profesionālajiem mūziķiem vienkārši ir jātiek galā. "Protams, fizioloģiski stresu ietekmēt nevar. Paldies Dievam, es tik ļoti mīlu mūziku, ko spēlēju, ka brīdī, kad esmu uz skatuves un sāku spēlēt, mūzika likvidē jebkādu stresu! Man nav, par ko baidīties un uztraukties."

Savukārt par rituāliem, kas tiek ievēroti pirms koncerta, mūziķis saka – labāk neieviest nekādus rituālus! Citādi var sanākt, ka reiz par to aizmirsti, no kā var rasties vēl lielāks stress, un cilvēkam liekas – ārprāts, nu gan man nekas neizdosies... Lampu drudža pirms koncertiem arī Vestardam neesot, taču šad tad viņam nācies izjust t.s. "aizkulišu drudzi". Kā tas izpaužas? "Paldies Dievam, rokas, kājas un nekas cits man nedreb. Parasti -

kā dīdīšanās, nespēja mierīgi nosēdēt un staigāšana pa savu ģērbtuvi.

Viss velkas apmēram pusstundu, un nekādas pozitīvās emocijas šīs izjūtas nerada. Taču esmu absolūti drošs – brīdī, kas izeju uz skatuves, tas viss pazūd."

Latviešiem vajadzētu vairāk kritizēt sevi

Pianists atzīst, ka viņam, tāpat kā ikvienam no Latvijas nākušam mūziķim, uzstāties kādā no Rīgas vai Latvijas koncertzālēm ir daudz grūtāk, nekā spēlēt jebkur citur pasaulē. "Tas tāpēc, ka pietiekami daudz cilvēku šeit mani pazīst jau kopš bērna kājas, seko līdzi tam, ko es daru un kā attīstos. Šeit

katram ir savs viedoklis, un šeit vienmēr visi zina labāk, kā vajag spēlēt,"

mazliet ironiski saka Vestrads, ar smaidu piebilstot – acīmredzot tāda ir latviešu mentalitāte. "Sēdēt un no malas noriet ir ļoti viegli, un vairāk vai mazāk raksturīgs tas ir visām tautām, bet ne tādos apmēros, kā tas notiek Latvijā. Man šķiet, ka mēs par daudz kritizējam citus un par maz kritizējam paši sevi."

Kā piemēru pianists min trīs oligarhus, kas radušies ne no kurienes, un kurus visi esam sākuši nomētāt ar akmeņiem, taču nepadomājam, ka, iespējams, paši vismaz uz brīdi gribētu būt viņu vietā. "Tāpēc uzskatu, ka latviešu sabiedrībai daudz produktīvāk būtu, ja mēs vairāk skatītos paši uz sevi un kritizētu paši sevi!"

Juties gana nokaitināts

Kas Vestardu pamudināja iesaistīties kustībā "Oligarhu kapusvētki"? "Jau vairākkārt esmu teicis – darīju to tādēļ, ka man ļoti nepatīk netaisnība, nevienlīdzība, kas šajā valstī valda beidzamos divdesmit gadus. Ka ir kaut slānis, kas ir uzbarojies un ļoti stabils, un nekad nepazudīs no zemes virsas. Bet lielais vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo ļoti pieticīgi vai pat nabadzīgi. Ja šajos apstākļos ir cilvēki, kas atļaujas uzskatīt, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet viņi – vienlīdzīgāki par visiem, mani tas nokaitina gana daudz, lai es iesaistītos ar savu viedokli un kaut kādā veidā atbalstītu cilvēkus, kuri vēlas šajā valstī kaut ko mainīt," viņš pamato savu rīcību.

Tiesa, pianists vēl aizvien strikti atsakās iesaistīties jebkādās politiskās aktivitātēs, un viņam nenāk prātā tās atbalstīt ar savu darbību.

"Nekad neatbalstīšu politisko partiju pasākumus,"

Vestrads strikti nosaka un nemaz neslēpj, ka šādi piedāvājumi ir bijuši. "Man tiešām ir princips neiesaistīties tur, kur es kaut kādā veidā pēkšņi varētu kļūt atkarīgs no kāda un kāda viedokļa. Man pašam vissvarīgākais ir saglabāt skaidru skatu un viedokli par lietām." Viņaprāt, mums pašiem ir jābeidz glorificēt t.s. oligarhus par superzvaigznēm, - kamēr to darīsim, tikmēr nekādu izmaiņu, pēc mūziķa domām, sabiedrībā nebūs.

Sapnis par atpūtu pludmalē

Vai beidzot pienāks brīdis, kad būs iespēja mierīgi pastaigāt pa Vecmoku mežu un izbaudīt vasaru? To dzirdot, Vestards smejas, tad atteic – viņa mūžā šī bijusi visgrūtākā un sarežģītākā koncertsezona, tādēļ no kārtīgas atpūtas viņš neatsacītos.

“Šobrīd jūtos ļoti izslāpis pēc atpūtas,

taču, šķiet, līdz jūlijam nekas nespīd, jo ir koncerti gan Čehijā, gan Lietuvā. Turklāt nupat beidzu ieskaņot savu albumu, kas nāks klajā gada nogalē un kura prezentācijas koncerts notiks Rīgā decembra sākumā."

Tādēļ mūziķis ieplānojis nelielu atvaļinājumu, ko, visticamāk, pavadīs Latvijā, jo šogad tik daudz izceļojies pa pasauli, ka

beidzot viņam gribētos mierīgi pagulēt kādā pludmalē, papeldēt un ne par ko nedomāt.

"Dzīvoju piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no pludmales, kur varu nokļūt, izbraucot pa man vien zināmiem meža celiņiem. Taču, kur tas ir, neatklāšu, jo negribu, ka mani sāk vajāt pielūdzēji vai paparaci," mūziķis šķelmīgi smaida, pa jokam piebilstot – cerams, ka cilvēkiem ir interesantākas nodarbes nekā viņa izsekošana.

"Ir jau viegli pateikt, ka uzmanība nogurdina. Taču tajā pašā laikā lieliski apzinos, ka mana profesija ir publiska un es ar saviem klausītājiem komunicēju – ne tikai caur mūzikas skaņām, bet arī caur vārdiem. Un man tas ir ļoti svarīgi – paust kaut kādu savu vēstījumu par šo pasauli, dzīvi gan caur skaņām, gan to, ko stāstu intervijās. Un man nekad nav bijusi vēlēšanās intervijās kaut ko piepušķot vai safabricēt un stāstīt kaut ko tādu, kā nav. Stāstu visu, kā ir, jo esmu laimīgs par to, ka mana dzīve ir tāda, kāda tā ir, ka mani vecāki ir devuši tādu dzīvi un iespējas. Uzskatu, ka tas ir kaut kas ļoti vērtīgs, par ko es arī labprāt varu citiem pastāstīt."

Piedalīšanās reklāmā – abpusēji izdevīga

Mūziķis arī visai atklāti stāsta, kādēļ piedalījies mobilā telefona "Nokia" reklāmā. "Sākumā bija domāts, ka es šā telefona modeļa prezentācijas pasākumā sniegšu koncertu. Taču nez kādēļ šī ideja procesa gaitā izputēja. Tā kā tobrīd visā šajā procesā biju gana daudz iekšā, piekritu filmēties reklāmā." Tas bijis abpusēji izdevīgi, jo viņš ticis pie telefona, kas aiztaupa daudz laika, darbojoties internetā – nu to visu var paveikt ar pāris klikšķiem. "Tā kā ļoti augstu vērtēju savu laiku un vēlos to izmantot lietderīgi, tad, protams, jebkura ierīce, kas palīdz taupīt laiku, man lieti noder." Taču Vestards nekad nepiekristu piedalīties reklāmā, kas būtu pret viņa pārliecību – viņš nereklamētu bankas un nekad nepiedalītos politisko partiju reklāmā vai atbalsta koncertā.

"Teiksim tā: norobežojos no visa, kas ir pretrunā manai uzskatu brīvībai un pārliecībai."

Saticis īpašu cilvēku

Vai Vestarda sirds ir brīva jeb viņa dzīvē beidzot ienācis kāds īpašs cilvēks? "Varu atbildēt – mana sirds nav brīva, un šobrīd man ir draudzene," pēc kādu brīdi ilgušas dziļdomīgas klusēšanas pianists lakoniski atbild, vēl piebilstot – redzēs, kā viss virzīsies tālāk. "Bet es tiešām

izbaudu to, ka man blakus ir cilvēks, kas mani saprot un atbalsta

– tā ir absolūti fantastiska sajūta! Tā kā šis cilvēks arī darbojas radošajā sfērā, es ar lielu prieku atbalstu arī viņas centienus, jo zinu, cik tas ir svarīgi. Patiešām - esmu ļoti laimīgs."