Atgādināšu, ka aprīļa beigās klajā nācis Baušķenieka jaunākais solo kompaktdisks «Čūska», kas tapis laika posmā no 2005. līdz 2011. gadam.

TVNET: Ja runājam par mūzikas nesēju, tad pasaulē acīmredzami kompaktdisks sāk zaudēt savas pozīcijas. Vienīgais nesējs, kas gājis cauri laikiem un saglabājis savu statusu, ir vinils. Vai neesi domājis ierakstus izdot vinilplatē?

Ingus Baušķenieks: Tad jāsaka tā, ka man tādā gadījumā būtu ne tikai vienkārši jācieš zaudējumi, bet jābankrotē vispārībā. Nē, nu es pa brīdim pamurgoju par kaut ko tādu, bet, tā kā man nav plāna dzīvē izlaist vienu plati, bet varbūt vēl kādu ... es nedomāju, ka tas varētu būt sevišķi lēti. Tās kompaktdisku kastes, kas te stāv koridorā, tās tomēr aizņem relatīvi maz vietas, bet ja man būtu piecsimt vinili? 500 vinili ir kā mana plašu kolekcija - četri lieli plaukti.

I.B.: Es domāju, ka pilnīgi droši neizdotos. Izdotos nevis simts, bet, teiksim, desmit... Es neesmu ar mieru taisīt tirāžu desmit eksemplāriem. Tas būtu mazliet par absurdu. Absurds jau ir izlaist kompaktdiskus, bet izlaist vinilu, tas... Pie tam, ja es arī to taisītu, es to gribētu taisīt tā, lai gan izskatās, kā tam būtu jāizskatās, gan skan. Man jau visi oriģināli ir uz lentēm, analogi faktiski. Pamatojums pat būtu taisīt vinilā.

TVNET: Protams, tā ir luksuslieta.

I.B.:Luksus lieta, tas ir viens, bet pilnīgi normāla, elementāra vinila rūpnīca to visu dara... Kā tu iesniedz materiālu? Aizsūti kompaktdisku. Tad attiecīgi viņi uzliek savus krakšķus virsū. Tas ir absurds un muļķība. Ja es būtu gribējis procesēt savu mūziku ar tādu procesoru, kā to izdara vinila plastmasa, tad taču es to savā māsterā jau būtu izdarījis.

TVNET: Jāpiesauc šis trīs AAA princips. Analogs ieraksts, analogs mikss un analogs nesējs. «Pastnieku» ieraksti tiešām atbilst šiem pirmajiem diviem AA. Trūkst tikai A nesēja...

I.B.:Atrodi man pasaulē kādu rūpnīcu, kas iespiež plati no lentēm!

TVNET: Laikam Jamaikā vēl tādas rūpnīciņas var atrast.

I.B.:Es domāju, ka ir kādas divas, trīs. Es gan neesmu meklējis, bet tas skaits esot apmēram šāds.

Un, ja vinilus iespiež no digitāla māstera, tad beigās iznāk viens liels «Ā» jeb ākstīšanās.

Rūpīgi klausoties plates, esmu pamanījis visai neapgāžamu sajūtu, ka veco ierakstu pārspiedumi mūsdienās nedod nekādu jēgu klausoties. Tie skan tikpat neesoši kā kompaktdiski. Tas ir bez kaut kāda man vārdos neizsakāma satura. Neskan. Nenotiek notikums. Vispār, piemēram, ja klausos «Deep Purple». Es noteikti ar daudz lielāku prieku klausītos nevis viņu plati, bet gan «Deep Purple» oriģinālo lenti. Man absolūti nebūtu vajadzīgs vinils tur pa to starpu. Ja es varētu klausīties viņu studijas lenti, tad es būtu daudz apmierinātāks.

TVNET: Tu domā, ka mūsdienās šī ierakstu izdošana platēs ir vien tāda modes lieta?

I.B.: Es domāju, ka tā ir ākstīšanās. Haifistu (hi-fi) vazāšana aiz deguna.

TVNET: Pastāsti, cik ilgā laikā tapis «Čūskas» materiāls?

I.B.: Iepriekšējā albuma dziesmas tika rakstītas 1999. un 2000.gadā, pēc diviem gadiem es startēju savu izdevniecību un 2003.gadā izdevu. Sanāk, ka iepriekšējais albums tika izdots ne uzreiz, kad ierakstīts. Un šis jaunais ir viss tas, kas ir darīts pēc tam. Pēc 2003.gada. Pa vidu ar «pastniekiem» bija vēl «Kaķis» 2002.gada pavasarī, kas arī mani pamudināja veidot pašam savu ierakstu izdevniecību. Tad regulāri izdevu dažādus ierakstus, kamēr tas bizness ieķīlējās, ka 2005.gada pavasarī es to beidzu darīt. Atstāju tikai, lai būtu kādreiz, ja nu ir kas izdodams.

Tad pirmos pāris gadus es neko savu nebiju ierakstījis. Kaut kā neradās. Tikai tad, kad atnācu dzīvot uz Tērbatas ielu, 2005.gadā sāka rasties pirmie skaņdarbi. Man šeit ļoti iepatikās, un es šeit jutos ļoti labi. Tad es biju uzkāpis uz tās ģitārisma takas. Atgriežoties pie tām ietekmēm, kādas man ir bijušas visagrākos skolas laikos - krīdensi, cepelīni u.tml. Tobrīd sajutu, ka tās sintezatoru skaņas ir izsmēlušās, jo pati tā skaņu un skaņu tehnikas attīstība ir ļoti līdzīga kā mūzikas attīstība, tikai ar desmit gadu vēlāku soli. Ja, piemēram, roks attīstījās 1960.gados, 1970.gados bija pilnās burās, tad 80.gados nāca atgremojumi. Pēc tam ir tāpat kā ar modi - modē ir viss un vienlaikus nav nekā. Ar sintezatoriem ir viss tas pats, tikai desmit gadus vēlāk. Respektīvi 1970.gados sintiņiem viss gāja uz augšu, mūgi (Moog sintezators. - aut. piezīme), tad 80. bija īstais kniebiens un īstais darījiens, 1990.gados atgriezās analogā sintēze un atgremošana. 1994.gada janvārī parādās pirmais analogais sintezators. Tas nepaliek bez sekām ... ir jau tagad kompji un tie virtuālie pekstiņi, ir citādākas skaņas, bet tās iedvesmotības nav vairāk. Līdz ar to es sajutu, ka esmu izsmēlies, un pievērsos ģitārām. Tas ir tomēr instruments, kuru tu paņem rokā, žvadzini pa īstam kaut kā, un katru reizi tas tomēr uzvedas savādāk.

Tā radās pirmie trīs skaņdarbi, kuros kopā bija tikai viena sintezatora skaņa. Vēlāk gan tas viss izčākstēja, bet tolaik man likās, ka redzu jaunu koncepciju albumam, kāds man vēl nav bijis. Ir jau svarīgi neatkārtoties.

Tad tikai 2009.gadā es atkal pieķeros pie kaut kā rezultatīva. Tad pa vidu bija «Suņa stundas» albums, kura laikā piešāvos pie ieraksta procesa un lēnā garā tapa vēl daži skaņdarbi. Vēl pagājušogad es ierakstīju pāris gabalu.

Tad šā gada sākumā es sapratu, ka tas viss nekam neder, un visu janvārī un februārī pārmiksēju. Tas bija ārkārtīgi svarīgi. Vispār es visus miksus pierakstu šādā grāmatiņā (skat. attēlu) un jebkurā brīdī tos var atjaunot. Tur ir visi instrumenti, caur kādiem procesoriem gājuši, kādi tembrējumi, efekti...

TVNET: Nevarētu teikt, ka strādā ļoti ražīgi un rezultatīvi...

I.B.:Galīgi ne. No vienas puses, nav jau jēgas no sevis taisīt pārprodukciju. Labāk, ka tu esi mazāk bijis, mazāk ko pateicis, nekā par daudz kaut ko.

TVNET: Skaidrs. Tu nestrādā kā, piemēram, grupa R.E.M., kas uz katru albuma ierakstu sagatavo ap 80 demo un tad no šiem visiem atlasa desmit labākos albumam.

I.B.:Nē, tādā tehnikā ne. Bet vispār man ir daudz nerealizētu skaņdarbu no veciem laikiem - apmēram piecas divstundīgas ideju kasetes, tas sanāk ap simts nerealizētiem motīviem. Toreiz es taisīju daudz mūzikas, bet mūžīgi uzdūros uz tā, ka sāk apnikt. It īpaši tad, ja tekstu jāsāk domāt, tad vispār var pakārties. Kādu reizi kaut kas noder kino projektiem vai tml. (Kārļa Vītola veidotā animācijas filma «Velna Fudži» bija pēdējā.) Bet tad vienā brīdī es pārstāju tā strādāt un sapratu, ka man nav jēgas krāt šādu daudzumu motīvu. Tagad, ja gabals iznāk, tad cenšos to novest līdz galam, ja nekas prātīgs nerodas, tad nerodas.

Starp citu, tagad esmu apkopojis no vecajiem motīviem 12 ideju komplektu, no kuriem es būtībā domāju jau taisīt nākamo albumu. Skaņu materiāls nāk no desmit gadus veca laika, turklāt no iedvesmota laika.

TVNET: Vai šā gada janvāris, februāris arī bija šāds iedvesmas laiks? Ar ko tas, tavuprāt, izskaidrojams? Kāpēc tieši tagad? Vai bija kāds ārējs grūdiens?

I.B.:Jā, ārējs grūdiens bija ap Jauno gadu, kad mainīju savu dzīvesveidu uz jauna mēness sākšanos. Biju nolēmis beigt niekoties ar aliņiem un celties agrāk no rīta, kad domas labāk raisās.

TVNET: Zvaigžņu stāvoklis, mēness fāzes...

I.B.: Ne tik daudz zvaigznes, bet tieši mēness.

Teiksim, nagus es griežu viennozīmīgi pēc mēness. Ja tā diena ir palaista garām, tad divas nedēļas staigāju ar gariem nagiem.

(Smejas.) Tur ir tā - nogriez matus nepareizajā dienā un, skaties, nākamajā dienā jāiet uz slimnīcu. Joks, bet tā iznāk.

TVNET: Kā tev ir ar tekstu rakstīšanu? No sākuma ir teksts un tad mūzika vai teksts un mūzika top neatkarīgi viens no otra?

I.B.:Ar tekstu ir drausmīgi. Bet vispirms ir mūzika - ritms un harmonija, kurā ir iekšā noskaņa. Tad uz mūzikas es kaut ko nevalodā uzdžungāju. Nesen kaut kur lasīju, ka neesmu viens tāds jociņš pasaulē. Tā esot Bobs Dilans darījis, Debija Harija u.c. Tur ir arī jēga un arī sāls, proti, tu sevi neapgrūtini ar saturu tajā brīdī un paliec mūzikas noskaņas dimensijā. Līdz ar to esi brīvāks un tevi nekas nesaista. Un tad ir tas stulbais brīdis klāt, kad jau izdomātajās intonācijās un melodijā ir jāieliek mutē teksts. Kurš pirmkārt pēc jēgas iet līdzi noskaņai, otrkārt no satura viedokļa. Sanāk tāda dzejnieka tēlošana. Tas man ir bijis kopš seniem laikiem, un tā mocīšanās ar tekstiem ir tradicionāla. Esmu arī meklējis citus tekstu autorus, bet beigās iznācis tā, ka man gribas dziedāt pašam savu rakstītu tekstu ... tīri aiz sava egoisma.

TVNET: Tādā veidā jau rodas dažādas interesantas, netradicionālas vārdu spēles, kas raksturīgas tavai mūzikai.

I.B.:Ja kādam tas liekas interesanti, tad jauki.

TVNET: Tagad, starp citu, jaunie mākslinieki nemaz nemokās ar tekstu, bet izmanto jau esošu, pašpietiekamu Raiņa, Ziedoņa dzeju un pieliek tai klāt mūziku.

I.B.:Tas nav nekas jauns. Kā tādu nākotnes idiotisku fantāziju es šādu piemēru biju pieminējis kaut kad 1990.gadu beigās, ņirgādamies par remiksiem u.tml.

Remikss vispār ir svēta lieta, tas pasargā kosmosu no jaunām melodijām.

Proti, labāk ir pārremiksēt ko tādu, kas jau ir bijis, nevis piesārņot dabu ar vēl un jaunām lietām. Tā es biju aizņirgājies līdz Raiņa dziesmas remiksam, kas šodien ir absolūta realitāte.

Es arī centos taisīt priekš tā Raiņa projekta dziesmu kopā ar Edīti (Edīti Baušķenieci. - aut. piezīme). Pagājušogad bija vispār doma ierakstīt Edītes soloalbumu, bet kaut kas tur ieķīlējās.

-----

Sarunas nobeigumā Ingus man laipni izrādīja savu skaņu laboratoriju, stāstīja par ciparu mošķiem, kas tomēr mitinās visur, citu fiziku, citu matemātiku, atskaņoja vairākus dziesmu miksus, dažus nepabeigtus motīvus. Viņaprāt, dziesmām māsterings vispār neesot vajadzīgs, jo visu iespējams pareizi salikt arī pie miksa. Runājām par pagājušā gada festivāla «Laba Daba» koncertu, kuram viņš un vesela komanda gatavojās pusgadu. Par grāmatu plauktu saturu. Kā izrādās, mums abiem ir viens iecienīts grāmatu antikvariāts...