Tas bija lielais ķīris jeb kaija. Nevarētu teikt, ka sanāca ļoti labi. Tagad izbāžņos liekam iekšā putuplastu, tajā laikā pildījām ar skaidām un pakulām.

Vai ir iespējams izbāzt arī tik lielus dzīvniekus kā zilonis vai žirafe?

Igors Stalbovskis šeit pat Dabas muzejā ir izbāzis žirafi. Jāatzīst, ka tagad telpas ir tik mazas, ka neko tik lielu mēs nevarētu izdabūt laukā pa darbnīcas durvīm. Lielākais, ko šobrīd taisām, ir kāds lūsis vai vilks, varbūt kāda aļņa galva. Jāpriecājas gan par to pašu. Kādā privātā firmā iespējas būtu lielākas, bet gribas jau, lai aiz tevis kaut kas paliek. Muzejā vismaz visam paliek kaut kāda vērtība. Pirms kādiem diviem gadiem bija iespēja aizbraukt uz Āfriku, no turienes atvedu kādas 30 putnu sugas un trīs zīdītājdzīvniekus. Izbāžņus izgatavojām tur uz vietas. Principā ar izbāšanu nodarbojas traki cilvēki. Peļņa? Reti kurš kaut ko nopelna. Arī puikas, kas tagad ar to sāk nodarboties, to galvenokārt dara aiz intereses un entuziasma.

Kurus dzīvniekus izbāzt ir visgrūtāk?

Viens no grūtākajiem noteikti ir dzeloņcūka. Viņai zem katras adatas ir muskulītis, turklāt āda ir ļoti plāna, jo ienaidnieks zem adatām tai netiek klāt. Tātad dzeloņcūka ir jānodīrā un katra muskulīša pamats vēl jāiztīra. Pats rokās esmu turējis vismaz trīs beigtas dzeloņcūkas, tikai ar trešo piegājienu izdevās kaut ko iztaisīt. Pirmās divas nesanāca. Visgrūtāk ir ar tiem dzīvniekiem, ar kuriem tu vairāk esi darbojies. Jo tu vairāk viņu pazīsti, jo vairāk gribas uztaisīt līdzīgu oriģinālam. To, ko tu nekad neesi redzējis, tomēr ir vieglāk uztaisīt, jo – kā nu būs, tā būs.

Tev nav kādreiz nācies izbāzt dzīvnieku, kuru nekad dzīvē neesi redzējis?

Citreiz atsūta kaut ko no zoodārza, tad tādi gadās. Tā pati kapibara. Tagad jau katram dzīvniekam ir pieejamas fotogrāfijas, kas ir ļoti svarīgi.

Padomju laikā, kad nebija īsti nekādas tehnikas, mēs dzīvniekiem ņēmām pēcnāves maskas.

Pēc tam vadījāmies pēc tām, lai atveidotu precīzāku formu. Latvijas faunu puslīdz pārzinu, bet pārējās tomēr nosacīti.

Tev arī mājās pie sienas redzamas izbāztas briežu un mežacūku galvas?

Nav, nav. Šobrīd pie sienas galīgi nekā nav. Agrāk bija stirnu ragi, bet arī to vairs nav. Man tagad ir divi hobiji – darbs un medības. Šeit parasti atrodos līdz astoņiem, deviņiem. Kad ir brīvs laiks, dodos medībās.

Esi parēķinājis, cik dzīvniekus mūžā esi izbāzis?

Neesmu skaitījis. Katru dienu kaut ko daru. Savulaik sagatavojām diezgan daudz ādu dzīvniekiem, kas gājuši bojā zoodārzā, un arī tāpat, lai kādreiz tos izbāztu. Bet glabāšana aizņem ļoti daudz vietas, tērē elektroenerģiju, tāpēc tagad esam no tā visa atteikušies. Agrāk trešā stāvā divas istabas bija pilnas ar ādām.

Kā īsti notiek izbāšana, sākot ar brīdi, kad dzīvnieks vēl ir dzīvs?

Vēlams dzīvnieku “ievākt” pareizajā laikā. Putni viskrāšņākie ir pavasarī, kad gatavojas riestam. Vasarā notiek spalvu maiņa, tādēļ spalvu pamatne tad ir asiņaina. Nodīrājot šādu putnu, spalvas sāk birt ārā. Tāpēc ideālie laika apstākļi ir ziema un pavasaris. Stirnai maijā ziemas apmatojums birst ārā un aug jaunais, tāpēc tur nekas nevar sanākt. Katram dzīvniekam ir sava sezona.

Kā vislabāk dzīvnieku nogalināt?

Ja grib izgatavot izbāzeni, tā ir ļoti svarīga lieta. Lielākā daļa pilsētas mednieku dzīvnieku šauj, kamēr tas vispār vairs nekustas. Ja tas mazliet kustas, šauj vēl, lai būtu droši, ka ir pavisam beigts. Kādreiz lapsas, caunas, jenotus un seskus ķēra lamatās. Pēc tam mednieks paņēma mietu un sita pa galvu, kamēr dzīvnieks beigts. Bet tā galva taču katram dzīvniekam ir pats svarīgākais! Ja viss ir sašķaidīts un asiņains, no šāda dzīvnieka izbāzeni vairs nevar izveidot. Vajadzētu pēc iespējas mazāk dzīvnieku bojāt mehāniski.

Nelieliem dzīvniekiem ar papēdi var saspiest krūšu kurvi, lai apstājas elpošana.

Kas attiecas uz putniem, mēs vispār vairs gandrīz neko nedrīkstam ņemt. Vienīgi tos, ko atļauts medīt medību sezonas laikā. Un nav runa pat par nogalināšanu, nedrīkst ņemt arī tad, ja viņi paši ir nomiruši. Tādi tagad Eiropas Savienības likumi.

Un kas jāievēro tālāk, kad dzīvnieks jau ir beigts?

Noteikti to nedrīkst likt polietilēna maisā. Ieliekot maisā, dzīvnieks nedabū atdzist. Tad gan putnam, gan dzīvniekam iet nost apmatojums. Kad dzīvnieks ir beigts, vislabāk to pakarināt kaut kur aiz vienas kājas, lai tas vējojas. Vasarā, kad ir karstais laiks, to gan nevar darīt. Pēc tam pēc iespējas ātrāk ķermenis jāatbrīvo no ādas. Ja pats var izņemt rupjās daļas, izņemot kājas, to var mēģināt darīt, ja ne, tad pēc iespējas ātrāk jāved meistaram. Var jau arī ielikt saldētavā, bet tur paiet laiks, kamēr dzīvnieks sasalst. Un pēc saldētavas dzīvnieks ir jāatsaldē, bet rumpis atsalst ļoti lēni. Putniem riesta laikā kakls ir asiņains, tāpēc tie sāk ātri bojāties. Tāpēc vislabāk uzreiz vest pie meistara.

Un kā notiek izbāšana?

Jāsāk ar manekena izgriešanu. Tas arī nav tik vienkārši, jo tas jāizveido pēc iespējas līdzīgāks nodīrātajam ķermenim. Ādas līmējam ar līmi. Sausākā, mitrākā, siltākā un vēsākā laikā ādas saraujas vai izstiepjas, tāpēc ir svarīgi, lai līme būtu elastīga. Agrāk Aizputē uztaisīju vienu brieža galvu, kas tika nolikta pirtī. Es aizbraucu uz turieni pēc kādiem desmit gadiem, un tā galva bija apaļa kā maiss. Padomju laikos mums nebija nekādas līmes, tāpēc bieži muļļājāmies ar nagliņām. Tagad ir speciālas līmes izbāzeņu izgatavošanai.

Cik ilgi izbāzenis var "dzīvot"?

Mums pašiem muzejā ir putni no 1850. gada. Pēterburgā ir Pētera I jājamzirgs un medību suņi. Labi izgatavoti izbāzeņi uzglabājas ļoti ilgi. Kaitīga izbāzeņiem ir tiešā saules gaisma, bet, ja tos novieto pareizā vietā, uzglabāšana droši vien ir neierobežota.

Vai teorētiski ir iespējams izbāzt cilvēku?

Ar cilvēku ir tāpat kā ar pērtiķiem. Visvieglāk ir izbāzt tos, kam ir apmatotas ķermeņa daļas un nav tik labi redzama muskulatūra. Ar apmatojumu vienmēr var labot pieļautās kļūdas.

Tāpēc grūti ir izbāzt pērtiķus, kuriem sejas ir kailas.

Padomju laikos nodarbojās ar parafinēšanu. Atlēja ģipša masku, un tad ar parafīnu varēja kaut ko uztaisīt. Ar cilvēku būtu grūti, jo izgatavot vaibstus nav tik vienkārši. Ja cilvēks ir ar lielu bārdu, tad kaut ko izdarīt vēl var, bet cik tas izskatīsies līdzīgs īstam cilvēkam, grūti pateikt.

Latvijā no ceļa malām beigtus dzīvniekus neesi ņēmis?

Šobrīd tos dzīvniekus nemaz nedrīkst ņemt, jo tie pienākas valstij. Kā vecos laikos teica – no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek. Bet no ceļa malām arī neko nevajag ņemt. Ja runājam par izbāšanu, liela daļa šo ādu ir sakropļotas. Turklāt uz ceļa malu vesels dzīvnieks nemaz neiet, tur iet nīkuļi – lapsas, kas dabā pietiekamu barību nespēj atrast, tāpēc iet meklēt jau notriektus dzīvniekus. Šie dzīvnieki, visticamāk, ir slimi.

Kādreiz kāds ir nācis pie tevis, lai izbāz kādu mājdzīvnieku?

Ir bijuši piedāvājumi – gan suņi, gan kaķi –, bet no tiem esam atteikušies. Pērn viena kundze pierunāja uz jūrascūku – esot bijusi ārkārtīgi mīļa, gudra un visvisādi citādi laba. Mans dēls to viņai izgatavoja. Problēma ir tā, ka šādi dzīvnieki visu mūžu ir pavadījuši telpās, tādēļ viņu āda ir pavisam citādāka. Otrkārt, saimnieks to dzīvnieku ir redzējis katru dienu, bet mums dzīvnieku izgatavot ar visiem vaibstiem ir ļoti sarežģīti. Nav vērts, neiesaku ķēpāties.

Cik ilgu laiku prasa viena dzīvnieka izbāšana?

Lapsas lieluma dzīvnieka sagatavošana prasa vismaz nedēļu – kamēr sagatavo formu, kamēr ādu, kamēr izveido…

Ko par tādiem kā tu saka dzīvnieku tiesību aizsardzības pārstāvji?

Katram kaut kas nepatīk. Man nepatīk, ka patversmēs tur suņus un kaķus. Patikšana vien nav kritērijs. Tagad pat televizorā rāda, ka ezerā iesalis viens gulbis un glābēji brauc to glābt. Kas tur ko glābt? Divi vecie gulbji sāk trešajā gadā perēt, viņiem ir pieci līdz septiņi mazuļi. Gulbis perē piecus, sešus gadus. Parēķinot sanāk, ka viens pāris rada vēl apmēram 36 gulbjus. Dabā, lai viņu skaits nepieaugtu, būtu jāpaliek tikai diviem gulbjiem, bet pārējiem jāaiziet bojā. Zīlītes divreiz gadā perē pa desmit mazuļiem. Arī – jāpaliek taču tikai diviem, pārējiem jāiet bojā. Zīlīte ir maziņa, tāpēc neviens neredz, kad tā aiziet bojā. Kad mirst gulbis, tad liekas, ka tās ir šausmas. Kādas tur šausmas – tā ir daba; lapsām un vārnām būs ko ēst.

Pūces Latvijā ir aizsargājamas. Bet kā var aizsargāt, ja tu nezini, kāda tā pūce izskatās? Pie mums ir apmēram 13 pūču sugas. Kā tu vari aizsargāt un mīlēt to dzīvnieku, ja neesi redzējis, kā tas izskatās? Izbāzeņi ir vajadzīgi, nevaram iztikt vien ar fotogrāfijām. Tagad ir bieza sniega sega un pūces iet bojā. Bet tas nav nekas briesmīgs – divi trīs gadi, un atkal mums būs pūces. Tagad arī stirnas daudz iet bojā, bet paies pāris gadu un atkal mums būs daudz stirnu. Tas ir normāli, ka dzīvnieki iet bojā.

Intervijas pilno versiju lasi "FHM" jaunākajā numurā!