"Dzeguzīte" ir zīmols, ko, visticamāk, zina visi...

Domāju, ka ir tomēr kāds, kurš nav dzirdējis.

Tomēr tas ir viens no Latvijas popkultūras zīmoliem, kas sevi ir pierādījis daudzu gadu laikā. Kāda ir vispārējā sajūta, atzīmējot 40 gadu jubileju, - zīmols jau vecs, bet ar nākotni, jo runa joprojām ir par bērniem?

Sajūta ir karsta. Un zīmols tiešām ir vecs, bet ar labu garšu. Visi bijušie "dzeguzēni" grib piedalīties jubilejas svinībās, bet tad jau būtu jātaisa koncerts trīs dienas no vietas. Līdz ar to jubilejas koncertā būs tikai daži sastāvi. Pamatā trīs. Vienmēr kolektīvā ir bijis kodols. Tā tas bija ar Valteru, Kažu, Gunu, Kristu un Lauru. Tas bija vēl pirms "Putnu balles", kad "Dzeguzītē" dziedāja arī Gunārs Kalniņš. Pirms tam tāds kodols bija Mārtiņš Egliens, Ilze Jaunalksne, Agnese Rudzīte, Zane Driņķe un Mārtiņš Kalniņš. Un trešais savukārt, jaunākais kodols bija arīdzan Valters ar Kažu, kā arī Kristiāna, Elvis un Līva. Tātad jau "Putnu balle". Šie arī būs tie trīs sastāvi, kas uzstāsies koncertā. To sastāvu, kas bija manā laikā, kad vēl pati dziedāju, kaut kā vairs negribēju rādīt uz skatuves. Pašā pirmajā sastāvā vēl pirms manis "Dzeguzītē" dziedāja arī folkloriste Zane Šmite no "Iļģiem", un viņa gan koncertā uzstāsies.

Cik tad "Dzeguzītei" vispār bijuši sastāvi?

Daudz. Es tikai nosaucu tos ilglaicīgākos kodolus. "Dzeguzītē" it kā ir tā, ka pensijā jāiet jau no kādiem 13 gadiem, bet Kaža, piemēram, nodziedāja pat līdz 16 gadiem! Kaut kā bija tā ieradis, ka turpināja dziedāt arī pēc balss lūzuma.

Kas īsti ir "Dzeguzīte" - cik liels kolektīvs tas ir un cik bieži mainās dalībnieki?

Pēc izjūtām un pēc gadiem. Katru gadu nāk klāt arvien jauni dalībnieki. Bet "Dzeguzīte" uz skatuves var uzstāties pat 15 bērnu lielā sastāvā.

Cik ilgi tu esi "Dzeguzītē" jau kā vadītāja?

Savai mammai Dailai sāku palīdzēt pirms 11 gadiem. Sagatavoju mazos bērniņus, līdz viņi jau var pāriet uz koncertgrupu. Ar trīsgadīgajiem bērniem jāstrādā savādāk – spēlējamies, rotaļājamies... Man ļoti patīk šis darbs, un esmu to pilnībā pārņēmusi no mammas rokām. Viņa turpina dresēt lielo sastāvu.

Pastāsti nedaudz par šo ansambļa vadītāju vēsturi – tava mamma nav "Dzeguzītē" gluži no paša sākuma.

Te jārunā par to, kāpēc vispār izveidoja "Dzeguzīti". Kādreiz Latvijas Radio bija tāda bērnu raidījumu redakcija un nebija neviena ansambļa, kas ierakstītu bērnu dziesmas, iedziedātas tieši ar bērnu balsīm. Bērnu dziesmas iedziedāja pieaugušie – aktieri, dziedātāji. Piemēram, Vera Singajevska iedziedāja šādas dziesmiņas, un tās tika raidītas radio. Bet vajadzēja bērnus, kas iedziedātu bērnu dziesmas. Tāpēc tika izveidots šis ansamblis, un pati pirmā vadītāja bija manas mammas māsa Alda Strazda. Drīz pēc tam par vadītāju kļuva Maija Deķe, bet jau pavisam drīz par vadītāju kļuva mana mamma. Pieļauju, ka vadītāji pašā sākumā tik ātri mainījās tāpēc, ka par to darbu jau neko nemaksāja. Tas bija sabiedriskais darbs, kas bija jāsavieno ar primāro. Taču ar bērniem, kā zināms, ir jāveic milzīgs darbs. Un darbošanās bija intensīva – dziedāts tika daudz, tika veikti daudzi ieraksti. Tagad iznāks arī divi diski, ko izdos "Mikrofona ieraksti". Tā būs "Dzeguzītes" antoloģija: no 1971. līdz 1991. un no 1992. līdz 2011. gadam. Izvēlējāmies mūsuprāt zīmīgākās un skaistākās dziesmas.

30 gadus "Dzeguzītes" komponists ir Raimonds Pauls. Nu nav tas sliktākais komponists, kāds varētu būt bērnu ansamblim!

Noteikti labākais! Bērniem ļoti patīk viņa dziesmas. Šī sadarbība sākās tā, ka Daila palūdza viņam uzrakstīt kādu bērnu dziesmu ansambļa desmit gadu jubilejā. Tapa "Dzegu meitenes un zēni" - Raimonda Paula dziesma ar Jāņa Petera tekstu. Kādu brīdi, kad Raimonds Pauls bija kultūras ministrs, gan bija iestājusies pauzīte, bet pēc tam sadarbība turpinājās. Un turpinās joprojām.

Starp citu, kā radās pats ansambļa nosaukums? Dzeguze ir putns, kas nosacīti, bet diezgan pamanāmi dzied, taču tai pašā laikā nav tas draudzīgākais putnu sabiedrībā...

Putns paliek putns! "Kas manim kaitēja putniņam būt..."

Bet nosaukums tika izdomāts, rīkojot pašu ansambļa bērnu konkursu, kuri ieteica dažādus variantus.

Uzvarēja tagadējā "Aizkraukles bankas" Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Ilmāra Jargana versija!

Mūsdienās ir krietni vairāk dažādu bērnu ansambļu, nekā tas bija "Dzeguzītes" pirmsākumos. Joprojām ir liela interese tieši par jūsu ansambli?

Jā. Un gribētos cerēt, ka tieši kvalitātes dēļ. Mēs esam savādāki. Ir atrasts tas savs "es", kas iet cauri gadiem. Tas jau iegājies asinīs, un mēs ar Dailu pat nestrīdamies par kaut kādām vadīšanas vai muzikālajām lietām. Mums mēdz pārmest, ka "Dzeguzītei" ir par maz tautasdziesmu, taču patiesībā tā nav. Mums ir arī daudz tautasdziesmu, tikai Raimonds Pauls ir veicis to apdari.

Kā īsti bērni tiek pieņemti "Dzeguzītē"?

Katru gadu septembrī tiek rīkota noklausīšanās. Tā tiek izsludināta Latvijas Radio. Mēs izveidojam sagatavošanas grupiņu, kurā ir trīs vai četrus gadus veci bērniņi. Ir otra sagatavošanas grupiņa, kurā ir tie bērni, kas nāk jau otro un trešo gadu. Tā ir bērniem līdz skolas vecumam. Un ne jau visi bērni, kas nāk mācīties dziedāt, vēlas pāriet uz to lielo koncertgrupu. Ir daudzi bērni, kuru vecāki vienkārši vēlas, lai viņu atvases iemācās dziedāt.

Kādam jābūt bērnam, lai viņš varētu pretendēt uz pievienošanos "Dzeguzītes" sagatavošanās grupai?

Viņam ir jāgrib darboties, jāgrib dziedāt. Es skatos, cik bērns ir atraktīvs. Viņš var nedziedāt pareizi, to var iemācīties. Galvenais, lai acis dzirkstī. Trīsgadīgam dziedātprasmi tāpat nepārbaudīsi, jo dažs pat vēl īsti nemāk runāt. Un stereotips, ka pie mums dzied tikai "kruto" vecāku bērni, ir pilnīgas muļķības...

Bērnu ansambļiem ir arī dažādas skates, konkursi...

Jā, bet mēs apzināti tādos nepiedalāmies. Ir daudz citu lietu, kas jādara. Turklāt tāda nemitīga sacenšanās prasa ļoti lielu izdomu. Nav nekāda māksla visur sacensties ar vienu un to pašu dziesmu. Piemēram, biju aizgājusi uz vienu šādu konkursu un biju nepatīkami pārsteigta, ka bērni dziedāja tieši tās pašas dziesmas, ko LNT šovā "Mazo dziesmas Latvijai". Man tas šķiet farss.

Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada balva jau ne pirmo gadu tiek pasniegta arī bērnu mūzikas albumu kategorijā. Tas nozīmē, ka bērniem domāta mūzika Latvijā ieņem savu stabilu nišu kopējā apritē.

Tā it kā ir, bet tajā kategorijā diemžēl ar pašiem bērniem ir diezgan maz sakara. Bērnam tomēr ir vajadzīgs, lai pretī dzied bērns. Mazs bērns atdarina. Bet viņam vēl nav izveidojušies dzirdes priekšstati un viņš nesaprot melodiju, ko dzied pieaugušais. Klausīties to, protams, var, bet

es vairāk atzīstu to, ka bērns klausās tieši bērnu dziedātas dziesmas. Viņš dzird, mēģina atdarināt un sāk pareizi dziedāt līdzi.

Ir, protams, bērni, kuriem tas dots jau no dabas, bet tiem, kuriem tā nav, tas ir jāiemācās.

Cik svarīga bērnu mūzikā ir muzikālā kvalitāte? Pavadījumu var iespēlēt ar sintezatoru, bet var ar "dzīvo" grupu...

Trīsgadīgam bērnam, es domāju, ir vienalga. Taču, kad bērni kļūst lielāki, viņiem noteikti patīk, ja ir tāds foršs pavadījums. Viņi par to tiešām kaifo. To var novērot arī tagad koncerta mēģinājumos, kuros spēlē Kārlis Lācis, Kaspars Zemītis, Mārtiņš Linde un Andris Grunte. Tie bērni ir pilnīgi uz viļņa, viņi "pavelkas" līdzi, izlaiž to sajūtu caur sevi.

Minētajās antoloģijās, kas tiks izdotas, būs arī kādi jauni ieraksti?

Būs viena jauna dziesma – Raimonda Paula "Lai dzīvo sveiks!". Tā tika ierakstīta tikai pagājušonedēļ.

Un kad šī antoloģija parādīsies ierakstu veikalos?

Tā parādīsies jau sestdienas koncertā. Apmeklētājiem būs ekskluzīva iespēja pirmajiem iegādāties šo antoloģiju. Uzreiz pēc tam tā nonāks arī veikalos.

Šis ir labs pamudinājums doties uz koncertu, bet kāpēc vēl vecākiem ar bērniem būtu tas jāapmeklē?

Lai paklausītos kaut ko skaistu! Būs arī absolūti jaunas Raimonda Paula un Kārļa Lāča dziesmas. Starp citu, drīzumā taps arī albums tieši ar Kārļa Lāča dziesmām. Bet koncertā bez jau minētajiem trim sastāviem piedalīsies arī Intars Busulis, būs arī pavisam mazo bērniņu uznāciens – viņi uz skatuves kāps pirmoreiz. Viņi dziedās kopā ar Andri Daņiļenko. Būs arī Viesturs Jansons, Zane Šmite, Žoržs Siksna un vēl daudzi citi...