Vēstules atklāj rakstnieka cilvēcīgo raksturu

Vēstules atklāj, ka Selindžers nepavadīja visu mūžu noslēdzies savās mājās Ņūhempšīrā - kopā ar savu sievu viņš bija ceļojis uz Vāciju, devies ekskursijā uz Niagāras ūdenskritumu un apskatījis Lielo kanjonu. 1989.gada aprīlī rakstnieks devās uz Londonu, apciemot savu draugu Donaldu Hārtogu viņa 70 gadu jubilejā, un šī brauciena laikā viņš vakariņojis viesnīcas "Savoy Hotel" restorānā un apmeklējis Vipsneidas zoodārzu.

Vēstulēs Selindžers lielākoties stāsta par savu mājas dzīvi - sakņu dārzu, savu ģimeni, kaķiem, mājas remontu un citām lietām. Viņš komentējis arī ASV un pasaules politiku, reizēm iekļaujot izgriezumus no avīzēm, kā arī Vimbldonas tenisa čempionātu, izrādot simpātijas britu tenisistam Timam Henmenam.

"Burger King" esot  "vairāk nekā vienkārši ēdams"

Rakstnieks arī atzinis, ka ātrās ēdināšanas restorāns "Burger King" ir labākais no visiem restorānu tīkliem, jo tajā burgeri tiek grilēti uz uguns, kas padara tos "vairāk nekā vienkārši ēdamus", liecina vēstuļu fragmenti, ko publicējis laikraksts "The Times".

"Lai arī vēstules ir par gluži ikdienišķām lietām, tās ir ļoti aizkustinošas, jo sevišķi tas, kā Selindžers izsakās par manu tēvu un viņu seno draudzību,"

atzīst Hārtoga meita Frensisa, kas ziedojusi tēva vēstules Austrumanglijas Universitātei. "Tajās jūtams liels siltums un sirsnība pret manu tēvu, un tas nemaz neizskatās pēc cilvēka, kādu parasti Selidžeru attēlo."

Fransisa Hārtoga pirmo reizi satika Selindžeru, kad viņš bija atbraucis uz Lielbritāniju pie viņas tēva. "Es ne pārāk gribēju viņu satikt, man patika viņa grāmatas, un es raizējos, ka viņš varētu attaisnot savu reputāciju un izrādīties visai nepatīkams cilvēks, taču (..) viņš bija absolūti burvīgs," stāstīja Hārtoga. "Šis nav biedējošais sešdesmito gadu Selindžers, lai gan viņš visai agresīvi izsakās par publicēšanos un publicitāti kā tādu," viņa komentēja vēstules.

"Viņš gribēja publicēties, taču izskatās, ka viņam nepatika tas, ka (cilvēkus) interesēja nevis tas, ko viņš gribēja publicēt, bet viņš pats."

Selindžera un Hārtoga draudzība

Selindžers un Hārtogs pirmo reizi satikās 1937.gadā, kad abiem bija 18 gadi. Vecāki bija aizsūtījuši viņus uz Vīni mācīties vācu valodu. Viņi nepazaudēja kontaktu, un 1986.gadā Hārtogs atjaunoja saraksti. Pēc Selindžera Londonas brauciena Hārtogs apmeklēja rakstnieku viņa mājās 1994.gadā. Sarakste starp draugiem pārtrūka 2002.gadā, taču rakstnieka sieva Kolīna turpināja rakstīt viņa draugam līdz 2006.gadam, kad tas aizgāja mūžībā.

Selindžers nomira pagājušajā gada 27.janvārī, saglabājot nedraudzīga un savrupa vīra reputāciju. Viņš sāka publicēt stāstus četrdesmitajos gados un kļuva par sensāciju 1951.gadā pēc viņa romāna "Uz kraujas rudzu laukā" iznākšanas, taču milzīgā popularitāte lika jau tā piesardzīgajam rakstniekam gandrīz pilnībā nošķirties no pasaules. Viņa pēdējā grāmata, kurā bija iekļautas divas noveles "Celiet spāres augstāk, celtnieki" un "Sīmors: ievads", iznāca 1963.gadā, vēl 1965.gadā žurnālā "The New Yorker" tika publicēts viņa stāsts "Hepvērta 16, 1924", taču tas bija pēdējais no Selidnžera darbiem, kas nonāca pie viņa lasītājiem. "Publicēšanās ir briesmīga iejaukšanās manā privātumā," Selindžers skaidroja sarunā ar laikrakstu "The New York Times" 1974.gadā. "Man patīk rakstīt. Es mīlu rakstīšanu. Taču es rakstu tikai sev un savam priekam."