Arī man šis bija pirmais randiņš klātienē ar ugunīgo, brīžiem, kā šķita, dusmīgo (visu koncertu kaut kas nebija kārtībā ar dziedātājas ausu monitoru sistēmu) 46 gadus veco roka dīvu Šērliju, kas kopā ar Stīvu Markeru (Steve Marker), Djūku Eriksonu (Duke Erikson) un, protams, Buču Vigu (Butch Vig) ir viena no nedaudzajām sava laika māksliniecēm, kas vēl augstu nes 1990.gadu alternatīvās mūzikas karogu.

Atceros, 1990.gados «Garbage» gan neskaitījās nekas īpaši alternatīvs - mūziku izdeva liela izdevniecība, grupu regulāri rādīja MTV u.tml., taču, šodienas kontekstā, kad, apejot sistēmu, ansamblis ieraksta un izdod mūziku pats, termins «alternatīvs» vai «neatkarīgs» ir ļoti atbilstošs.

Vispār, vēl mazliet atgriežoties pie 1990.gadiem, piebildīšu, ka līdz ar Kurta Kobeina un «Nirvana» muzikāli, filosofiski revolucionāro eksploziju izmainījās visa pasaules mūzikas ainava un viss turpmākais gadu desmits pagāja skaļu ģitāru zīmē. Topos bija gan grandžmūzika, gan industriālais roks («NIN»), gan ņūmetāls («Korn»), gan gotiskais/industriālais metāls («Marilyn Manson»), gan britpops galu galā ar «Oasis» un «Supergrass». Pa vidu tam visam arī «Garbage». Viss mainījās, kad savu uzvaras gājienu sāka internets un muzikālie televīzijas šovi, kas lēnām sāka izārdīt 90.gadu muzikālos ideālus. Diemžēl 2005. gadā šīs pārmaiņas pielika punktu arī «Garbage» eksistencei. Modē nāca citas dziedošas sirēnas.

Arī šovakar koncertzālē «Palladium» dominēja skaļas ģitāras, kuras kopā turēja īpašā Buča Viga bungu spēle. Viņa instruments no abām pusēm aprīkots ar diviem caurspīdīgiem plākšņu slāpētājiem, skanēja gluži kā ierakstos. Masīvu skaņas sienu radīja arī abi ģitāristi, kas laiku pa laikam uzsita arī pa kādu sintezatora taustiņu.

Koncerts iesākās ar jaunās plates dziesmu «Control», kam sekoja seno dienu grāvējs «I Think I'm Paranoid». Visa koncerta gaitā izskanēja vairākas jaunās dziesmas, kas organiski iekļāvās kopējā koncerta skanējumā. Īpaši labi izskanēja «Automatic Systematic Habit» un «Blood for Poppies». Ja arī kaut kas izleca, tad tie bija popsīgie «When I Grow Up» un «Special» no 1998.gada albuma «Version 2.0».

Skatuves dekorācijas aprobežojās ar milzīgiem baltiem klinšu reljefa palagiem, šādām tādām videoprojekcijām - lieliski izskatījās «Queer» melnbaltais video. Interesanta detaļa - uz skatuves nebija ģitāru pastiprinātāju. Laiku pa laikam gaismas nodzisa un uz publiku tika raidīti divi spoži gaismas kūļi, taču kopumā nekādu īpašo šovu «Garbage» nebija iecerējuši. Varbūt labi, ka tā. Visu uzmanību varēja veltīt mūzikai.

Mūziku gan mazliet traucēja baudīt pārlieku asā koncerta skaņa, Šērlijas balss brīžiem nebija īsti dzirdama,

stāvot skatuves malā, vispār bija sajūta, ka kaut kur fonā skan radio, nevis normāls rokkoncerts,

arī atsevišķās dziesmās skaņu režisors netika galā ar kopbildi, piemēram, dziesmā «You Look So Fine» mazais sintezatora solo bija pāri visam, arī balsij.

Koncerta vidū, sākoties «Stupid Girl», uzjundīja sajūta, ka beidzot esi ierauts nostalģijas un sen nerevidētu atmiņu karuselī. Noteikti, katram no jums ir sava «atslēgas» dziesma, savas atmiņas - vai nu tā ir Džeimsa Bonda tēma «The World Is not Enough», hipnotiskā «Milk» vai rotaļīgā «Cherry Lips». Mana atslēga šovakar bija «Stupid Girl».

Uz bis grupa nospēlēja vēl trīs dziesmas - «When I Grow Up», «The World Is not Enough» un «Only Happy When It Rains».

1990.gadi bija skaļu ģitāru laiks... tik skaļi, iespējams, tās neskanēs vairs nekad.