Lielākais pluss – pati vieta

Zarasi ir ne pārāk izteiksmīga Preiļu izmēra pilsēta, kas lepojas ar augstākās temperatūras rekordu valstī (37,5 grādi), taču nekādi to neapliecināja šĀ festivāla laikā. Zarasos «Menuo juodaragis» norisinājās tikai trešo reizi, jo festivāls ir ceļojošs un var norisināties jebkurā Lietuvas vietā. Uzreiz jāsaka, ka tieši vieta bija vislielākais 15. festivāla pluss. Zarasi tiešām parūpējušies par ezera promenādes un pašas salas (uz tās var nonākt, šķērsojot nelielu tiltiņu), sakopšanu un labiekārtošanu, kas ļauj baudīt šāda veida pasākumu visnotaļ komfortabli. Ne mirkli nepamet sajūta, ka esi īstos zaļumos, kas, protams, noder arī tad, ja nevēlies stāvēt rindā pie tualetes, kā arī ir iespēja gluži kā kempingā apmesties pie lieliem koka galdiem, lai ieturētu maltīti vai vienkārši pamalkotu kādu mūziku un kultūru labāk uztvert palīdzošu šķidrumu.

Ja jau par saturu, tad festivāls nespēj vien beigt pārsteigt visā tā norises laikā. Lietuviešiem joprojām nav problēmu samest dažādas sastāvdaļas vienā lielā katlā, un šis princips tiek perfekti ielāgots arī «Menuo» programmas izveidē. Pirmajā festivāla dienā traucām uz Zarasiem ar domu paspēt uz igauņu-ukraiņu postfolka grupas «Svjata vatra» uzstāšanos deviņos vakarā. Brīnumainā kārtā paspējām arī, turklāt tik laicīgi, ka pat izvairījāmies no pamatīga un tik mazai pilsētai, protams, neraksturīga auto sastrēguma pulksten astoņos piektdienas vakarā. Igauņukraiņi uzstājās uz vidējā izmēra festivāla skatuves, kas pirmajā vakarā gan bija lielākā, pateicoties dīvainajam faktam, ka galvenā skatuve tika izmantota tikai sestdienas vakarā. «Svjata vatra» piedāvāja kvalitatīvu un nedaudz pārspīlēti piegludinātu postfolku, ko brīžiem varētu pielīdzināt pat etnodžezam. Taču grupas līderis, vokālists un trombonists Ruslans Tročinskis centās darīt visu, lai «Svjata vatra» uzstāšanās ik pa laikam liktu iedomāties par populāro Amerikas ukraiņu brigādi «Gogol Bordello». Vakars iesācies labi tātad.

Dzīvs etnoreivs lietū

Diemžēl jau uzreiz pēc «Svjata vatra» igauniski mērenās muzikālās uguņošanas lietuvieši apliecināja savu spēju radīt rasolu jebkur un jebkad. Uz skatuves kāpa vietējā zvaigzne Aiste Smilgevičiūte un grupa «Skyle», piedāvājot pop mērcē pagatavota ārtroka un nosacīta neofolka kokteili. Ņemot vērā, ka 1999. gadā Aiste pārstāvēja Lietuvu Eirovīzijā, bet «Skyle» ir valsts neatkarības atgūšanas laikā un iespaidā tapusi rokgrupa, vairāk droši vien arī nav jēgas paskaidrot.

Par laimi, lietuvieši negrasījās nodot rasola pārsteigumpolitikas principus arī turpmāk un pusdivpadsmitos uz skatuves kāpa galvenais iemesls, kādēļ bijām nonākuši festivālā, – ukraiņu šobrīd viennozīmīgi labākā etno žanra grupa «DakhaBrakha» (tulkojot – «DodŅem»). Šis ir ansamblis, kam izdevies atrast gan savu oriģinālo skanējumu (plaša instrumentācija ar lielu uzsvaru uz etniskām perkusijām, ne folkkopu izpratnē spēlētu akordeonu un izteikti etnisku dziedājumu, kas tiek paspilgtināts ar atbalss jeb «echo/delay» efektu), gan imidžu (visi četri dalībnieki tērpti melnā un visām trim grupas lēdijām galvās amizantas tautiskās milzu cepures no karakulādas), gan attieksmi, kas izpaužas ne lecīgā, bet arī ne koķeti draudzīgā komunikācijā ar publiku. Lieki teikt, ka arī šajā festivālā grupai izdevās panākt elpu aizraujošu etnoefektu, kas tika paspilgtināts ar īstu etnoreivu, neizmantojot nevienu iepriekš ierakstītu skaņas fragmentu.

«DakhaBrakha» uzstāšanos nekādi nespēja sabojāt pat gana efektīgi izpausties nolēmušais lietus, toties tas izdevās festivāla skatuves menedžmentam, kas, neskatoties uz vētrainu publikas reakciju, neļāva ukraiņiem nospēlēt uz bis pat vienu skaņdarbu.

Vainīga, protams, bija iepriekš uz skatuves kāpusī Aiste, kura bija nedaudz aizrāvusies un attiecīgi jau iekavējusi programmu. Uz skatuves bija laiks kāpt īru tautasdēliem ar metālistu attieksmi «Cruachan». Tā nebija tik krasa pārmaiņa, kā iepriekš, jo īri ar patiesu lepnumu, ka atveduši līdzi savas dzimtenes laika apstākļus (tas tika paziņots no skatuves), metās savas tautasmūzikas un pagānmetāla virpulī līdz brīdim, kad publika tika samulsināta ar sarkanā vakarkleitā tērptas un gotroka cienīgas balss īpašnieces parādīšanos uz skatuves. Bija skaidrs, ka jādod priekšroka uz mazākās festivāla skatuves muzicējošajiem ambientā noise vāciešiem «Troum». Līdz mazākajai skatuvei bijām aizdevušies arī Aistes priekšnesuma laikā, tādējādi nonākot vēl vienā lietuviešu rasola pavērsienā – mūsu pašu «Skaņu mežu» izteikti atgādinošā vidē. Tobrīd uz meža tumsā burtiski ieskautas un vāji, bet atbilstoši zilās krāsās izgaismotas skatuvītes klusām uzstājās vietējā elektroniskā ambient pārstāve Daina Dieva. Skaists vārds.

Gaisa balonu spīdēšana bez baloniem

Turpat netālu bija izvietota arī eksperimentālas filmas demonstrējoša kino telts, kas bija vēl viens «Skaņu mežam» atbilstošs objekts, bet, turpinot ceļu tikpat kā pilnīgā tumsā (ļoti raksturīga situācija ne liela budžeta festivāliem), ikviens festivāla apmeklētājs varēja nonākt pašā tā sirdī – gaļas cepešus kūpinošā un alus straumes piedāvājošā vēderprieku citadelē uzkalnā iepretim galvenajai skatuvei, kas, kā zināms, sāka darboties tikai nākamajā vakarā.

Uz to tad arī pārmetīsimies. Un vislabāk šajā kontekstā ķerties uzreiz vērsim pie ragiem – gaļai, alum, rokeriem (pie reizes – arī festivāla apsargiem!) un pārējiem Lietuvas mirstīgajiem šajā gleznā pievienojam kaimiņvalsts zvaigzni Andriu Mamontovu ar sirdi plosošiem poproka hitiem! Lieki piebilst, ka visi apkārtējie dziedāja dziesmām līdzi, kamēr latviešu delegācija (nebijām gan gluži vienīgie tādi, jo festivāla laikā latviešu valodu gadījās dzirdēt pat vairākas reizes) mēģināja ieturēties pirms, mūsuprāt, galvenajiem hedlaineriem «Theodor Bastard» no Krievijas. Iespējams, ka Mamontova uzaicināšana uz festivālu saistīta ar vēlmi piesaistīt tam Lietuvas televīzijas uzmanību, kas arī bija izdevies. Varbūt vienīgi var strīdēties par īsto laika izvēli, jo Mamontova koncertam (tajā, starp citu, ar lielu publikas atbalstu tika nodziedāts arī viņa projekta «LT United» Eirovīzijas hits «We Are the Winners») sekoja gaisa balonu spīdēšanas šovs. Vēl tātad arī gaisa balonu festivāla elementi, kas aiz ausīm tika pievilkti 15. «Menuo juodaragis» putnu un gaisa tematikai.

Kā latvietis domā - tika skaisti izgaismoti gaisa baloni? Nē taču! Runa ir par gāzes degļu liesmu šovu bez balonu apvalka...

Labi, novelsim to uz lietus, nevis lietuviešu sirdsapziņu. Kad Lietuvas televīzija bija nomocījusies desmit minūtes noķert kadrā vienlaikus metrus simts no skatuves novietotos gaisa balonu gāzes degļus un ugunsžonglēšanu demonstrējošās dejotājas skatuves priekšā, beidzot varēja sākties amizantās krievu triphopa, neofolka un darkwave grupas «Theodor Bastard» uzstāšanās. Vismaz tai vajadzēja sākties, bet tehnisku problēmu dēļ grupai nācās ieturēt neiederīgi ilgas pauzes ik pēc katras no pirmajām dziesmām. Māksliniekiem, kas mēģina radīt «Dead Can Dance»/«Massive Attack» koncerta cienīgu atmosfēru, tas ir visnotaļ graujoši. «Theodor Bastard» acīmredzami apjuka un tā īsti vairs nespēja savākties. Žēl.

Ģimeņu diena

Pēdējā festivāla diena diezgan izteikti atšķīrās no pirmajām divām, jo visiem bija skaidrs, ka nekādas trešās nakts plosīšanās vairs nebūs. Laiks pilnībā pievērsties nemitīgi ciemos aicinošajam «Amatnieku ciemam», kas diezgan precīzi atgādināja mūsu pašu Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja rīkotos tirdziņus ar visām meistardarbnīcām, dejām, dziesmām, rotaļām un lekcijām. Attiecīgi svētdienā festivālā ieradās aizvien vairāk brīvdienu izbraukumā devušās ģimenes ar bērniem un vienkārši vietējie iedzīvotāji. Uz festivāla vidējās skatuves kāpa jau krietni mierīgākas postfolka grupas. Koncertprogrammā kā pēdējais bija ierakstīts arī Latvijas pārstāvju «Vējam kabatā» nosaukums. Atvainojiet, zinām, ka esam valsts nodevēji, bet līdz pusčetriem pēcpusdienā festivālā vairs neuzkavējāmies un lietusmākoņu pavadībā devāmies mājupceļā.

Un kur tad palika etnoballīte? To nospēlējām jau pirmās festivāla dienas naktī no pulksten diviem, ar segvārdu DJ ShahS godam pārstāvot mūsu valsti un piedāvājot divstundīgu setu, kurā nepiemirsām iepīt arī pa latviešu tautas skaņdarbam. Bija lietuviešu ovācijas, kas, protams, priecē.

Priecē arī tas, ka, neņemot vērā lietuviešu brīnumspējas sasviest vienā katlā «Laba daba», «Skaņu mežu», Valmieras rokfestivālu (zinām, zinām, tāda vairs nav), gaisa balonu festivālu, rokeru festivālu un Brīvdabas muzeja ģimeņu dienas, pēc «Menuo juodaragis» nepaliek nepatīkama pēcgarša. Tas vienalga ir apmeklēšanas vērts Lietuvas kultūras (visplašākajā izpratnē) festivāls, kas ļauj labāk saprast mūsu pašu kaimiņus un varbūt arī pašiem sevi. Ačiū!