/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
/nginx/o/2018/07/17/10310721t1hd346.jpg)
Pazīstamais vairāku restorānu («Kitchen», «Garage» u.c.) īpašnieks Jānis Jenzis pirms kāda laiciņa viesojās Brazīlijā. Tur latviešu virtuves eksperts nobaudījis neparastus ēdienus un par mata tiesu izvairījies no tikšanās ar krokodilu.
Jenzis Brazīlijā ēd krokodila gaļu un atrod sapņu salu (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Garais ceļš uz Brazīliju
Kopš sākts restorānu bizness, Jenzis un viņa biznesa partnere pēdējo trīs gadu laikā nebija atraduši laiku atpūtai, tādēļ viņi pavasarī nolēmuši doties braucienā uz Brazīliju. Pieredze ar šo kontinentu Jānim jau gan ir, jo savulaik viņš mēnesi nodzīvojis Argentīnā, taču zinātāji teikuši, ka dzīve Brazīlijā esot daudz mierīgāka. «Protams, jāuzmanās, bet jāuzmanās jau ir jebkur,» viņš smej un stāsta, ka nokļūšana tālajā zemē prasījusi ļoti daudz laika - teju trīsdesmit stundas - un vairākus pārlidojumus.
/nginx/o/2018/07/17/10310716t1hc49a.jpg)
«Viss bija pavisam vienkārši, jo tiešām devāmies atpūsties, tādēļ šoreiz neko nebijām nedz saplānojuši, nedz rezervējuši. Mums tikai apmēram bija skaidrs, ko gribam redzēt, un vēl mums līdzi bija lielā grāmata par Brazīliju,» smej Jānis, piebilstot - iespējams, šāds ceļošanas veids ir mazliet ekstremāls un piedod pozitīvu adrenalīnu, taču, no otras puses, tā ir lielāka brīvības sajūta. «Ja kādā vietā patīk, var padzīvot ilgāk, ja nepatīk - doties prom ātrāk,» viņš rezumē.
/nginx/o/2018/07/17/10310717t1hfaa4.jpg)
Lai nokļūtu tālajā ceļamērķī, latviešu ceļotājiem no Kauņas ar «Ryanair» bija jālido uz Briseli, tad ar vilcienu jādodas uz Parīzi un no turienes ar lidmašīnu - uz Riodežaneiro. «Lai tiktu pie izdevīgajām aviobiļetēm, bija nosacījums, ka jābrauc ar vilcienu. Taču man Parīzē bija brīvas sešas stundas, tādēļ nopirku šampanieša pudeli un iztukšoju to Sēnas krastmalā. Nu, tāda dzīves baudīšana,» teic Jenzis.
Tiešām īsta paradīze!
Ar ielidošanu Riodežaneiro nekas nebeidzās: Jānis noīrēja mašīnu un devās uz savu pirmo ceļamērķi - 150 kilometru attālo Ilha Grande jeb Lielo salu, ko paši vietējie sauc par Paradīzi. «Pēc milzīgā pārlidojuma jutāmies kā zombiji,» Jānis smaida.
/nginx/o/2018/07/17/10310718t1hfcbf.jpg)
«Tiešām brīnišķīga sala - dabas rezervāts, kur tikai nesen sākusi attīstīties tūrisma industrija. Dzīvošana salā, kur daba ir ārkārtīgi krāšņa, norit trīs zonās: pirmajā atrodas naktsmītnes ar skatu uz ūdeni, tādēļ ir stipri dārgākas par otrās un trešās zonas naktsmītnēm, kas no pludmales atrodas apmēram septiņu minūšu gājiena attālumā. Salā pagaidām tikpat kā nav ceļu, esošie ir grantēti, ar lielām peļķēm un putekļiem, kur guļ suņi. Bērneļi plikām kājām. Vārdu sakot, vietējais kolorīts...»
/nginx/o/2018/07/17/10310719t1h0993.jpg)
Salā latviešu ceļinieki sastapuši vēl dažus eiropiešus, kas bija atbraukuši uz šejieni atpūsties, sapratuši, cik ļoti viņiem te patīk, un pateikuši: viss, mēs pārceļamies uz šejieni ar visām ģimenēm! «Tagad viņi salā uztaisījuši vietējo bāru un restorānu ar visnotaļ eiropeisku virtuvi. Es tiešām viņiem piekrītu: Ilha Grande tiešām ir tāda sapņu sala...»
Sajūsmā par melnajām pupiņām
Kā jau vairāku restorānu īpašnieks un īsts gardēdis, Jenzis ar interesi izmēģinājis brazīliešu virtuvi. «Nav noslēpums, ka visur pasaulē viens no lētākajiem ēdieniem ir «rice & been». Tur pamēģināju rīsus ar viņu melnajām pupām - brazīliešu nacionālo ēdienu Feijoada. Tas man bija lielākais atklājums gastronomijas ziņā, jo nedomāju, ka rīsi ar pupām var būt tik garšīgi!» Jānis izsaucas un smaidot atzīst, ka vismaz trīs četrus kilogramus melno pupiņu atvedis uz Latviju.
/nginx/o/2018/07/17/10310720t1ha46e.jpg)
Viņaprāt, Brazīlijā ēšana absolūti nav dārgs prieks, jo parasti ēstuvēs darbojas princips - vai nu samaksā vienu cenu un tad ēd, cik gribi, vai maksā par kilogramu un tad ņem visu, ko gribi.
Latvieši nobaudījuši arī grilētu gaļu, kuru tur gatavo teju vai uz katra stūra, savukārt eksotiskākais ēdiens, jo Jānis pagaršojis, bija krokodila gaļa. «Tā bija fritēta krokodila gaļa, tāda mazliet pacieta un muskuļota. Garšoja tā kā pēc kalmāra, tā kā pēc vistas,» Jenzis mēģina raksturot izjūtas.
Un vēl viņš pavisam noteikti iesaka Brazīlijā nogaršot turienes svaigi spiestās augļu sulas.
Desmit centimetru attālumā no krokodila
Salā krokodili nedzīvo, toties vienā no rezervātiem - Rio Prata, kur latvieši viesojās un snorkelēja, - gan. «Es pats viņu neredzēju, bet pēc tam man teica, ka viens krokodils nopeldējis apmēram desmit centimetru attālumā no manas rokas. Mums gan teica, ka te dzīvojošie krokodili neesot cilvēkēdāji un esot draudzīgi. Labi vien ir, ka to krokodilu neredzēju, citādi es būtu izlēcis ārā no ūdens!» Jānis smejas.
Arī ekogides solīto anakondu, kura, ja vien paveikšoties, pa upi peldēs garām ceļiniekiem, viņš nav redzējis. «Cerēju, ka neredzēsim un, paldies Dievam, neredzējām arī...» atminas Jānis.